Vāzēs bija salikti svaigi ziedi, kas telpu piepildīja ar brīnišķu smaržu. Maigi sārtos toņos krāsotās sienas rotāja akvareļi. Uz dāmai piemērota naktsgaldiņa slaidos kaklus lampu gaismā mirdzināja elegantas antīku formu pudelītes. Bija arī neliels kamīns ar zila akmens apdari; tas vēsajās ziemas naktīs noteikti dāvāja patīkamu siltumu un omulību. Kerolaina iztēlojās, kā vējainā februāra pusnaktī, sasegusies ar biezām segām, kas darinātas ar rokām, vēro liesmu dejas kamīnā un to ēnas uz sienām un ieklausās malkas sprakšķēšanā.

Kopā ar Takeru.

Likās dīvaini aplami domāt par kaut ko tik mierīgu un mīļu, kad apkārt bija tik daudz bēdu un sirdssāpju. Jau atkal vienai sievietei bija atņemta dzīvība. Mirusī gulēja viena aukstā, tumšā telpā, bet viņas ģimene lēja asaras un mēģināja atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem.

Brīdī, kad nāve staigāja tik ļoti tuvu, šķita nepareizi just maigu laimes mirdzumu un neatlaidīgu cerību.

Taču Kerolaina bija iemīlējusies.

Viņa nopūtās un iekārtojās uz sēdekļa pie loga, kur varēja netraucēti vērot, kā mēness stari dāsni līst pār dārzu. Ziedi izskatījās sudrabaini un mierīgi gaidīja kādu maģisku mirkli, kad tiks noplūkti. Un tālāk vizēja ezers. Svītvoteras ezers. Viņa nevarēja saskatīt vītolus un priecājās par to. ”Ja tā var paslēpties no sāpēm, tad šo vienu nakti es tā darīšu.” Pagaidām tā bija tikai skaista, mēnessgaismas mežģīņu klāta vieta.

Un Kerolaina bija iemīlējusies.

Nebija iespējams izraudzīties laiku un vietu, kur tiks pazaudēta sirds. Kerolaina ticēja, ka nevar izvēlēties arī cilvēku, kas to paņems sev. Protams, ja viņai būtu ļauts izvēlēties, tas nenotiktu ne šajā vietā, ne šajā laikā. Un tas cilvēks nebūtu Takers.

Bija aplami iemīlēties tieši tagad, kad viņa tikko bija sākusi apzināties pati savas vajadzības un spējas. Tagad, kad viņa tik tikko bija sapratusi, ka spēj pati tikt galā, pati būt noteicēja pār savu dzīvi. Bija muļķīgi iemīlēties vietā, kuru plosa traģēdijas un bezjēdzīga nežēlība un kuru viņai nāksies pamest jau pēc dažām nedēļām.

Smieklīgi bija iemīlēties vīrietī, kurš lieliski apguvis pavešanas māku un labi pārzina romantiku. ”Apburošais laiskais brunču mednieks. Aizdomās turamais slepkavības lietā. Izšķērdīgais dzejas deklamētājs. Es taču atgādināju sev, ka šis ir tikai vēl viens ar dienvidnieka šarmu apveltīts Luiss.

Uzķeroties uz šā āķa, es pierādu sev, ka piederu pie tām sievietēm, kuras allaž izraugās nepareizi un pēc tam dzīvo, nožēlojot savu izvēli.”

Tagad viņa tam vairs nespēja noticēt, lai cik ļoti kādreiz to būtu vēlējusies. Takerā bija kaut kas vairāk, pat vairāk, nekā viņš spēja atzīt pats sev. Kerolaina to bija redzējusi viņa attieksmē pret Saju, rūpēs par ģimeni, rāmajā prasmē turēt Svītvoteras grožus savās rokās un darot daudz ko, nepieprasot kādu īpašu cieņu par to.

Viņam nepiemita arī lieka sevis noniecināšana. Viņš bija tāds, kāds bija. Vīrietis, kurš darīja to, kas jādara, un rīkojās pareizi, daudz par to neprātojot. Turklāt darīja to, nebārstot pavēles, lieki neraizējoties un negremdējoties izmisumā par nākamo dienu.

Takeru Longstrītu ietvēra mierīga un rimta gaisotne, gluži tāda pati kā viņa iecienītā nosnaušanās vasaras karstumā, izraugoties kādu patīkamu paēnu. Tik mierīga kā ilgie, nesteidzīgie stāsti par notikumiem dzimtas vēsturē. Un tikpat patīkama kā vēsa alus malks tveicīgā vakarā.

”Tieši tas man ir nepieciešams,” Kerolaina domāja, atspiedusi pieri pret loga stiklu. ”Spēja pieņemt pamatpatiesību, ka dzīvi jācenšas uztvert vieglāk un jāprot arī smaidīt, pa to ejot.”

Un arī tagad viņai bija jāsmaida. Viņai bija nepieciešama šī miera sala, kādu Takers tik vienkārši radīja ap sevi.

Viņai bija vajadzīgs Takers.

”Bet… kāpēc tad es sēžu te, gaidīdama miegu, ja tas, ko man vajag, atrodas pavisam blakus un ir viegli sasniedzams?”

Impulsa vadīta, Kerolaina piecēlās, pa ceļam uz terases durvīm no vāzes paņēma vienu frēziju un apstājās pie spoguļa zeltītā rāmī vien tik ilgi, lai sakārtotu matus. Viņas roka pieskārās durvju rokturim, un tās atvērās pretī tveicīgajai naktij. Un Takeram.

Sirds spēji salēcās, un viņa pakāpās atpakaļ.

– Ai, tu mani sabiedēji.

– Redzēju, ka vēl neesi nodzēsusi gaismu. – Viņam kājās bija platas kokvilnas bikses un rokā puķuzirņa ziedkāts. – Sapratu, ka arī tu nevari aizmigt.

– Nevarēju gan. – Viņa paraudzījās uz frēziju, ko turēja rokā, un sniedza to viņam. – Es gāju pie tevis.

Zeltainais mirdzums Takera acīs kļuva dziļāks, viņš paņēma Kerolainas sniegto ziedu un pastiepa viņai pretī paša atnesto. – Tas taču kaut ko nozīmē, vai ne? Es iedomājos, ka tavi uzskati par piedienīgumu neļaus tev nākt uz manu istabu, un ka man jāiet pie tevis. – Viņš saglauda Kerolainas matus un tad ieskāva viņas kaklu plaukstās. Kerolainas āda bija vēsa, bet Takera rokas stipras un karstas. – Nav atpūtas iekārei…

Kerolaina apstājās viņa priekšā. – Es negribu atpūtu.

Pastiepis roku, Takers aizvēra durvis. – Tad no manis tādu negaidi.

Takers piekļāva Kerolainu klāt, un pirmais skūpsts bija tik kārs un alkains, it kā viņi nebūtu redzējušies jau gadiem ilgi, nevis izbaudījuši viens otra lūpas tikai pirms nedaudzām stundām. Šoreiz tas garšoja pēc karstas nepieciešamības un apmātības. Viņi apmierināja savu izsalkumu, vienlaikus alkstot vēl un vēl, palielinot apetīti ar klusiem vaidiem un čukstiem.

Gandrīz bez elpas palikusi, Kerolaina piespieda lūpas Takera kaklam un turējās pie viņa, abiem ejot uz gultu nedrošiem, juceklīgiem soļiem. Kerolainas roka stiepās pret lampu, taču Takers to apturēja. Viņš mazliet pakodīja viņas pirkstus un pasūkāja to galus. – Mums nevajag tumsu. – To pateicis, viņš pasmaidīja, un viņa augums paslēpa Kerolainas stāvu.

Kamēr viņi baudīja viens otru, bet lielākā daļa Inosensas iedzīvotāju bija iegrimuši nemierīgā miegā, Makgrīdija tavernā dzīve sita augstu vilni. Bija sākusies garā nedēļas nogale, kas kulmināciju sasniegs ceturtā jūlija svinībās. Pilsētas municipalitāte, kurā ietilpa Džeds Lāšons, Sanijs Tolbots, Nensija Kūnsa un Dveins, pēc karstām debatēm bija nolēmusi neatcelt ikgadējo parādi, svinības un uguņošanu.

Balsojumu bija ietekmējis gan patriotisms, gan ekonomiskie apsvērumi. Fun Time Inc. jau laikus bija iemaksājusi prāvu depozītu par vietām uz divām svinību naktīm, un uguņošanas sarīkošana pilsētai bija prasījusi vai veselu bagātību. Nensija aizrādīja, ka Džefersona Deivisa vidusskolas orķestris un meiteņu deju grupa ir vingrinājušies nedēļām ilgi, tātad pasākuma atcelšana gandrīz pēdējā brīdī nozīmētu milzu vilšanos bērniem un tikai pasliktinātu vispārējo noskaņojumu.

Dažas izklaides, piemēram, pīrāgu ēšanas sacensības, gan tika atzītas par neatbilstīgām brīdī, kad Darlīnas Tolbotas miesas vēl īsti nav atdzisušas. Pretējā puse pauda viedokli, ka ceturtais jūlijs ir visas valsts svētki un Inosensā tie svinēti jau vairāk nekā simts gadu.

Galu galā tika izlemts no skatuves teikt īsu uzrunu, godinot Darlīnas un pārējo nogalināto sieviešu piemiņu, kā arī ievērot klusuma brīdi.

Tā nu laikā, kad Tedijs veica Darlīnas līķa sekciju Palmera Bēru nama balzamēšanas telpā, pie Makgrīdija daži pastāvīgie apmeklētāji jau bija sākuši svinības. Makgrīdijs bija nodrošinājies gadījumam, ja smiekli bārā kļūtu pārāk mežonīgi vai māksloti vai kaislības pārāk saasinātos, proti, viņam pa rokai aiz letes bija novietota beisbola nūja.

Viņš paturēja acīs Dveinu, kurš klusi un mierīgi sēdēja bāra galā un dzēra. Tā kā Dveins tajā vakarā turējās pie alus, Makgrīdijs pārāk nesatraucās. Bīstams bija viskijs, tas Dveinu izsita no līdzsvara. Pagaidām viņš vairāk izskatījās nelaimīgs, nevis iereibis.

Makgrīdijs zināja, ka nedēļas nogale vēl nebūs beigusies, kad viņam kādā brīdī tomēr nāksies izvicināt beisbola nūju. Vakarā gaisotne bārā vēl šķita samērā draudzīga, lai gan telpas stūrī sēdēja un klusi sarunājās daži puiši, kas varēja sagādāt nepatikšanas. Lai ko viņi arī plānotu, Makgrīdijs vēlējās, lai viņi to realizētu kaut kur citur.