Albumā Kerolaina ieraudzīja daudzus avīžu un žurnālu izgriezumus, kas atspoguļoja viņas dzīvi. Paziņojumi par viņas vecāku laulībām bija ņemti no Filadelfijas un Grīnvilas laikrakstiem. Profesionāls fotogrāfs bija iemūžinājis kāzas, kurās viņas mātei mugurā bija no Veiverliju puses mantota līgavas kleita. Kāda kartīte vēstīja, ka pasaulē nākusi Kerolaina Luīza Veiverlija. Viņai tika dots vārds par godu vecmāmiņai no tēva puses.

Vēl dažās, profesionāļa uzņemtās fotogrāfijās bija redzami lepnie vecāki ar jaundzimušo. Citās bija arī Kerolaina viena pati – katru gadu pa studijā uzņemtam portretam.

Nekādu momentuzņēmumu, nekādu īsti neizdevušos attēlu. Bija vien daži, ko vecvecāki uztaisīja, kad Kerolaina īsu laiku viesojās pie viņiem.

Neskaitāmos izgriezumos no laikrakstiem bija runāts par viņas karjeras attīstību, par Kerolainu sešu, divpadsmit un divdesmit gadu vecumā, kā arī pirms un pēc tam.

”Vecvecākiem no manis ir ticis tik ļoti maz,” Kerolaina nodomāja un ielika albumu atpakaļ somā. Tagad šī bija viena no nedaudzajām lietām, kas viņai palikusi no vecvecākiem.

– Piedodiet, – Kerolaina klusi teica un dziļi ieelpoja lavandas un ciedrkoka smaržu, kas vēdīja no lādes. – Ak, kaut es būtu jūs iepazinusi vairāk!

Viņa pastiepās uz priekšu un izņēma kartona kārbu. Tajā, plānā audumā ietīta, atradās sīciņa kristāmkleita, izrotāta ar dzeltenām lentēm un padzeltējušām mežģīnēm.

”Tā droši vien bijusi mugurā manai vecmāmiņai vai vectēvam,” Kerolaina nodomāja un pārslidināja pirkstus pār mīksto, balto batistu. ”Mātei tā uzvilkta pavisam noteikti.”

– Jūs to glabājāt man, – Kerolaina noteica un maigi pieglauda seju audumam. – Kad bija mana reize to valkāt, man neradās tāda izdevība. Un tomēr jūs to bijāt man paglabājuši. Kerolaina uzmanīgi ietina kleitu atpakaļ un zvērēja pati sev, ka reiz pienāks diena, kad šī kristāmkleita būs mugurā viņas bērnam.

Nederīgais izbrāzās no istabas un nostājās kāpņu augšgalā, bet pēc brīža atskrēja atpakaļ pie Kerolainas. Kāds spēcīgi daudzīja mājas durvis.

Kārbu viņa ielika atpakaļ lādē un izņēma pāri bērnu kurpīšu bronzas krāsā. Sejā parādījās smaids.

– Neliecies ne zinis, Nederīgais, tur noteikti ir kāds kārtējais idiotiskais reportieris.

– Kerolaina, atver, kamēr es vēl neesmu nodarījis pāri kādam no šiem stulbeņiem!

– Taker! – Pielēkusi kājās, Kerolaina noskrēja lejup pa kāpnēm, un suns sekoja viņai pa pēdām. – Atvaino.

Takeram aiz muguras Kerolaina ieraudzīja drūzmējamies reportierus, kas stūma uz priekšu mikrofonus, klikšķināja fotoaparātus un izkliedza jautājumus. Viņa aiz rokas ievilka Takeru mājā un nostājās durvīs. – Pazūdiet no mana lieveņa!

– Mis Veiverlija, kāda ir sajūta, izdzīvojot īstu slepkavības izmeklēšanu?

– Mis Veiverlija, vai tiesa, ka ieradāties Misisipi, lai dziedētu savu salauzto sirdi?

– Vai jūs patiešām sabrukāt…

– Vai taisnība, ka jūs nogalinājāt…

– Vai esat pazīstama ar…

– Pazūdiet! – Kerolaina atkārtoja. – Un vācieties projām no manas zemes. Mums, ziniet, šeit ir savi likumi. Ja kāds no jums bez uzaicinājuma pārkāps noteikto robežu, es sašaušu jums kāju pirkstus. – Viņa aizcirta un aizbultēja durvis. Takers viņu satvēra, pacēla un apgrieza riņķī.

– Dārgumiņ, tu nupat runāji gluži kā mana mamma, kad bija pārskaitusies. – Takers noskūpstīja Kerolainu un nolaida atkal zemē. – Tev pat zūd jenkiju akcents. Jau pavisam drīz tu runāsi kā īsta vietējā.

Kerolaina iesmējās, bet papurināja galvu. – Tā nebūs. – Viņa pielika plaukstu Takeram pie vaiga. Viņš nebija noskuvies, taču nogurums skatienā vairs gandrīz nebija manāms. – Tu izskaties labāk nekā no rīta.

– Ņemot vērā to, ka no rīta es pats gandrīz izskatījos pēc miroņa un arī sajūta bija aptuveni tāda…

– Tu nepagulēji.

– Pēcpusdienā es kādu stundiņu nosnaudos šūpuļtīklā. Gandrīz kā vecajos laikos. – Takers atkal piekļāva Kerolainu ciešāk, un šoreiz skūpsts bija lēns un maigs. – Un šis arī. Protams, es būtu gribējis, lai tu savus piedienīguma standartus būtu palaidusi uz leju un pagājušajā naktī dalījusi gultu ar mani.

Es tāpat nebūtu gulējis, tomēr justos labāk.

– Man nelikās pareizi tā darīt. Māja bija pilna ar taviem tuviniekiem un…

– Un policija pusi nakts noņēmās ap ezeru, – viņš pabeidza teikumu, pēc tam pagriezās, iegāja viesistabā un paraudzījās pa logu. – Izdari man pakalpojumu, Kero.

– Es mēģināšu.

– Uzkāp augšā, saliec somā nepieciešamās mantas un brauc kopā ar mani uz Svītvoteru.

– Taker, es taču tev teicu… – Pagājušajā naktī tu paliki.

– Tev tas bija vajadzīgs.

– Tu man esi vajadzīga joprojām. – Kerolaina klusēja, un viņš apcirtās apkārt. – Šis nav īstais laiks ne poēzijai, ne romantikai. Un es lūdzu tevi ne jau tāpēc, ka vēlos iedabūt tevi manā gultā. Es paliktu šeit pie tevis, ja varētu.

– Tad paliec.

– Es nevaru. Nelūdz, lai izvēlos tevi vai manu ģimeni. Jo es to nevaru, Kerolaina.

– Nesaprotu, ko tu ar to gribēji pateikt.

– Ja es aizbraukšu uz mājām bez tevis, tad raizēšos par tevi, vai slims palikdams. Ja palikšu te, viss būs tāpat, tikai tad es satraukšos par Džosiju, Delu un pārējiem. – Viņš atkal pievilka Kerolainu cieši klāt un kādu brīdi tā turēja, pēc tam palaida vaļā un sāka nemierīgi staigāt pa istabu. – Viņš ir tepat kaut kur tuvumā, Kerolaina. Un viņš bija Svītvoterā.

– To es saprotu, Taker. Es zinu, ka viņš tur atstāja līķi.

– Viņš tur nogalināja. – Takera skatiens pauda dziļu nemieru, un viņš aizgriezās. – Nelietis nogalināja Darlīnu tur, no kurienes ir redzama mana māja, pie kokiem, kur mēs ar Saju vēl tikai pirms dažām dienām makšķerējām. To vienu koku stādīja mana mamma. Bērks man pastāstīja pietiekami daudz. Varbūt pat pārāk daudz. Un es to pastāstīšu arī tev. Man negribas to darīt, tomēr es gribu, lai tu saproti, ka man ir jāatgriežas mājās un ka es nebraukšu bez tevis. – Viņš dziļi ieelpoja. – Slepkava bija piesējis Darlīnu pie koka. Izmeklētāji atrada vietas, kur bija piestiprinātas viņas rokas un kājas. Un asinis, ko lietus nebija aizskalojis. Es redzēju, ko viņš nodarījis Darlīnai. Es nekad neaizmirsīšu, kāda viņa izskatījās, kad izvilkām viņu no ūdens. Un es neaizmirsīšu, ka tas notika zem vītola, ko iestādījusi mana mamma, zem vītola, kur mēs ar brāli un māsu mēdzām rotaļāties, pretī vietai, kur ezera otrā pusē es pirmo reizi skūpstīju tevi. Neko no tā es nespēšu aizmirst. Tagad, lūdzu, paņem nepieciešamās mantas un brauc man līdzi!

Kerolaina paspēra soli uz priekšu, satvēra Takera plaukstas, kas bija savilktas dūrēs, un sacīja: – Man nevajag daudz.

Kerolaina bija pieradusi pie bezmiega naktīm. Pēdējo dažu gadu laikā viņa sāka just zināmu skaudību pret tiem cilvēkiem, kas varēja ierāpties gultā, aizvērt acis un bez jebkādām pūlēm iegrimt miegā. Pēc ierašanās Inosensā arī viņa bija pietuvojusies šo izredzēto kastai, taču tagad likās atgriezusies sākotnējā pozīcijā, kad jāvada garas, vientuļas stundas, izmisīgi vēloties aizmigt.

Viņa labi zināja dažādus paņēmienus, kas it kā palīdzēja bezmiega gadījumā. Karstas vannas, silts brendijs, trulas grāmatas. Pirmie divi no šā saraksta atslābināja miesu, taču lasīšanas laikā domas ātri vien aizklīda projām no rakstītajiem vārdiem. Bija arī televizors, bet neviens no nakts šoviem nespēja piesaistīt Kerolainas interesi un nebija arī pietiekami garlaicīgs, lai iemidzinātu.

Par karstumu žēloties nebija iemesla – ne jau viņai atvēlētajā vēsajā Svītvoteras istabā. Un arī pie svešām istabām un svešām gultām viņa bija pieradusi. Tā, kurā viņa gulēja Longstrītu namā, līdzinājās tām lieliskajām, smalkajām gultām, kādas viņa bija redzējusi Eiropas labākajās viesnīcās, – īsti piemērota sievietei, ar baldahīnu un mežģīņu spilveniem augstā krāvumā. Ja ar to vēl nepietika, lai noskaņotos gulēšanai, bija arī mīksta, ar dūmakaini zilu satīnu apvilkta kušete, kas novietota ar stūri pret divvērtņu stikla durvīm un piedāvāja lielisku iespēju vērot mēnessgaismas rotaļas.