– Viņš atrodas vietā, kas viņam ir visvairāk piemērota, – es saku, pūlēdamās savaldīties.

Karla parausta plecus.

– Mēs Itālijā savus radiniekus paturam pie sevis jebkuros apstākļos. Manuprāt, tā ir labāk.

– Tagad tu dzīvo Apvienotajā Karalistē, – es izgrūžu. Kāda neiedomājama nekaunība! Mēs ieejam biroju ēkā, un es esmu spiesta apklust, taču vēlāk tai pašā dienā es saņemu zīmīti no cita partnera.

Par laimi, tas vēl nav nosūtīts klientam. Viena no praktikantēm pamanīja kļūdu, kas ir izcelta ar marķieri. Lūdzu, izlabojiet.

Esmu pieļāvusi kļūdu, gatavojot dokumentu par krāpniecību kādā uzņēmumā. Kļūda nav liela, tomēr pietiekami iespaidīga. Un visļaunākais, ka, spriežot pēc iniciāļiem līdzās labojumam, attiecīgā praktikante ir mūsu ”viešņa” no Itālijas.

Vēlāk vakarā man uzklūp Eds.

– Kāpēc tu tik briesmīgi izturējies pret Karlu Toma dēļ?

Mani pamazām pārņem nejauks aukstums. Es jūtos kā skolas pārvaldnieks, kurš ticis norāts, jo nosūdzējis skolotājai kādu meiteni, kas pieķerta smēķējot tualetē. Kāpēc man vajadzētu justies vainīgai par to, ko izdarījusi viņa?

– Jo Karlai nevajadzēja pieminēt ne Tomu, ne to, ka viņš mācās īpašā skolā. Tā ir privāta lieta.

– Skaidrs, tātad mūsu dēls ir pieskaitāms kategorijai ”lūdzu neatvērt”. Vai tev ir kauns no viņa?

Tas nav godīgi.

– Tu zini, ka tā nav taisnība. Domā, ka tu pats varētu strādāt, ja Toms visu laiku atrastos šeit? Tu domā, ka spētu koncentrēties, ja viņš sēdētu studijā un prašņātu, kāpēc krāsu sauc par krāsu? Vai uzskaitītu tev visus iespējamos statistikas datus par Monē vai Džonu Singeru Sārdžentu? Eds pieceļas sēdus un ieslēdz naktslampiņu. Viņa acis ir skumjas. Es zinu, ka mani vārdi izklausās savtīgi, un par to es sevi ienīstu, tomēr ir tik biedējoši viegli laiku pa laikam ļaut uzmutuļot aizvainojumam, kas izlaužas cauri ārējās svētulības rūpīgajam lakojumam. Es zinu, ka arī viņš dažreiz domā tāpat – gluži vienkārši ir vieglāk uzvelt visu vainu vienīgi man.

– Es nespēju atvairīt sajūtu, – Eds lēni iesāk, izteikdams skaļi manas domas, – ka vecākiem, kuriem ir tāds bērns kā Toms, ir pienākums rīkoties tā, kā pieklājas. Tas arī ir viss.

Tad viņš izslēdz gaismu. Es visu nakti nemierīgi grozos. Prātoju. Iegalvoju sev, ka šķetināt mūsu dzīvi kā samudžinātus zīda diegus ir labāk, nekā būt kopā ar savu dēlu. Un kāpēc? Tāpēc, ka es gadiem ilgi burtiski staigāju Danielam pakaļ, pūlēdamās viņu pasargāt pašu no sevis. Tad es nesavaldījos. Pateicu to, ko man nebūtu vajadzējis sacīt. Izdarīju to, ko man nebūtu vajadzējis darīt. Un mans brālis beidzot vairs neizturēja.

Ja es neatradīšos Tomam līdzās no rīta līdz vakaram, varbūt viņam izdosies noturēties. Mana pastāvīgā klātbūtne viņam nepalīdzēs. Tā drīzāk var viņu nogalināt.

Kādā vakarā, kad cenšos strādāt mājās, manā prātā grūstās tik daudz domu, ka gandrīz neko neizdodas paveikt, es paņemu telefonu.

– Lilij! – Rosa dobjā, sulīgā balss mani tūlīt nomierina. Es kļūstu drošāka, it kā viss galu galā tomēr varētu beigties labi.

– Man šķita, ka tevis šovakar nebūs mājās. – Viņš izklausās pārsteigts.

– Nē, kāpēc tev tā likās?

– Noteikti būšu kaut ko pārpratis. Manuprāt, Eds teica, ka tu iesi viņam līdzi uz galerijas atklāšanu.

– Viņš mani aicināja, taču man bija pārāk daudz darba. Turklāt patiesībā visi grib redzēt Karlu. Tu taču zini: gleznotājs un viņa modele. Mazā itāliete. – Es pat necenšos slēpt aizkaitinājumu. Šovakar, ejot prom kopā ar manu vīru, Karla izskatījās satriecoši. Viņas mati spīdēja, viņa bija nevainojami uzkrāsojusies. Nevienam pat prātā neienāktu, ka vēl tikai pirms pusstundas viņa bija cītīgi mācījusies. Arī Eds izskatījās labi. Ne jau tikai tāpēc, ka bija uzvilcis jaunu kreklu ar zilām svītrām. Tagad viņš izturas pavisam citādi. Viņa sejā mirdz dzīvesprieks. Panākumi viņam piestāv. Tā tas ir bijis vienmēr. Nu ir skaidrs, ka mans vīrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuram ir nepieciešama veiksme, kaut vai tikai apkārtējo ļaužu dēļ. Viskija līmenis kādu laiku vairs nav krities. Viņš pat ir sācis izturēties pret mani īpaši jauki. Mans vīrs ir to pelnījis, es sev klusībā saku, norunādama ar Rosu kādā no dažām tuvākajām nedēļām kopīgi paēst vakariņas un atvadīdamās no viņa. Lai Eds papriecājas.

Ir pagājušas trīs nedēļas, un es atkal esmu aizkavējusies darbā. Eds ir devies uz kārtējām kokteiļu viesībām. Karla vēl aizvien ir mājās. Šorīt viņa nenāca uz darbu kopā ar mani.

– Es slikti jūtos, – viņa paziņoja, kā kaķēns saritinājusies savā gultā.

Kad uz mana galda iezvanās telefons, ir jau gandrīz desmit, un visi pārējie ir aizgājuši uz mājām. Vēl nesadzirdējusi ne vārda, es jau zinu, ka tas ir Džo. Es to sajūtu. Tas noteikti ir viņš.

– Lilij. Nē. Nenoliec klausuli. Vienkārši ej.

Man uz rokām saslejas sīkie matiņi.

– Uz kurieni?

Viņš nosauc kādu viesnīcu netālu no Strendas. Vai tā ir kārtējā norāde par kādu lietu, kuru es nedrīkstu uzklausīt?

– Tas ir saistīts ar tavu vīru. Es viņu jau sen novēroju. – Viņa balss kļūst uzstājīgāka un skaļāka. – Es tikai cenšos gādāt par tevi. Kā vienmēr. Vienkārši ej. Tūlīt.

Trīcēdama nolieku klausuli. Vilkdama mugurā mēteli un atvadīdamās no apsarga, es sev iegalvoju, ka uzreiz došos uz mājām. Es neiešu uz to viesnīcu, lai ieraudzītu to, ko man vajadzētu vai nevajadzētu redzēt.

Eds tā nedarītu. Eds tā nedarītu. Šie vārdi nerimtīgi dun man prātā. Taču tad es atceros viņa garastāvokļa pārmaiņas. To, cik mainīgi viņš ir uzvedies visas mūsu laulības laikā. To, cik sasteigti bijām apprecējušies mantojuma dēļ, par kuru viņš man tā arī nebija pastāstījis. To, ka esam palikuši kopā Toma dēļ. Bet mums taču ir izdevies visu atrisināt. Vai tad ne?

Izkāpusi no taksometra, es ieraugu kādu stāvu. Nē, tas ir pāris. Viņa ir pieglaudusi galvu vīrieša plecam. Viņai ir īsi mati, kas laternu gaismā mirdz. Vīrietis ir gara auguma, ar nedaudz uzkumpušiem pleciem. Tā notiek, ja stundām ilgi nākas liekties pār molbertu.

Es metos pie viņiem. Viņi apstājas uz ielas zem laternas. Viņš noliecas, lai noskūpstītu meiteni. Un tad viņš paceļ galvu.

– Lilij? – mans vīrs pārsteigts noprasa. Tad, kā nespēdams noticēt, atkārto vēlreiz. – Lilij?

Nozibsnī gaisma. Zibspuldze. Man priekšā tiek pavicināta žurnālista apliecība.

– Makdonalda kundze, vai vēlaties komentēt baumas par to, ka jūsu vīram ir mīļākā?

Deguma smaka ir izklīdusi.

Tas jau ir kaut kas. Tomēr gaisā jūtams kaut kas neomulīgs.

Vai mana pēdējā iespēja ir palaista garām?

Kas viņai padomā?

Ko viņa iecerējusi darīt tālāk?

Protams, jaunās gleznas reklamēšanai bija sava loma viņu satuvināšanā. Kā rakstīja kāda avīze, tā bija pasaka par gleznotāju un viņa modeli. ”Mazā itāliete ir pieaugusi”. Raksti žurnālos. Eda roka ap viņas pleciem fotogrāfu priekšā. Vieglais skūpsts uz viņas vaiga – tik tuvu lūpām! – pēc kādas īpaši spožas kokteiļu ballītes. Karlai pat nevajadzēja censties.

Tomēr fiziskas tuvības ziņā nekas nebija noticis līdz tam vakaram, kad Lilija bija aizkavējusies darbā (atkal!) un Karla dzīvojamajā istabā bija pozējusi kārtējai gleznai. Vakars bija neparasti karsts, un istabas logs bija vaļā. Karla tīšām nebija uzkrāsojusies, zinādama, ka tā viņa Edam patīk labāk.

Varēja just, ka no siltā gaisa uz viņas virslūpas izspiežas sīkas sviedru lāsītes.

– Nedaudz pa kreisi… Un tagad pa labi.

Pēkšņi Eds piecēlās, pienāca viņai klāt, nometās uz ceļgaliem un maigi, ļoti maigi atglauda matu šķipsnu no viņas pieres.

– Tu esi visskaistākā radība, kādu es jebkad esmu redzējis.

Tad viņš noskūpstīja Karlu. Un viņa ļāvās.

Uz brīdi Karlas prātā pazibēja atmiņas par vīrieti lidmašīnā. Par to, kuru viņa atraidīja tāpēc, ka viņam bija laulības gredzens. Vai tad viņa allaž nebija sev solījusies, ka nekad neļaus sāpināt sevi tāpat kā mammu?