Tomēr, ļaudama sevi noguldīt uz mīkstā dzīvojamās istabas paklāja, Karla nespēja atvairīt domu par to, cik ļoti viņai patiktu kļūt par slavena mākslinieka draudzeni. Viņai būtu pašai savs mājoklis. Pašai sava nauda. (Protams, viņa dalītos ar mammu.) Stāvoklis sabiedrībā, kas ietekmētu pat mājās palikušos kaimiņus, kuri tagad būtu spiesti izturēties pret mammu jauki, it īpaši tāpēc, ka Eda darbiem drīz vajadzēja nonākt kādā izstādē Romā.

Turpmāk viņi mīlējās visur un vienmēr, kad vien varēja. Eds teica, ka vislabāk to esot darīt viesnīcās. Tas esot intīmāk. Un tomēr šķita, ka viņa gūtais gandarījums bija daudz lielāks. Eds nebija tāds mīlētājs, kādu Karla viņu bija iztēlojusies. Dabiski, viņai bija zināma pieredze. Universitātē, kur vairs nebija jāklausās nonno noteikumos, viņa mēdza flirtēt ar puišiem, kuri varēja aizvest viņu uz vakariņām. Dažreiz viņa atļāvās kaut ko vairāk. Piemēram, jaunu kleitu par nedēļas nogali, kas kopīgi pavadīta Sorento. Viņa vienmēr uzmanījās, sargādama ne vien ķermeni, bet arī prātu.

– Es gribu veltīt visu uzmanību studijām, nevis iemīlēties, – Karla visiem sacīja, taču patiesībā viņa negribēja iekļūt tādās pašās nepatikšanās kā mamma. Viņai bija vajadzīga nevis mīļākās loma, bet gan finansiāla stabilitāte, ko varēja sniegt laulība.

Un tomēr nu viņa bija kļuvusi tieši par mīļāko.

– Es pametīšu Liliju, – Eds nemitīgi solījās. – Man vienkārši ir jāsagaida īstais brīdis, lai viņai to pateiktu. Man tas nav tikai sekss.

Es varu tev palīdzēt, Karla nodomāja.

Kādu dienu, dažas nedēļas pēc tam, kad viņi bija sākuši viens ar otru gulēt, Karla no viesnīcas numura piezvanīja uz kāda dzeltenās preses žurnāla diennakts karsto līniju. Eds tobrīd bija dušā. Klausuli pacēla kāda sieviete, kuru ļoti ieinteresēja Karlas stāsts. Karla ātri nobēra savu sakāmo un nometa klausuli, nenosaukdama savu vārdu.

Un drīz vien pēc tam viņus atrada Lilija.

Tas bija savādi. Kaut gan viss bija izdevies, kā iecerēts, Karla nesajuta cerēto apmierinājumu, ko varēja sniegt atriebība.

Viņa jutās lēta. Netīra.

Lilijas seja laternas gaismā izskatījās bāla. Viņas acis raudzījās nikni kā mežonīgam dzīvniekam. Karla izbijās. Eds to pamanīja un sargājot apskāva viņu, kaut gan varēja just, ka arī viņš trīc.

– Mēs mīlam viens otru, – viņš nerimās atkārtot Lilijai. – Mēs gribam uz visiem laikiem palikt kopā.

– Mēs nespējām novaldīties, – Karla sastomījās.

Lilija nikni ieņurdējās. Jā, ieņurdējās.

– Protams, ka spējāt. – Tad viņa sāka raudāt, un tas bija vēl ļaunāk. – Es tev esmu tik daudz palīdzējusi. Vai tā tu man atlīdzini?

– Atlīdzinu? – Nakts gaisā atskanēja Karlas skaļā balss, un kāds garāmgājējs pagriezās, lai paskatītos. – Jūs esat tā, kurai vajadzētu man atlīdzināt. Es dzirdēju, kā jūs Devonā stāstījāt Edam, ka noslēpāt vēstules, ko es sūtīju no Itālijas.

– Es…

– Nemēģiniet to noliegt. Nemēģiniet man stāstīt savus advokāta melus, jo es pati tos visus zinu no galvas. – Karla no sašutuma bija nosvīdusi. – Ja jūs nebūtu pateikusi Lerijam, lai viņš liek manu māti mierā, ar mums nebūtu noticis nekas slikts.

Lilija asi iesmējās.

– Tu patiešām tā domā, mazā muļķīte?

– Es ne…

– Paklausies. – Vienbrīd izskatījās, ka Lilija sagrābs viņu aiz rīkles. – Ja Tonijs spēja krāpt savu sievu, vai tev nešķiet, ka viņš būtu varējis mānīt arī tevi un tavu māti?

Karla pēkšņi atcerējās automašīnu un sievieti ar košo lūpu krāsu.

– Tici man, es jums abām izdarīju pakalpojumu. Tieši tāpat kā tu esi izdarījusi pakalpojumu man. Jūs abi. – Tad viņa apsviedās pret Edu. – Ja nebūtu Toma, es jau pirms daudziem gadiem būtu tevi pametusi. Savāc šo bērnu, – viņa pamāja uz Karlu, – un ej prom. – Tad viņa no jauna pagriezās pret Karlu. – Drīz tu uzzināsi, kāds viņš patiesībā ir. Un, ja tu domā, ka tagad varēsi tikt pie naudas, tad smagi maldies.

Eds ciešāk saspieda Karlas roku. Viņa plauksta bija tikpat spēcīga kā baiļu uzplūds, kas lika sažņaugties Karlas krūtīm.

– Es vairs negribu to klausīties. Nāc, Karla. Ejam prom. – Nē! – Lilija runāja vēl nedzirdēti skaļi. – Prom iešu es. Vai tu patiešām domā, ka es gribu atgriezties tajā mājā, zinot, ka jūs abi droši vien esat kniebušies kā truši, kamēr es strādāju? Turklāt tagad to māju tik un tā nāksies pārdot. Še! – Viņa pasvieda Karlai atslēgas. – Ņem arī manējās. Es vēlāk ar jums sazināšos par savām mantām. Un tagad vācieties prom no manām acīm. Abi.

Pagaidiet, Karlai gribējās sacīt. Tā tas nebija domāts. Taču Eds jau bija saspiedis viņas roku tik cieši, ka tā gandrīz iesāpējās. Tad viņš apturēja taksometru, un viņi aizbrauca uz mājām.

– Uz kurieni Lilija ies? – Karla apjautājās, kad viņi bija atvēruši mājas durvis un ieraudzījuši, ka visur ir Lilijas mantas. Priekšnamā uz āķa karājās viņas baltais mētelis; līdzās durvīm bija kārtīgi noliktas viņas augstpapēžu kurpes.

– Gan jau ar viņu viss būs kārtībā, – Eds atteica, pievilkdams Karlu sev klāt. – Viņa ir izturīgāka, nekā izskatās. Padomā vien, kā viņa mūs izsekoja.

– Tiešām? – Karla mēģināja izklausīties vientiesīga.

– Kā tu domā, kā viņa mūs atrada?

Taču Karla raizējās tik ļoti, ka nespēja gulēt. Ja nu Lilija izstrādās kaut ko neprātīgu, piemēram, nolēks no tilta kā tas nabaga cilvēks, kurš to bija izdarījis tikai pirms nedēļas? Vai tev nav vienalga, mamma būtu teikusi. Un tomēr Karlai nez kāpēc nebija vienalga. Pirmo reizi viņa sāka prātot, vai tikai Lilijas vārdi par to, ka viņa izdarījusi pakalpojumu, padzenot Leriju, nav bijuši patiesi. Un tad vēl tas pēdējais izmestais teikums: ja tu domā, ka tagad varēsi tikt pie naudas, tad smagi maldies.

Visu nakti Karla nemierīgi grozījās. No rīta pamodusies un atklājusi, ka Eds ir nolicis galvu viņai uz krūtīm gluži kā bērns, kam vajadzīgs mierinājums, Karla juta, ka prātā no jauna pazib bažas. Tad viņš pamodās, pasmaidīja un izstaipījās platajā gultā. Caur krēmkrāsas žalūzijām ieplūda saules stari.

– Vai tas nav brīnišķīgi? – Eds sacīja, ar pirkstu pārvilkdams pār viņas krūti. – Mēs esam viens otram kā radīti un tagad būsim kopā uz visiem laikiem.

Vai tad viņa nebija gribējusi tieši to? Tomēr Karla spēja domāt vienīgi par viņa krūšu sirmo apmatojumu, mazo, kailo laukumiņu viņa pakausī un iepriekšējā vakarā redzētajām asarām Lilijas sejā.

Avīzēs zibenīgi uzradās virsraksti.

Gleznotājs pamet sievu seksīgas itāliešu modeles dēļ

Mazā itāliete kļūst pieaugusi un sabojā mākslinieka dzīves audeklu

– Māju es pavisam noteikti paturēšu sev, – Eds pēc dažām dienām paziņoja. – Aizņemšos nedaudz naudas, lai varu atpirkt Lilijas daļu. Viņa grasās pamest Londonu un atvērt advokātes praksi Devonā, lai būtu līdzās Tomam. Tā visiem būs labāk.

– Bet vai mums pietiks naudas iztikai?

Eds viņu apskāva.

– Neraizējies par to.

Karla dziļi ievilka elpu. – Man nav ne graša, Ed.

– Neuztraucies, – Eds noskūpstīja viņu uz pakauša. – Tagad es par tevi rūpēšos.

– Bet man vispār nav naudas.

Izvilcis no aizmugures kabatas naudas žūksni, viņš noskaitīja dažas naudas zīmes.

– Vai ar to pietiks?

Karlas sirdi pārpludināja atvieglojums.

– Paldies.

Protams, lielāko daļu naudas viņa iemaksāja bankā un nekavējoties pārskaitīja arī mammai.

Uz dažām nedēļām Karla aizmirsa par savām šaubām. Dzīvot kopā ar slavenu gleznotāju bija diezgan glaimojoši. Viņi apmeklēja jaukus restorānus. Viesmīļi pazemīgi klanījās. Viņi bija šī brīža populārākais pāris. Visi viņus pazina. Karlai nevajadzēja raizēties ne par īri, ne par rēķiniem. Edvards – Karlai patika laiku pa laikam saukt viņu pilnā vārdā – pirka viņai skaistas drēbes. Tātad Lilija tomēr bija melojusi, apgalvodama, ka viņiem nav naudas! Karlai pat izdevās saglabāt darbu Londonas birojā – viņu nedrīkstēja atlaist, tas būtu nelikumīgi. Un, par laimi, birojā vairs nebija Lilijas.

Protams, sākumā daži pret viņu izturējās vēsi.

– Drīz viss tiks aizmirsts, – Eds mierināja. Viņam izrādījās taisnība. Jau pēc pāris mēnešiem vēsums sāka zust, it īpaši pēc tam, kad viens no partneriem pameta sievu sekretāres dēļ un visiem nu bija kaut kas cits, par ko runāt.