Tālumā viļņos šūpojas maza laiviņa.

Tad man prātā iešaujas vēl kāda doma. Daudz labāka par iepriekšējo.

Mamma bija nomirusi, nesagaidīdama Karlu?

– Bet es taču tā arī nepaguvu atvadīties, – viņa šņukstēja klausulē, runādama ar nonna.

Arī vecmāmiņa raudāja.

– Viņa negribēja tevi apbēdināt.

Klausulē varēja dzirdēt dobjas vīrieša raudas. Nonno.

Vai mamma viņam galu galā tomēr nebija vienaldzīga?

Vēlāk izrādījās, ka visi bija no Karlas to slēpuši. Tikai tagad visas pazīmes saplūda vienotā attēlā. Mammas vājais augums pirms Karlas aizbraukšanas. (Viņai pavisam nesen bija konstatēts vēzis.) Vārgā balss telefona sarunu laikā. Vēlākā uzstājība, ka vēstules ir labākas par dārgiem telefona zvaniem. Solījums, ka viņa ieradīsies Anglijā, kad bērns būs piedzimis, bet pagaidām viņai ”nav laika”. Un tagad Karlai vajadzēja tikt galā ne vien ar savām bēdām, bet arī ar šo drisku. Šo radījumu.

Kad tu varēsi viņu paņemt rokās, sajūta būs pavisam citāda.

Tā nemitīgi apgalvoja gan Eds, gan medmāsas, bet, kad žurkulēns beidzot tika ielikts Karlai rokās, atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens.

– Viss ir kārtībā, mīļā, – medmāsa paskaidroja. – Tas tikai nozīmē, ka bērns vēl nevar iztikt bez skābekļa.

Tas viss bija tik biedējoši. Kā gan viņa varēja ņemt šo radījumu uz mājām, ja tas pats nemaz nespēja paelpot?

– Tādas lietas nenotiek tik ātri, – jaunā ārste strupi paskaidroja.

– Es arī viņai visu laiku tā saku, – Eds iejaucās, it kā pats būtu medicīnas speciālists.

Karla kārtējo reizi sajutās kā bērns, kurš nekad neko nespēj pateikt pareizi. Kaut nu mamma būtu līdzās un varētu viņai palīdzēt. Viņa nu gan zinātu, kas darāms.

Dažbrīd Karlai uzmācās domas, ka viņas īsto bērnu kāds bija atņēmis. Žurkulēns nemaz nelīdzinājās ne viņai, ne Edam. Vēl ļaunāk: viņiem bija pateikts, ka priekšlaicīgi dzimušiem bērniem bieži vien mēdz būt attīstības problēmas. Ārsts apgalvoja, ka tās varot parādīties tikai vēlāk. Kā lai pacieš tādu neskaidrību?

Pēc piecām nedēļām, kad Karla, Eda pamudināta, kārtējo dienu bija negribīgi ieradusies apmeklēt žurkulēnu, viņa ieraudzīja, ka ap inkubatoru sapulcējušies cilvēki. Tas nebija nekas neparasts. Šurp nemitīgi tika vesti medicīnas studenti, lai tie varētu apbrīnot vismazāko bērnu, kāds šogad bija nācis pasaulē šajā slimnīcā. Taču tagad skanēja vēl nekad agrāk nedzirdēts brīdinājuma signāls un ekrānā līdzās inkubatoram kaut kas mirgoja.

– Mēs centāmies ar jums sazināties, – kāda medmāsa steidzīgi nobēra, – taču jūs abi bijāt izslēguši telefonus. Vai esat jau izdomājuši bērnam vārdu?

Karlai visi to bija prasījuši jau kopš žurkulēna piedzimšanas, taču grūtniecības laikā viņa bija noraidījusi visus Eda ieteikumus, it kā šādi varētu noliegt arī pašu grūtniecību. Tagad šis radījums gulēja te, bet Karla joprojām negribēja dot tam vārdu. Tādējādi tiktu atzīts, ka radījums te paliks uz visiem laikiem.

– Varbūt jūs gribat viņu nokristīt, – medmāsa saspringti sacīja. Viņai rokās bija veidlapa. – Te rakstīts, ka jūs esat katoļi. Ir atnācis arī mācītājs. Ja gribat, varat ar viņu parunāt.

– Es nesaprotu…

– Mīļā, – kāds tukls, jauns vīrietis ar baltu garīdznieka apkaklīti satvēra viņas rokas tik cieši, it kā būtu viņai tuvs draugs. – Medmāsa cenšas pateikt, ka jūsu meitai ir kļuvis sliktāk. Vai vēlaties, lai mēs viņu sagatavojam mūžīgajai dzīvei, kas viņu sagaida?

Žurkulēns grasījās mirt? Vai tas nebūtu visu viņas problēmu atrisinājums? Kāpēc tad Karla juta, ka viņu pārņem šķebinošas bailes?

– Tas nevar būt.

– Mīļā, tā Kunga plāni ne vienmēr ir izdibināmi.

– Vai gribat viņu paauklēt, mīļā?

Nē. Tas varēja izkrist viņai no rokām.

Viens no ārstiem pamāja medmāsai. Žurkulēns ar visiem vadiem tika ielikts Karlai rokās. Viņai sejā cieši raudzījās divas mazas, vērīgas acis. Žurkulēnam bija savādi garš, gandrīz aristokrātisks deguns. Un tad Karla to ieraudzīja.

Sīku, rudu matiņu uz kailā pakausīša.

– Magone, – viņa nočukstēja. – Viņu sauks Magone. Magone Frančeska.

Brīnumainā kārtā nākamajā rītā Magone jau bija sākusi atlabt.

– Tev vajadzēja pirms vārda došanas vispirms apspriesties ar mani, – Eds paziņoja, kad beidzot bija ieradies slimnīcā. Viņa elpa smirdēja pēc viskija.

– Es būtu to izdarījusi, ja vien tu būtu te bijis, – Karla atcirta, nenovērsdama skatienu no savas meitas, kura bija ievietota atpakaļ inkubatorā.

– Ja gribi zināt, tad man vajadzēja pārdot gleznu.

– Būs jau labi, – medmāsa iejaucās. – Ja gribat zināt manas domas, Magone dabūja to, kas viņai bija vajadzīgs. Mammas mīļumu. Protams, ārsti apgalvos, ka tikai viņu prasme ir palīdzējusi glābt meitenītes plaušas, taču nekas nespēj pārspēt mīlestību. Es teiktu, ka viņai ir brīnišķīgs vārds. Mums te jau sen nav bijis nevienas Magones.

– Laikam gan tas ir diezgan īpašs, – Eds negribīgi atzina. – Jocīgi, kā matu krāsa mēdz parādīties otrajā paaudzē, vai ne? Zini, manam vectēvam bija kastaņbrūni mati.

Neticami, taču ar katru mēnesi Magone aizvien ātrāk atkopās. Tas mīlestības – jā, mīlestības! – uzplaiksnījums, ko Karla bija sajutusi dramatiskā brīža laikā, pamazām pagaisa. Nu uzradās bailes. Nē, Karlai gribējās iebilst, kad sākās runas par to, ka Magone jau esot ”gandrīz gatava” doties uz mājām. Kā gan viņa viena pati spēs tikt galā ar tik trauslu bērnu?

– Es zinu, ka tev ir ļoti grūti, taču viss būs labi, – Eds paziņoja, auklēdams meitiņu. Viņam jau bija viegli runāt. Viņš prata apieties ar zīdaini, toties Karla bija bezcerīga. Un viņai šķita, ka pēc mammas nāves viņa zaudējusi daļu no sevis pašas. Viņai nemūžam nebija vajadzējis pamest mammu un braukt uz šo valsti.

– Tā ir tikai viegla pēcdzemdību depresija, – sacīja aprūpētāja, ieradusies pie Karlas un atradusi viņu noraudājušos. – Tā ir pavisam dabiska parādība, it īpaši pēc grūtām dzemdībām. Ja tā nemitēsies, tomēr paziņojiet mums. Dabiska parādība? Viss taču bija pilnīgi un galīgi sajucis. Karlai bija briesmīgi bail atstāt savu meitu vienu. Ja nu viņa pārstās elpot? Un tomēr, ja tas notiktu – cik briesmīga doma –, Karla varētu atbrīvoties no šīs šausmīgās, nomācošās atbildības.

Ja vien viņa varētu izgulēties, varbūt viss būtu labi, taču Magone drīzāk snauda, nevis nogulēja divas vai trīs stundas, kā bija rakstīts grāmatās par zīdaiņiem. Tiklīdz Karla pamanījās aizvērt acis, Magone atkal sāka kliegt. Karla jutās tā, it kā divdesmit četras stundas no vietas atrastos lidmašīnā, kas ne reizi nenolaižas, lai uzpildītu degvielu. Dienu pēc dienas. Nedēļu pēc nedēļas.

– Viņa ir par vāju, – aprūpētāja aizrādīja. – Varbūt nāktu par labu, ja jūs viņu piebarotu ar pudelīti.

Tātad ar Karlas pienu vien bija par maz? Eda sejā kārtējo reizi varēja skaidri lasīt, ka viņa bija neveiksminiece. Magones satraucoši zilo acu skatiens visur sekoja Karlai gluži kā vēl viens pārmetums.

– Vai jūs jau esat bijušas uz jauno māmiņu nodarbībām? – aprūpētāja kādā citā brīdī ievaicājās.

Par laimi, Eds tobrīd atradās galerijā.

– Jā, – Karla sameloja. Patiesībā viņai bija pārāk bail, ka Magone varētu dabūt kādu slimību no citiem grupas bērniem. Pasaulē taču bija tik daudz šausmīgu mikrobu! Vai arī mamma bija jutusies tāpat? Žēl, ka viņai to vairs nevarēja pavaicāt…

Tikmēr banka bija zaudējusi pacietību un grasījās Edam un Karlai atņemt māju. Ja pēc mēneša māja netiktu pārdota, banka bija nolēmusi to pārņemt. Tā bija rakstīts Edam adresētajās vēstulēs, tajās, ko viņš no Karlas slēpa, bet viņa tās bija iemācījusies uzmeklēt.

Tomēr Karla negribēja riskēt un izraisīt kārtējo strīdu. Būdams sliktā noskaņojumā, Eds viņai šķita biedējošs, it īpaši tagad, kad bija sācis dzert vairāk nekā jebkad. Viņa acis kļuva sarkanas un augums trīcēja tā, it kā tajā būtu iemājojis kāds cits. Eds pat sāka runāt par to, ka vajadzētu ņemt Tomu pie sevis. (”Esmu par to jau runājis ar Liliju.”)