Billijs Tī Bonijs iedzēra malku viskija. Kaitināja tas, ka Makgrīdijs alkoholu atšķaidījis ar ūdeni, tomēr Billija Tī prātu vairāk nomāca citas domas. Pilsētā nebija neviena, kurš nezinātu, ka viņš slepus ticies ar Darlīnu. Kaut ko vajadzēja darīt, lai tiktu galā ar viņas slepkavu. Tā bija goda lieta.

Jo vairāk Billijs Tī dzēra, jo vairāk viņam likās, ka viņi ar Darlīnu bija mīlējuši viens otru.

Apkārt bija draugi – apmēram pusducis līdzīgi domājošu vīru, tostarp arī viņa brālis. Visi lietoja alkoholu un ļāvās naidam. Viņi sačukstējās, lai sarunas nenoklausītos kāds pie pulciņa nepiederīgais.

– Tas nav pareizi, – Billijs Tī kārtējo reizi norūca. – No mums gaida, lai sēžam un kūkojam, kamēr kaut kāds āksts no FIB par visu parūpēsies! Pie joda! Par Darlīnu, redz, viņš kaut kā neparūpējās.

Kompānija nopurpināja piekrišanas vārdus. Tika aizsmēķētas cigaretes. Katram bija savas dziļās domas.

– Ko, ellē, labu tas jenkijs te izdarījis? – Billijs Tī nerimās. – Viņš, Bērks un tie pārējie met lokus apkārt, kamēr kāds mūsu sievietes graiza gabalos. Jā, kad jāiet un jāmeklē līķi, tad mēs esam pietiekami labi, taču mēs nedrīkstam sargāt to, kas pieder mums.

– Un droši vien viņas tiek arī izvarotas, – Vills noteica cieši pie alus glāzes. – Izvarotas un pēc tam sadurtas. Tas ir iespējams.

Vuds Palmers, Bēru nama īpašnieka Palmera brālēns, dziļdomīgi pamāja ar galvu. – Psihopāti tā allaž dara. Iemesls esot viņu naids pret māti, kurai viņi it kā atriebjas katru reizi, kad izrēķinās ar kādu citu sievieti.

– Muļķības. – Billijs Tī izdzēra viskiju un ar žestu norādīja viesmīlei, ka vēlas nākamo porciju. Viņa organismā jau plūda tik daudz alkohola, ka pietiktu, lai uzpildītu automobiļa degvielas tvertni. – Iemesls ir tāds, ka viņi ienīst sievietes vispār.

Baltās sievietes.

– Neviena melnā šeit netika nogalināta, vai ne? – viņa brālis iestarpināja. Džons Tomass dzēra jau otro stundu un bija pilnā gatavībā kaut ko pasākt. – Četras sievietes nogalinātas, un neviena no viņām nebija krāsainā.

– Tas nu ir fakts, – Billijs Tī sacīja un paķēra viskija glāzi, tiklīdz tā tika atnesta. – Un man liekas, ka tas kaut ko apliecina.

Vuds pakasīja bārdas rugājiem klāto zodu, bet pārējie piekrītoši kaut ko nomurdēja. Billija Tī sacītais viņam šķita visai loģisks, un to uztvert šādi palīdzēja arī tekilas radītā migla. – Dzirdēju, ka viņām galva bijusi gandrīz nošķelta nost un intīmie orgāni uzšķērsti. Psihopāts.

– Policija vēlas tā domāt. – Billijs Tī uzrāva sērkociņu un vēroja liesmiņu. Arī viņa asinīs tonakt kvēloja uguns, un tai bija nepieciešams kaut kur izpausties. – Tāpat kā gribēja domāt, ka Ostins Hetingers nogalinājis pats savu meitu. Un mēs taču zinām, ka tā nebija. – Kad liesmiņa starp īkšķi un rādītājpirkstu noplaka, viņa skatiens aizslīdēja pie vīru sejām. No vienas pie nākamās un atkal nākamās. Tajās ieraudzītais viņu iepriecināja. – Mēs zinām, ka tas bija nēģeris. Bet mums ir jenkijs no FIB un melnādains šerifa vietnieks, kā arī šerifs, kurš drīzāk aiz restēm iebāzīs kādu balto, nevis krāsaino.

Vills pāršķēla zemesrieksta čaulu. Viņš dzēra alu. Un darīja to lēnām. Džastīna jau bija nobārusi viņu par to, ka tik daudz naudas tiek tērēts alkoholam un biljardam. – Ei, Billij Tī, beidz! Šerifam Trūsdeilam nav ne vainas.

– Ja reiz viņam nav ne vainas, tad kāpēc mums te ir četras beigtas sievietes, bet nelietis nav atrasts? – Visu acis pievērsās Villam. Viņš vēl bija pietiekami skaidrā prātā, lai klausītu pats savam padomam un liktos mierā. – Es jums pateikšu, – Billijs Tī runāja tālāk. – Viņi zina, kurš to izdarījis, skaidrs kā diena. Zina, bet negrib sev nepatikšanas ar rasu tiesību aizstāvjiem vai kādiem līdzīgajiem. Atbildīgi ir nēģeri un mūžīgie liberāļi.

– Viņi arī ar nekrāsainajiem tikpat kā nerunā, – Vuds norūca. – Tas neliekas pareizi.

– Tāpēc, ka tas nav pareizi, – Billijs Tī naidīgi paziņoja. – Taču ir kāds, ar kuru izmeklētāji ir runājuši. – Viņš uzšķīla nākamo sērkociņu un noskatījās, kā tas deg. – Kungi bija pie Tobija Mārča. Un tas sasodītais federālais aģents par viņu uzdeva veselu lērumu jautājumu.

– Tāda bezgalīga pļāpāšana! Tas ir viss viņu darbs, – Vuds purpināja. – Un jau atkal viena sieviete ir mirusi.

– Un vairāk par runāšanu viņi arī neko negrasās darīt. – Billijs Tī pamāja ar galvu, kad pārējie sāka nemierīgi grozīties krēslos. Viņš juta naidu, bailes, vilšanos. Visas šīs emocijas bija sajaukušās kā milzīgā katlā, kurš virda vasaras tveicē, viskija uzkurināts. – Viņi tikai runās un uzdos jautājumus, bet noziedznieks atkal darīs savus briesmu darbus. Nākamajā reizē tā var būt kāda no mūsu pašu sievietēm.

– Mums ir tiesības aizsargāt to, kas pieder mums.

– Tieši tā. – Billijs Tī aplaizīja lūpas un paliecās uz priekšu. – Un, manuprāt, mēs zinām, kas jādara. Vainīgais ir tas Mārču izdzimtenis. Aģenti viņam pat bija pievērsuši uzmanību, bet tad atkāpās. Federāļi pat zina, ka viņam garšo baltā gaļa.

– Un ap Edu Lū viņš ošņājās, tas nu ir droši, – ierunājās Džons Tomass. – Kādam viņš ir jānoliek pie vietas. Jānoliek pie vietas kā pieklājas.

– Un… vai zināt, ko dara viņš? – Pārējie pagriezās pret Billiju Tī. – Viņš smejas! Viņš smejas par mums. Mārčs lieliski zina, ka aģenti negrib te, Misisipi štatā, piedzīvot rasu nemierus, jo tad jenkiju laikraksti te visu apgriezīs kājām gaisā. Tātad aģenti allaž skatīsies citā virzienā un būs spiesti viņu arestēt vien tad, ja noķers brīdī, kad viņš būs ietriecis dunci kādai baltajai sievietei kaklā.

– Jā, nudien, tas ir viņš, – piebalsoja Billija Tī brālis. – Es taču redzēju viņu stāvam pie Edas Lū loga, ko?

– Viņš strādāja īres namā, – ierunājās Vills.

– Kā tad, ka strādāja, – Billijs Tī ņirdzīgi piebilda. – Strādāja un izstrādāja plānu, kā Edu Lū dabūt projām uz purvu, izvarot un nogalināt. Viņš ir strādājis arī pie Darlīnas. Viņa man teica, ka Mārčs esot labojis viņas mājai jumtu.

– Un viņš ir strādājis arī treileru parkā, kur dzīvoja Arnete un Frānsija, – Vuds papildināja. – Es redzēju, kā viņš kopā ar Frānsiju dzer limonādi un smejas.

– Tāda, redz, visām ir saistība. – Billijs Tī ievilka pēdējo dūmu no cigaretes. – Mārčs tinās viņām apkārt un izdomāja, ko gribētu ar viņām izdarīt. Domāja par to, kā viņš ienīst sievietes. Baltās sievietes. Policija negrib to saskatīt, bet es redzu. Es to redzu pavisam skaidri un vairs neļaušu tam melnajam izdzimtenim nonāvēt mūsu sievietes! – Billijs Tī paliecās uz priekšu. Bija pienācis īstais brīdis. – Man mašīnas aizmugurē ir stipras virves. Un mums katram ir pa šautenei, ko mēs protam likt lietā. Tad nu nosvinēsim mūsu Neatkarības dienu, izravējot to slepkavu no Inosensas! – Viņš atgrūda krēslu no galda un piecēlās. – Visi, kas ir ar mani, sadabūjiet savus šaujamos. Satiekamies manās mājās. Slepkava ir jāpakar.

Uz nodeldētās koka grīdas skrapstēja krēslu kājas. Vīri cēlās, mērķa apziņas ieskauti, atriebes kāres uzkurināti; sirdis pukstēja taisnīguma apziņā un gaidās.

Kad pulciņš gāja ārā no tavernas, Makgrīdijs pamanīja, ka vīru izskats liecina par briestošām nepatikšanām. Tām gan acīmredzot bija lemts gadīties citur, tādēļ viņš atgriezās pie saviem darbiem.

Vuds, nostājies durvīs, atskatījās uz Villu, kurš vēl kavējās pie tukšā galda. – Vai tu nāksi, puis?

– Vari nešaubīties. – Vills iztukšoja alus glāzi. – Es būšu klāt.

Pamājis ar galvu, vairāk gan brīdinot, nevis atbalstot, Vuds devās projām, lai paņemtu savu Remingtona sistēmas ieroci.

– Mans Dievs. – Vills iemalkoja vēl alu. Viņš negribēja, lai pārējie vīri nospriež, ka viņš ir mīkstčaulis. Ar to sadzīvot būtu ļaunākais, kas vispār iespējams. Taču pamazām viņš sāka domāt, ka varētu būt arī kaut kas ļaunāks.

Pakārt kādu cilvēku.

Viņš vēl nebija tik ļoti piedzēries, lai šādu rīcību uzskatītu par taisnīgu sodu, tomēr nebija arī tik skaidrā prātā, lai dēvētu to par slepkavību. Viņš iztēlojās Tobiju Mārču karājamies cilpā – izvalbītām acīm, aizvien sarkanāku seju, kājām bezspēcīgi kulstījot gaisu.