Savādi, taču Rosa vārdi sniedz atvieglojumu. Gluži tāpat kā toreiz, kad pieķēru Edu un Karlu pie viesnīcas. Es joprojām nespēju atgūties no šī satricinājuma, tomēr tas vismaz bija dzīvs apliecinājums, ka Eda izturēšanās pret mani nav pastāvējusi tikai manās iedomās.

Un tagad Rosa savlaicīgais brīdinājums par noteiktu kāzu datumu, kas drīz vien tiks izsludināts arī tenku lapās, ir kā pēdējais punkts. Tas liecina, ka mēs ar Edu vairs nevarēsim salīgt mieru arī tad, ja man tā gribēsies. Un es to nevēlos.

Tā ir vēl viena ilgas laulības šķiršanas īpatnība. Vismaz man tā liekas. Lai cik nelāga šī laulība arī būtu bijusi, tajā ir arī jauki brīži, un tieši tos es cenšos paturēt prātā. Nevaicājiet, kāpēc. Es necenšos kavēties atmiņās par strīdiem tajos brīžos, kad Eds bija sliktā garastāvoklī vai piedzēries. Vai par to, cik ļoti viņam nepatika, ka es pelnu vairāk par viņu, un kā viņš mēdza kašķēties, kad es pārnācu no darba vēlu.

Nē. Es atceros tos brīžus, kad mēs gulējām uz dīvāna un skatījāmies savu iecienīto iknedēļas seriālu. Vai devāmies ilgās pastaigās gar jūru kopā ar savu mazo dēlēnu, laiku pa laikam pakavēdamies, lai parādītu viņam kādu īpašu gliemežvāku vai zem akmens paskrējušu krabi.

Man ir patiešām sāpīgi apzināties, ka tagad Eds to visu dara kopā ar viņu. Reiz es izlasīju kādu rakstu par sievieti, kuras bijušais vīrs bija apprecējis kādu citu. Man prātā bija palikušas divas nianses. Pirmkārt, viņa nekādi nespēja izrunāt tās otras sievietes vārdu un vienmēr sacīja tikai ”viņa”. ”Tāpēc, ka šis vārds ķeras man rīklē,” sieviete paskaidroja. ”Tad viņa sāk likties pārāk reāla.”

Es to saprotu.

Otrkārt, šī sieviete nekādi nespēja saprast, ka tagad pasaulē bija uzradusies vēl kāda, kurai bija tāds pats uzvārds, un nu viņa dalījās tajos pašos paradumos ar vīrieti, kuru pirmā sieva reiz bija tik intīmi pazinusi. Un es jūtos tieši tāpat. Ir patiešām savādi, ka manam vīram tagad ir cita sieva. Karla drīz būs Karla Makdonalda. Mēs abas būsim Makdonalda kundzes. Viņa būs mana vīra sieva. Lai gan Eds faktiski vairs nav mans vīrs, laulību nav iespējams pilnīgi izdzēst. Papīra lapa nav nekāda dzēšgumija vai korektora pudelīte. Ar to var juridiski lauzt divu pušu vienošanos, kā būtu sacījis kāds jurists, taču tādējādi nav iespējams izdzēst atmiņas, tradīcijas, ieradumus, kas izveidojas kādam pārim neatkarīgi no tā, cik labas vai sliktas ir viņu attiecības.

Man sāp. Jā, ir sāpīgi apzināties, ka arī viņi tagad veido paši savas tradīcijas un ieradumus. Ir pilnīgi iespējams, ka viņi, savijuši kopā kājas, skatās jauno televīzijas seriālu, par kuru šobrīd runā visi. Viņi dodas ilgās pastaigās gar jūru kopā ar manu dēlu, kamēr es slēpjos mājās, iegalvodama sev, ka ir taču labi, ja Toms satiekas ar savu tēti. Doma par citu sievieti, kura tēlo mammīti, man šķiet dziļi šķebinoša. Toms dažbrīd ir tik lētticīgs. Viņš spēj veltīt visu savu mīļumu kādam citam. Nesen pēc abu kārtējās ciemošanās Toms nespēja vien beigt runāt par viņas matiem.

– Kāpēc tavi mati nav tik spīdīgi kā Karlai? – viņš prašņāja. – Kāpēc visiem nav tādi mati kā viņai? No kā mati vispār sastāv?

Kā jau tas allaž mēdza notikt, Toma pirmajam jautājumam sekoja daudzi tūkstoši citu, taču es joprojām nespēju aizmirst to, ko viņš bija pavaicājis vispirms. Es negribu domāt ne par Karlas matiem, ne arī par ko citu, kas ir saistīts ar viņu.

Bet šī ziņa – tā ir sāpīgāka par visu. Viņiem būs pašiem savs bērns. Bez šaubām, tas būs normāls bērns, kuru nevajadzēs uzmanīt septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas diennaktī, lai viņš nenodarītu sev pāri vai nepaveiktu kaut ko vēl ļaunāku. Bērns, kura dēļ laulībā neradīsies tik briesmīga spriedze.

Tas nav godīgi.

Pēc Rosa paziņojuma es pēkšņi sajūtu dusmas. Visās pašpalīdzības grāmatās par laulības šķiršanu ir teikts, ka man tās būtu vajadzējis sajust jau pirms krietna laika. Eds ir nodarījis man pāri un tomēr pats ticis cauri sveikā. Viņš ir atradis sev kādu citu. Viņš var redzēt Tomu tikai no labās puses. Pēc tēva viesošanās Toms no satraukuma vienmēr ir tik nemierīgs, ka man nākamajā rītā bieži vien nākas mainīt palagus. (Tas ir jauns pavērsiens. Mani pētījumi vēsta, ka ar Aspergera sindromu sirgstošiem bērniem tā mēdzot gadīties bieži, kaut gan pusaudža gados tas parasti pāriet. Atliek vienīgi cerēt.)

Edam nav jānoņemas ar tām problēmām, kas vēl aizvien nedod man mieru.

Piemēram, ar Džo Tomasu.

Ir pagājuši vairāki mēneši. Kādu laiku pēc pārcelšanās uz Devonu es nekur nespēju rast mieru, baidīdamās, ka viņš varētu ar mani sazināties. Biju pat spiesta brīdināt mammu, ka ir atkal uzradies viens no maniem bijušajiem klientiem, kurš savulaik bija mani vajājis, un, ja viņš parādīsies pie mūsu mājām, viņu nekādā gadījumā nedrīkst laist iekšā.

Protams, ka viņa uztraucās.

– Bet kāpēc tu nevari par to paziņot policijai? – viņa noraizējusies vaicāja.

Es jau gandrīz biju gatava visu izstāstīt, taču tas nebūtu godīgi. Maniem vecākiem jau bija gana ar viņu meitas negaidīto uzrašanos.

– Varētu domāt, ka tas būtu prātīgi, vai ne? – es atteicu. – Taču patiesībā viņi gandrīz neko nespēj ietekmēt.

Tā bija taisnība. Man reiz bija kāda kliente, kuru vajāja bijušais draugs. Mums izdevās pārliecināt policiju to visu uztvert nopietni vienīgi tad, kad likām, lai šo cilvēku izseko privātdetektīvs, tādējādi apliecinot, ka viņš tā bija rīkojies arī ar citām sievietēm. Tik un tā viņam tika izteikts vienīgi brīdinājums. Likumīgi lēmumi reizēm ir ļoti dīvaini. Godīgi sakot, es jūtos atvieglota, ka Džo nav mēģinājis mūs šeit uzmeklēt. Atceroties nabaga Merlinu, man vēl aizvien ir nelabi. Es vēl joprojām nodrebu. Ja Džo varēja to noorganizēt, ko vēl viņš ir spējīgs paveikt?

Pagaidām es padzenu savas bailes ar darbu. Es strādāju, strādāju un strādāju. Tikai tā es varu tikt pie miera, tikai tā es varu atvairīt Eda saderināšanās raidītos šrapneļus un Toma radīto stresu.

Sākumā es biju noraizējusies, ka man nebūs pietiekami daudz klientu un partneri pēc kāda laika nospriedīs, ka uzturēt filiāli nemaz nav vērts, taču jau pēc dažām nedēļām mani uzrunāja vecāki no Toma skolas. Viņi bija pārliecināti, ka viņu dēla epilepsiju izraisījis netīrs ūdens no vecas akas, kas bija iekļuvis ūdensapgādes sistēmā. Gluži nejauši es pazinu kādu speciālistu, kurš apgalvoja, ka tas nemaz neesot neiespējami. Lieta nonāca tiesā, un mēs saņēmām atlīdzību – nedaudz, tomēr pietiekami, lai pierādītu, ka dažu bērnu īpašais veselības stāvoklis ir nevis pašsaprotams, bet gan kaut kas tāds, ko būtu bijis iespējams novērst.

Tad kāds tēvs no Toma skolas palūdza mani pārbaudīt slimnīcas datus, kas bija nozuduši drīz pēc viņa dēla piedzimšanas. Viņš paskaidroja, ka tobrīd bija radušās problēmas. Dzemdību laikā ap viņa dēla kaklu bija cieši aptinusies nabassaite, un ārsts tobrīd nebija pieejams. Attiecīgos pierakstus mēs tā arī neatradām (tie, bez šaubām, jau sen bija iznīcināti), toties mums izdevās noskaidrot, ka vairākas reizes bija noticis kaut kas līdzīgs un visos šajos gadījumos bija dežūrējis konkrēts ārsts. Viss beidzās ar lielisku tiesas prāvu, un kompensāciju saņēma ne vien mans klients, bet arī citi vecāki.

Tu pamazām sāc kļūt ļoti slavena, Lilij, elektroniskā pasta vēstulē rakstīja mans pirmais priekšnieks, kurš nu jau ir aizgājis pensijā. Mēs vēl aizvien sazināmies ar elektroniskā pasta starpniecību. Visu cieņu.

Man gribas pavaicāt: kā sokas Karlai? Vai viņa pēc dzemdībām joprojām turpinās strādāt birojā? Tomēr man pietrūkst drosmes, lai par to ieminētos.

Un tad kādu rītu, pirms darba skrienot pa pludmali, es izdzirdu, ka man kāds seko. Tas nav nekas neparasts. Sešos no rīta ar skriešanu nodarbojas daudzi, un mēs visi cits citu pazīstam. Pat kāda pārgurusi māte skrien, stumdama bērnu ratiņus.

Es intuitīvi nojaušu, ka šie soļi ir citādi. Tie pieskaņojas manam ātrumam. Tie kļūst lēnāki, kad es samazinu ātrumu. Tie kļūst straujāki, kad es kāpinu tempu.