Es spēju vienīgi iztēloties, ko viņi dara šādos izbraucienos; vientuļam tēvam jau tāpat ir pietiekami grūti izklaidēt savus bērnus ārpus ierastās mājas vides. Ja bērns ir tāds kā Toms, izaicinājums kļūst vēl lielāks. Interesanti, kā ar to visu tiek galā Karla? Cerams, viņai neveicas. Kaut gan viens no partneriem, juzdamies neomulīgi, bija man parādījis dzeltenās preses izdevumu ar baumām par viņu saderināšanos, nekādi paziņojumi par kāzu datumu vēl nav izskanējuši.

Šī apziņa liek man justies atvieglotai, kaut gan tai pašā laikā es esmu aizkaitināta par savu reakciju. Ir pilnīgi skaidrs, ka Eds nav pārliecināts par to, ko grib darīt. Varu saderēt – Karla gan tūlīt nopriecātos par iespēju uzvilkt sev pirkstā zelta gredzenu.

– Aizmirsti viņu, – Ross nerimst atkārtot. – Tu viņam esi daudz par labu.

Es zinu, ka viņš tikai cenšas mani uzmundrināt, tomēr jūtos pateicīga. Rosam mūsu jaunajā dzīvē tagad ir svarīga loma. Toms vienmēr ļoti priecājas par viņa ierašanos, lielākoties tāpēc, ka Ross vienmēr atnes tik daudz dāvanu, it kā būtu pienākuši Ziemassvētki. Arī maniem vecākiem viņa klātbūtne sagādā prieku.

– Nesaprotu, kāpēc tas vīrietis tā arī nav apprecējies, – mamma nemitīgi atkārto.

– Sveiks! – Ross starodams stāv uz sliekšņa, grīļodamies zem ziedu un kārbu svara. – Kā klājas maniem vismīļākajiem draugiem?

Toms sarauc pieri.

– Vai tad vismīļākie draugi var būt daudzi? Ja viens cilvēks tev patīk vislabāk, tad viņam ir jābūt vienam. Nevar būt vairāki vismīļākie cilvēki, jo tad taču viņi nebūtu vismīļākie, vai ne?

Šādi pedantiski jautājumi, kam piemīt zināma loģika, mani ir nogurdinājuši, kaut gan tie mēdz būt arī ļoti atjautīgi. Taču Ross tikai pasmaida. Viņš jau grasās sabužināt Tomam matus, kā jau krusttēvs varētu darīt ar savu krustdēlu, taču tad apraujas, nepārprotami atcerējies, ka Tomam ļoti nepatīk, ja kāds pieskaras viņa galvas ādai.

– Tas ir lielisks arguments.

Man aiz muguras starodama nostājas mamma. Viņa ir noņēmusi priekšautu. Saraukusi pieri, viņa uzlūko mani, liekot noprast, ka arī man būtu vajadzējis izdarīt tāpat.

– Nāc vien iekšā. Pēc tik gara ceļa tu noteikti esi izbadējies. Vakariņas ir jau gandrīz gatavas.

Ross pamirkšķina Tomam.

– Nestāsti nevienam, taču šurpceļā es iegriezos apēst burgeru. Tomēr man vēl aizvien gribas ēst.

Toms iesmejas. Šī saruna ir kā rituāls, kas atkārtojas katru reizi. Tas ir vēstījums, kas šķiet mierinošs gan man, gan manam dēlam, gan arī maniem vecākiem. Tas palīdz radīt mājā ierastības noskaņu. Kad esam tikai trijatā un pūlamies paglābt Tomu no viņa paša, izmisīgi cenšoties gādāt, lai tas, kas bija piemeklējis Danielu, nekad nenotiktu ar manu dēlu, šāda noskaņa ir jūtama tikai retos brīžos. Mūs visus nomoka vārdos neizteiktu baiļu izaicinājums.

To nespēj saprast neviens, kam nav bijis šāda bērna. Atceros, ka reiz, kad Toms vēl bija mazs, es lielveikala rindā uzsāku sarunu ar kādu sievieti. Viņas dēls bija aptuveni desmit gadus vecs. Sēdēdams invalīdu ratiņos, viņš nesakarīgi mētāja garās, tievās rokas un kājas. Cilvēki no viņas atkāpās. Viņi līdzjūtīgi noskatījās, kā puika pasniedzas, lai notriektu no kases slīdlentes konservu skārdenes.

Kaut gan es nemūžam negribētu, lai Toms paliek invalīdu ratiņos, tomēr ir grūti atvairīt domu, ka vismaz tad apkārtējie izturētos saprotoši. Ja mans dēls sabiedriskā vietā izturas nelāgi – piemēram, picērijā uzlec uz vīna glāzes, lai paskatītos, cik sīkos gabaliņos to ir iespējams sašķaidīt, – man raidītie cilvēku skatieni it kā saka: kāpēc jūs nevarat savaldīt savu pusaudzi? Vai pat: to puiku vajadzētu kaut kur iespundēt. Redzot kaut ko tādu, man uzvirmo asinis.

Esmu atradusi brīdinošus datus: tad, kad ar Aspergera sindromu sirgstoši bērni izaug lielāki un vairs nav tik mīļi, viņu dusmu izvirdumi un izaicinošā izturēšanās var noskaņot pret viņiem citus cilvēkus. Vēl nesen avīzē bija raksts par kādu kafejnīcas īpašnieku, kas bija izsviedis no savas kafejnīcas ar autismu sirgstošu pusaudzi, kurš bija sacēlis traci, jo viņa kafijai bija pieliets piens, kaut gan viņš to nebija lūdzis. Pusaudzis bija neveikli paklupis uz ietves un salauzis roku.

Es pati ar savām rokām būtu gatava nogalināt ikvienu, kurš nodarītu pāri manam dēlam.

Pēc vakariņām mēs ar Rosu paņemam suni un izejam pastaigāties. Tas ir vēl viens rituāls. Dažreiz Toms sāk lūgties, lai ņemam viņu līdzi, taču man ir bail. Pludmales klintis ir tik augstas; kad viņš mēnessgaismā aizskrien mums pa priekšu, ir tik grūti pārliecināties, vai tikai viņš negrasās kādā no tām uzkāpt un novelties zemē. Man par atvieglojumu, šovakar Toms paziņo, ka ir noguris. Dušā viņš mazgāsies nākamajā rītā – viņam riebjas iet vannā –, un, ja viņa īpašais Manchester United dvielis nebūs nolikts pa rokai, mēs visi par to uzzināsim. Pamazām esmu jau pieradusi pie šiem absolūti negrozāmajiem noteikumiem.

Kaut arī ar Tomu ir grūti, es pieķeru sevi prātojam, ka mans dēls savā ziņā ir svētība – viņu kurš katrs gan nevarētu saprast. Es zinu, ka mans bērns nav parasts, toties ar viņu nekad nebūs garlaicīgi. Viņa prāts pastāvīgi ir zinātkārs. Viņš skatās uz dzīvi ar citām acīm. Nesen viņš man pajautāja:

– Vai tu zināji, ka vidusmēra cilvēkam mūža laikā izdalās tik daudz siekalu, ka ar tām varētu piepildīt divus peldbaseinus?

– Kā jūs tiekat galā? – Ross jautā, kad mēs paejam zem klints pārkares un sākam vērot pie apvāršņa mirgojošo laivu gaismas. Tur varētu atrasties cita pasaule. Pasaule, kurā mūsu dzīve ir normāla.

– Ļoti labi, paldies. Bail noskaust, taču izskatās, ka Toma skolā visi ar viņu ir apmierināti, un man pamazām sāk veidoties krietna klientu bāze. Esmu arī uzklausījusi tavu ieteikumu veltīt nedaudz laika sev pašai un sākusi apmeklēt arī nodarbības uz velotrenažieriem sporta klubā.

Viņš pamāj.

– Labi.

Kaut kas ir atgadījies. To var manīt.

– Un tu? Kā tev sokas darbā?

– Labi, kaut gan, godīgi sakot, man sāk likties, ka dzīvē noteikti jābūt vēl kaut kam.

– Es saprotu, ko tu ar to domā.

Mēs turpinām nesteidzīgi soļot. Paejam garām tuklai kaijai, kura knābā nomestu čipsu paku. Kāds rokās sadevies pāris mums daudznozīmīgi pamāj. Es nodomāju, ka viņi arī mūs ir noturējuši par pāri. Nu es jūtos kā krāpniece; man ir jāparūpējas, lai Ross nesāktu justies neomulīgi un nenodomātu, ka man šajā ziņā pret viņu ir kādas jūtas.

– Es patiešām ļoti novērtēju tavu interesi par Tomu, – es iesāku.

– Toms nav vienīgais, kurš man rūp.

Es aizturu elpu.

– Esmu noraizējies par tevi, Lilij.

Viņš saņem manu roku, un es jūtu, kā lejup pār manu muguru lēni aizplūst siltums. Dažbrīd es sev iegalvoju, ka esmu iemācījusies dzīvot bez Eda. Citkārt man šķiet, ka viņš ir palicis citā dzīvē. Dažreiz man liekas, ka tas viss noticis tikai vakar. Tad man gribas, lai viņš būtu man līdzās.

– Nevajag, – es saku. – Viss ir labi. Esmu to visu jau aizmirsusi.

Tie ir tik nepārprotami meli, ka pat jūra man nenotic. Tā dusmīgi cērtas pret klintīm. Mele. Mele.

– Man tev kaut kas jāpasaka, – Ross bilst. Šajā brīdī pret krastu triecas vilnis. Mēs metamies skriet – viņš velk mani sev līdzi –, tomēr vilnis mūs panāk. Es neesmu no tām sievietēm, kurām piestāv slapji mati.

Ross saņem manu roku un sāk to glāstīt gluži kā tēvs, kas cenšas mierināt bērnu.

– Eds un Karla ir norunājuši kāzu datumu.

Vai viņš patiešām to pateica? Vai arī tās atkal bija jūras šalkas? Kušššš. Kušššš, jūra saka. Izklausās pēc mierinošas šūpuļdziesmas.

– Ko, lūdzu?

Rosa seja ir pavērsta lejup pret mani. Es nu gan esmu muļķe. Viņa acīs ir žēlums, nevis apbrīna.

– Eds drīz precēsies. Ar Karlu.

Eds. Karla. Laulība. Nevis tikai saderināšanās, kuru var jebkurā brīdī atsaukt.

Tātad Karla ir viņu dabūjusi. Tieši tāpat kā visu, ko jebkad ir vēlējusies.

– Tas vēl nav viss.

Es sāku drebēt no aukstuma, slapjuma un gaidām.

– Viņa ir stāvoklī, Lilij. Karla gaida bērnu.