– Bet es taču netiktu galā, – Karla bija iebildusi.

– Esi taču līdzcietīgāka, Karla. Viņš ir mans dēls, un es gribu, lai viņš dzīvo kopā ar mums.

Kur gan bija palicis kādreizējais Eds? Un tomēr viņš prata tik maigi nomierināt Magoni, kuras plaušas tagad darbojās uz pilnu slodzi gan dienā, gan naktī.

– Ej nedaudz atpūsties, – Eds mēdza sacīt, likdams noprast, ka ir priecīgs, jo Magone klausa viņam, nevis Karlai.

Taču Karla nespēja iemigt, nemierīgi grozīdamās un prātodama par to, kas būtu varējis notikt, ja viņa un mamma nebūtu tik neveiksmīgi apmetušās kaimiņos Lilijai un Edam.

Dažreiz saikni ar bērnu izdodas izveidot tikai pēc laba laika. Vēl viens teikums no tām grāmatām par zīdaiņiem, kas atradās plauktā kopš Toma dzimšanas. Taču ikreiz, kad Karla paņēma rokās šo sīko radībiņu, lai pieliktu to pie krūts (tikai tā bija iespējams to nomierināt), viņu pārņēma briesmīga, nomācoša panika.

Sākotnējās bailes par bērna iespējamo nāvi bija aizstājušas citas raizes. Priekšlaicīgo dzemdību izraisītajā panikā viņa uz laiku bija aizmirsusi to pēdējo smalkajā rokrakstā rakstīto zīmīti.

tu un tavs bērns par to samaksās

Pārradusies no slimnīcas, Karla atviegloti secināja, ka zīmīte vēl aizvien atradās viņas somā. Tātad neviens cits to nebija atradis.

– Tas būs mūsu noslēpums, – Karla uzrunāja bērnu, kas plosīja viņas krūšgalus, liekot tiem asiņot. – Tu nevienam neko nedrīksti stāstīt.

Kas attiecās uz vēstules rakstītāju, tad Karla bija pārliecināta, ka tā noteikti bija sieviete. Kāda, kura bija nostājusies Lilijas pusē. Viena no viņas draudzenēm, kura gribēja atriebties par Liliju. Iespējams, viņas kādreizējā sekretāre, kura bija izlikusies laipna toreiz, kad Karlai bija nogājuši ūdeņi. Viņa nevienam nedrīkstēja uzticēties.

– Es raizējos par tevi, – Eds nebeidza vien atkārtot. – Tu maz ēd. Magonei nepietiks piena.

Tātad bija iespējams nomirt arī tā. Viņas abas varēja nomirt badā. Tad viņas varētu nonākt debesīs pie mammas.

– Viņai sapņos visu laiku rādās kaut kāda vēstule, – Karla dzirdēja, kā Eds stāsta aprūpētājai, kura bija izsaukta viņu apraudzīt. Kad tie abi domāja, ka viņa ir nolikusies atpakaļ gultā, Karla vienmēr noklausījās aiz durvīm.

– Ziniet, dzemdības ir traumatiska norise, – aprūpētāja strupi atteica. – Viņai ir tiesības šad tad redzēt murgus.

Murgus? Šie cilvēki pat nenojauta, kāds nemiers pastāvīgi valdīja viņas prātā. Bija jāizdomā cits plāns. Bet kāds? Izejas nebija. Karlu gaidīja tikai nebeidzama tumsa, kas viņu aprija, draudot nosmacēt. Avīzē viņdien bija rakstīts par kādu sievieti, kura bija nosmacējusi savu bērnu. Viņai bija piespriesti desmit gadi cietumā. Būtu bijis vairāk, ja viņa nebūtu cietusi no pēcdzemdību depresijas. Bet Karlai taču tādas depresijas nebija. Eds apgalvoja, ka tas esot tikai mīts. Lilijai pēc Toma piedzimšanas nekas nebija kaitējis. Kad pasaulē nāca bērns, vajadzēja vienkārši samierināties, ka dzīve mainījusies, un dzīvot tālāk.

Tas nozīmēja, ka visam vajadzēja notikt pēc Eda prāta.

– Esmu mums izcepis vistu. – Eds saņēma Karlu aiz elkoņa un veda uz galda pusi. – Tā tev nāks par labu. Saņemies, Karla. Tu taču zini, ka tas ir tavs mīļākais ēdiens.

Ēdiens? Kā viņa vispār varēja ēst?

Eds sev ielēja vēl vienu vīna glāzi.

– Vai tev jau nepietiek? – Karla asi noprasīja.

– Ko tad tu darīsi? Vēlreiz man iesitīsi, tāpat kā toreiz Toma acu priekšā?

– Es tev neiesitu. – Kaut viņš vienreiz beigtu par to runāt! Viņa bija tikai pastiepusi roku, lai neļautu Edam atkorķēt kārtējo pudeli, un viņš tai pašā brīdī bija pagriezies uz viņas pusi. Nudien, pieskatot Lilijas dēlu, vismaz vienam no viņiem taču vajadzēja būt skaidrā prātā.

– Velns parāvis, es iedzeršu vēl vienu glāzi kaut vai tikai tāpēc, lai nosvinētu savu dzimšanas dienu! Tieši tā. Tu par to jau biji aizmirsusi, vai ne?

Kāds tur brīnums, ka Eds bija tik dusmīgs. Bet Karlai vajadzēja nemitīgi noņemties ar Magoni. Viņa taču nevarēja visu paturēt prātā!

Trīcēdama bailēs un dusmās, Karla piegāja pie izlietnes un uzvilka gumijas cimdus. (Mamma bija teikusi: ”Tev vienmēr ir jāsaudzē rokas.”)

– Nemazgā tās pannas, kamēr mēs vēl neesam paēduši. Es tev jau teicu, ka vēlāk pats to izdarīšu.

Karla atgrieza karstā ūdens krānu un dusmīgi iešļāca bļodā mazgājamo līdzekli.

Pie durvīm kāds piezvanīja, un viņai sažņaudzās sirds. Vai tas atkal bija kaimiņš? Viņš jau reiz bija žēlojies par viņu strīdiem.

– Tu!

Vai tiešām Eds varētu tik rupji runāt ar kaimiņu? – Rūpert! – Karla pagriezās un juta, ka nosarkst.

– Piedodiet, ka nāku bez brīdinājuma, taču es nejauši gadījos šajā rajonā.

Viņš sniedza sudrabainā papīrā skaisti iesaiņotu dāvanu, kas bija pārsieta ar savirpinātām lentītēm.

Karla sāka svīst no bailēm, satraukuma, pārbīļa un cerībām; tas viss viņā bija neiespējami sajaucies.

– Vai drīkstu viņu apskatīt? Tā ir meitenīte, vai ne?

– Jā, – Eds strupi atcirta, – bet mēs patiesībā grasījāmies sēsties pie galda, tāpēc…

– Te viņa ir, – Karla pārtrauca.

Svētā dievmāte. Viņas vīrs stingi raudzījās uz Rūperta rudajiem matiem. Vai tiešām viņš bija iedomājies…

Rūperta seja atmaiga.

– Vai viņa nav burvīga? Es pat nebiju iedomājies, ka bērni ir tik mazi. Vai…

– Es teicu, ka mēs grasāmies sēsties pie galda.

Eds nu gan bija nepieklājīgs! Uztrauktā Karla mēģināja novilkt gumijas cimdus, taču tie nepadevās.

– Vai arī tu vēlētos paēst kopā ar mums? – Uzaicinājums pats pārvēlās viņai pār lūpām. Lūdzu, viņai gribējās sacīt. Lūdzu, tu esi man vajadzīgs. Tiklīdz tu būsi aizgājis, Eds kaut ko pateiks. Izcelsies kārtējais strīds…

– Man laikam būs jāiet, – Rūperts atteica, aši uzmetis skatienu Eda satumsušajai sejai. – Keitija… mana līgava… mani jau gaida.

Tātad viņi vēl aizvien bija kopā. Visas Karlas cerības, visas izmisuma pilnās, neprātīgās iedomas, kas bija viņu pārņēmušas brīdī, kad Rūperts bija piezvanījis pie durvīm, nu sašķīda drumslās.

– Līgava? – Eds izsmejoši noprasīja, nemaz lāgā nesagaidīdams, kamēr aiz viņu ciemiņa būs aizvērušās durvis. – Kā tad. Cik bieži tas puišelis ir nācis šurp?

No viņa skaļās balss Magone sagrozījās savā šūpulītī, kas bija nolikts virtuves tālākajā galā. (Eds nevēlējās izlaist viņu no acīm.)

– Ko tu īsti gribi sacīt?

Eds pieliecās viņai pavisam tuvu klāt.

– Es redzēju, kā tu nosarki, kad viņš ienāca pa durvīm. Es redzēju, kā tu pūlējies runāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. – No viņa lūpām šķīda siekalas. – Viņa mati ir tādā pašā krāsā kā mūsu meitai. Ja vien viņa ir mūsu meita.

– Kā tu vari runāt tādas blēņas? Tu taču zini, ka tavam vectēvam bija rudi mati. Tu pats teici, ka tādas lietas bieži parādās otrajā paaudzē.

Eds sagrāba viņu aiz rokām un spēcīgi saspieda.

– Cik izdevīgs aizbildinājums! Bet mēs abi taču zinām, cik tu esi izlaidīga.

Pūlēdamās izrauties, Karla atkliedza:

– Un tu pats? Tu vienā mierā pameti savu sievu manis dēļ, vai tad ne?

– Un tu vienā mierā mani no viņas aizvilināji.

Kas notika pēc tam? Kas notika pēc tam? Cik reižu viņai šis jautājums tiks uzdots turpmāko dažu dienu, nedēļu, mēnešu laikā?

Karla zināja vienīgi to, ka tas notika pēkšņi.

Viņa spēja atcerēties tikai to.

Atskanēja kliedziens. Magone šūpulītī. Vēl viens kliedziens. Viņa pati, jo Eds sāka viņu purināt aiz pleciem.

Virtuves nazis.

Virtuves nazis ar zaļo spalu. Vēl viena lieta, ko Lilija nebija paņēmusi sev līdzi.

Briesmīgs vaids, kas lika viņai nodrebēt.

Asinis.

Un tad bēgšana. Skrējiens cauri parkam, kamēr visas domas joņoja viņai apkārt.

Es viņu ienīstu. Es viņu ienīstu.

Mamma! Kur tu esi?

Kaut nu visu varētu sākt no gala.