Kas attiecās uz Edu, tad uzmanīgāku vīrieti būtu grūti iztēloties. Dažreiz viņš pat bija pārāk uzmanīgs. Kādu dienu Karla saņēma vēstuli no Rūperta. Tajā bija ar tinti rakstīta zīmīte skaistā, slīpā rokrakstā.

Priecājos redzēt, ka Tev klājas tik labi.

– Kas to tev atsūtīja? – Eds noprasīja, izlasījis zīmīti pāri Karlas plecam.

– Draugs no augstskolas.

– Tas puišelis, kurš nāca šurp?

Karla neomulīgi atcerējās, kā Eds bija atradis mājā viņu un Rūpertu.

– Jā.

Eds nebilda ne vārda, taču vēlāk tai pašā vakarā, grasīdamās kaut ko izmest atkritumos, Karla tur ieraudzīja Rūperta zīmīti, kas bija saplēsta sīkos gabaliņos.

– Kāpēc tu tā izdarīji? – viņa jautāja Edam, taču atbildes vietā viņš Karlu cieši noskūpstīja un tad sāka mīlēties ar viņu ar jau labu laiku neizrādītu kaisli.

Elsojot gulēdama palagos, Karla nodomāja, ka bijis vērts to zīmīti saplēst. Viss atkal bija tāpat kā sākumā, kad Eds vēl aizvien šķita pietiekami neaizsniedzams, lai liktos satraucošs. Karlai bija aizdomas, ka arī viņš jutās tāpat. Nekas nebija tik pievilcīgs kā nepieejamība.

Pirmo reizi kopš veselas mūžības viņa atcerējās penāli. To, kuru bija nozagusi citam bērnam. Cik ļoti viņa to bija iekārojusi! Bet, tiklīdz penālis bija dabūts, neprātīgā aizrautība bija pārvērtusies par kaut ko citu. Tumsā taustīdamās uz vannas istabu, lai neiztraucētu Edu, Karla prātoja: kas gan ar viņu nebija kārtībā, ja viņai vienmēr bija par maz?

– Es tagad vairs nevaru ēst. – Toms nikni paglūn uz mani. – Tu esi pārvietojusi galda piederumus. Paskaties!

Viņš dusmīgi norāda uz dakšiņu, kuru esmu pavirzījusi nedaudz pa kreisi, lai izbrīvētu vietu vēl vienam šķīvim. Esmu gādājusi par Tomu pietiekami ilgi, lai zinātu, ka tā darīt nedrīkst, tomēr laiku pa laikam man tas piemirstas. Sekas mēdz būt iespaidīgas. Piemēram, kā tagad.

BLĪKŠ!

Mēs ar mammu salecamies un satveram viena otru aiz rokas. Zemē ir nolidojuši ne vien galda piederumi, bet arī šķīvis un skaistā kristāla vīna glāze. No tā komplekta, kuru mums pirms daudziem gadiem uzdāvināja uz kāzām.

Kad mēs ar Edu izšķīrāmies un sākām dalīt mantu (tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar to, kā bija sadalījusies mana sirds), es nespēju atvairīt domu: cik ironiski – kāzu dāvanas spēj noturēties ilgāk par pašu laulību.

Sev par šausmām jūtu, ka man acīs iedzeļ asaras. Parasti es aizliedzu sev raudāt, jo no tā nav nekāda labuma. Un kam gan vajadzīgs neuzticīgs vīrs? Labas vīna glāzes ir daudz noderīgākas.

– Kāpēc tu tā izdarīji? – es iekliedzos, nelikdamās ne zinis par mammas brīdinošo skatienu. Neuzdod Tomam jautājumus. Nekādā ziņā nestrīdies ar viņu. Tu neuzvarēsi. Laulības šķiršanas laikā, kas bija noritējis nepiedienīgi ātri, Eds bija paziņojis, ka strīdēties ar advokāti ir bezjēdzīgi. Cik var noprast, tad tādi cilvēki kā es nekad neuzklausa citus: viņiem vienmēr jau ir gatavas pašiem savas atbildes.

Varbūt Toms šo spēju nelikties ne zinis par citu viedokļiem ir mantojis no manis.

– Tu pieskāries manam nazim, – viņš lietišķi paskaidro, miegdams acis aiz jaunajām brillēm biezos, melnos rāmjos.

– Es tev jau esmu teicis, ka man tas nepatīk.

Es noliecos, lai uzslaucītu stikla lauskas.

– Tu uzvedies kā trīsgadīgs bērns, – es nomurminu.

– Kuš, – mamma mierina.

Parasti es par to visu neuztraucos. Kopš brīža, kad atgriezos, lai gādātu par Tomu, esmu nolēmusi, ka tā būs vislabāk. Tomēr laiku pa laikam es neizturu. Parasti to kaut kas izraisa. Man ir aizdomas, ka šoreiz tas bija papildu šķīvis. Atgādinājums par dzīvi, kas izbeidzās tovakar, kad ieraudzīju Edu un Karlu skūpstāmies pie Strendas viesnīcas. Vēl tagad es nodrebu, ja kāds nevērīgi piemin viesnīcu. Šis vārds ir kā ierosinātājs, kas aizrauj mani pagātnē, uzdzen man nelabumu un atkal liek rīstīties tāpat kā toreiz uz ietves, kad mani bija pārņēmusi neticība un apziņa, ka esmu nodota.

Savādi, taču tolaik pēc dažiem pirmajiem skarbajiem mirkļiem manas dusmas bija pagaisušas. Es tās vēl aizvien nejūtu. Ja es dusmotos, man būtu vieglāk. Mamma apgalvo, ka es vēl neesot tikusi skaidrībā ar savām jūtām. Iespējams, viņai ir taisnība. Bet, ja tā ir, kad tas reiz notiks? Kopš mūsu šķiršanās ir pagājuši vairāki mēneši, un tomēr man vēl aizvien sāp tik ļoti, it kā viss būtu noticis tikai vakar.

To nakti es pavadīju kādā profesionālā organizācijā, kuras biedre joprojām esmu (universitātes sieviešu klubā, kurā nejauši atradās brīva istabiņa), un nākamajā dienā piezvanīju uz darbu, lai pateiktu, ka esmu saslimusi. Es nespēju pat paskatīties uz Karlu, un nevarēja izslēgt, ka viņa dižmanīgi iesoļos birojā tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tad bija iezvanījies mans mobilais telefons.

Eds. Eds?

– Mums jāparunā, – viņš sacīja. Laipni. Nevis aizstāvoties – kā iepriekšējā vakarā. Vai tāpēc, ka tagad viņš bija viens?

– Vai Karla ir kopā ar tevi?

– Nē.

Tātad viņš varēja runāt! Netraucēti. No cerībām man aizžņaudzās rīkle. Eds gribēja, lai es atgriežos pie viņa. Protams, ka viņš to gribēja! Mums taču bija kopīgs bērns. Bērns, kurš nelīdzinājās lielākajai daļai citu bērnu. Varbūt tagad, dienas atskurbinošajā gaismā, Eds bija sapratis, ka Toma dēļ mums jāpaliek kopā.

Tikusi līdz mājām, es pēkšņi atcerējos, ka nebiju paņēmusi līdzi atslēgas. Man nācās zvanīt pie durvīm, jūtoties kā svešiniecei pie sava mājokļa sliekšņa. Eds mani sagaidīja ar viskija glāzi rokā. Vēl nebija pat desmit no rīta. Es uzreiz sāku runāt.

– Paklau, mani sāpina tas, kas noticis ar Karlu, taču Toma dēļ esmu gatava tev piedot. Vai mēs varam sākt visu no gala?

Un tad es visnotaļ izmisīgi piebildu:

– Mēs taču jau esam to darījuši.

Eds papliķēja man pa roku, it kā es būtu maza meitenīte. – Izbeidz, Lilij. Skaidrs, ka tu esi pārbijusies. – Viņa acis mirdzēja. Mans vīrs izskatījās pēc bērna, kurš pieķerts ar vienu roku saldumu traukā, taču par to nemaz neuztraucas. Viņš bija noreibis. Bez šaubām, šo sajūtu bija pavairojis arī alkohols. Mūsu laulības laikā es to biju redzējusi bieži. Drīz vien viņu piemeklēs pēkšņa nomāktība.

Nu, vai redzat? Es viņu pazīstu daudz labāk nekā Karla. Kā gan viņa tiks ar to galā?

– Tu vēl esi pietiekami jauna, lai sāktu jaunu dzīvi, Lilij. Tu pelni daudz vairāk par mani un…

– Kā tu vari runāt par naudu! – es piecēlos un iegāju virtuvē. Tur atradās viena no viņa gleznām. Tajā bija attēlota viesnīca, kurā bijām pavadījuši medusmēnesi. Reiz viņš man bija palīdzējis to nokopēt, lai parādītu, kā sajaukt krāsas, lai zilais nemanāmi saplūstu ar zaļo. Es joprojām atceros, kā viņa roka bija vadījusi manējo, cik satraucošs bija licies viņa pieskāriens. ”Nav slikti,” viņš bija sacījis, atzinīgi pētīdams manu veikumu. Un, lai apliecinātu labo gribu, viņš bija pielicis manu gleznu pie sienas līdzās savējai.

– Mums jāparunā par praktiskām lietām, – viņš turpināja. – Es iesaku, ka man vajadzētu paturēt māju sev un izpirkt tavu daļu.

– Kādā veidā?

Naudas jomā Eds vienmēr bijis bezcerīgs.

– Drīz man būs izstāde. Atceries? Tu varētu pilsētā atrast sev citu mājokli, un tad mēs nedēļas nogalēs pēc kārtas varētu braukt uz Devonu ciemos pie Toma…

– Tu visu esi izdomājis, vai ne? – es viņu pārtraucu, riebuma pārņemta. – Tu un tā itāliešu kuce.

Eda seja satumsa.

– Nesauc viņu tā. Tu jau gadiem ilgi neesi izrādījusi man nekādu mīļumu. Tev rūp vienīgi tavs darbs.

Tas nebija godīgi. Tiesa gan, vakaros pēc darba es jutos pārgurusi, bet vai tad tā nenotiek ar visiem? Un, kad es svētdienu rītos biju mēģinājusi Edu samīļot, viņš vienmēr bija aizvēlies prom, aizbildinādamies, ka viņam sāp mugura vai arī mēs varētu pamodināt Karlu, kas gulēja turpat aiz sienas. Kā gan es biju varējusi būt tik stulba?

Es atkal atcerējos Karlu bērnībā. To mazo meitenīti, kura bija lūgusi, lai es neatklāju patiesību par viņas penāli. To bērnu, kuras māte nevis strādāja, bet gan satikās ar tā dēvēto Leriju.