Viņam nebija tik daudz drosmes, lai tajā noraudzītos. Tāda bija rūgtā patiesība. ”Taču, ja es nepiedalīšos, tad zaudēšu cieņu to vīru acīs, ar kuriem es gandrīz katru nedēļu mēdzu kopīgi iedzert. Ir tikai viens šīs problēmas risinājums. Plāns jāaptur, iekams kaut kas ir sācies.”

Slaucīdams muti, viņš gāja pie Dveina.

– Dvein, tev tagad ir jāpaklausās, ko teikšu.

– Uz priekšu, Vill. Bet es jau tev sacīju, ka īres naudu pagaidīšu vēl nākamo nedēļu.

– Runa nav par to. Vai redzēji tos puišus, kas tikko no šejienes aizgāja? – Vills jautāja. Dveinam nepatika dzeršanas traucētāji, tāpēc viņš sarauca pieri un sāka drūmi vērties alus glāzē. – Viņi pošas uz Mārča māju. Un viņiem līdzi ir virve.

Dveins lēnām pacēla galvu un ieklausījās. – Ko viņi tur grasās darīt?

– Viņi grib pakārt Tobiju Mārču. Uzraut pie kāķa, Dvein!

Atriebties par visām noslepkavotajām sievietēm.

– Ko nu gvelz. Bobijs Mārčs savā mūžā ir nogalinājis varbūt vienīgi kādu oposumu.

– Varbūt tā un varbūt arī ne, bet viņi aizbrauca pakaļ ieročiem. Billijs Tī ir pilnīgi pārliecināts, ka Mārčs ir vainīgs, un ir gatavs linča tiesai.

– Nolādēts. – Dveins ar delnām paberzēja seju. – Tad jau laikam būs labāk, ja mēs viņus apturēsim.

– Es nevaru. – Šūpodams galvu, Vills kāpās atpakaļ. – Ja viņi nospriedīs, ka esmu nobijies, man vairs miera nebūs. Es esmu izdarījis visu, ko grasījos.

Cilvēki bija pieraduši redzēt piepešus Dveina izlēcienus, kad viņam blakus atradās alkohola pudele. Tieši tāpēc neviens neveltīja viņam vairāk par skatienu, kad viņš atgrūda galdu un ķērās Villam pie kakla.

– Ak tā gan, ko? Tobijam šonakt tiks nodarīts ļaunums, un es domāju, ka tu par to atbildēsi tāpat kā tie pārējie.

– Dieva dēļ, Dvein. Es nevaru nostāties pret savējiem! Jau tā es daudz esmu izdarījis.

– Tu gribi, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva. – Dveins pacēla Villu uz pirkstgaliem un sakratīja. – Tagad tu steigsies uz šerifa biroju! Ja nesastapsi Bērku vai Kārlu tur, tad meklēsi viņus mājās un pastāstīsi viņiem visu, ko pateici man.

– Ja Billijs Tī uzzinās, tad mani nogalinās.

– Bonijs nenonāvēs nevienu. – Dveins stūma Villu uz durvīm. – Rīkojies.

Maiguma un apmierinājuma pārņemta, Kerolaina pusmiegā pieglaudās Takeram, tad mazliet paslējās augšup un nesteidzīgi noklāja skūpstiem viņa krūtis, virzīdamās līdz zodam.

– Es allaž esmu uzskatījusi, ka piedienīgums ir pārvērtēts. – Man arī tā liekas, dārgumiņ. – Viņš apvija roku Kerolainas gurniem. – Un šeit tu jau pavisam drīz aizmirsīsi, ka tāds vispār bijis.

– Šķiet, ka es jau esmu to aizmirsusi. – Kerolaina noskūpstīja Takera plecu un tad piespieda tam vaigu. – Vai varam gulēt šādi?

– Kā bērni, – Takers solīja, laiski glāstīdams viņai muguru. Viņš nepievērsa pārāk lielu uzmanību ne automašīnas rēkoņai uz pievedceļa, ne durvju aizciršanai, ne soļu klaudzoņai uz kāpnēm. Bija vienalga, ka Dveins piedzēries vai Džosiju sakaitinājis kāds vīrietis. ”Šīs nesvarīgās lietas ir atliekamas līdz nākamajai dienai. ”

Taču Dveins jau sauca pēc Takera. Kerolaina sakustējās.

– Sasodīts! Viņš nu gan prot izvēlēties laiku! – Takers noskūpstīja Kerolainas plecu, tad pagriezās un sāka meklēt bikses. – Pagaidi tepat. Es tikai aiziešu un viņu apklusināšu. – Takers klausījās, kā brālis ar dūrēm bungo pa durvīm, un nolamājās, tad atrāva durvis vaļā un izgāja gaitenī. – Jēzus, Dvein, tu taču pamodināsi visu māju!

– Tas jau ir noticis! – māsīca Lulū sacīja no savas istabas sliekšņa. Viņai mugurā bija futbola komandas ”Sarkanādainie” krekls un matos vesels lērums violetu rullīšu. – Un es redzēju tik labu sapni! Tur bija Mels Gibsons un Frenks Sinatra.

– Ej vien gulēt, māsīca Lulū. Es tikšu galā.

Ar mežonīgu skatienu acīs Dveins izbrāzās no Takera istabas. – Vai tad neviens vairs neguļ pats savā gultā? Ņem šaujamo! Mums ir nepatikšanas.

– Vienīgās nepatikšanas ir tas alus, ko tu esi pārdzēries pie Makgrīdija. – Dela satvēra Dveinu aiz rokas un mēģināja ievilkt viņa istabā. – Tev nepieciešams kārtīgs daudzums ledus, lai atvēsinātos.

Dveins atbrīvojās no viņas un piesteidzās pie Takera. – Es nezinu, cik daudz laika mums ir. Viņi grasās nolinčot Tobiju Mārču.

– Par ko tu, ellē, runā?

– Par Boniju puišiem un viņu muļķajiem draudziņiem, kas šajā pašā mirklī jau dodas pie Mārča, līdzi paķēruši virvi.

– Mīļais Dievs. – Takers ieraudzīja Kerolainu, kas arī bija nostājusies uz sliekšņa, spiezdama rītakleitas apkakli ciešāk pie krūtīm. – Pagaidi mani.

– Es arī braukšu kopā ar jums. – Dela, ģērbusies sarkanām spalvām rotātā rītatērpā, jau bija aizbrāzusies līdz pusgaitenim, kad Takers viņu apturēja.

– Tu paliksi tepat. Man nav laika ar tevi strīdēties. Piezvani Bērkam un pasaki, ka uguņošana ir sākusies pirms noliktā laika.

Klusēdama Dela stāvēja un noraudzījās, kā brāļi steidzas lejup pa kāpnēm.

– Divatā, – Kerolaina noteica viņai aiz muguras. – Ja Bērks nepagūs ar papildspēkiem, būs tikai viņi. Takers un Dveins.

Māsīca Lulū nopētīja savus nagus. – Es joprojām varu no piecu jardu attāluma sašaut Linklona seju uz viena centa monētas.

Dela pagriezās pret viņu un pamāja ar galvu. – Tikai uzvelc bikses kājās.

Tobijs pagriezās otrādi gultā, jo bija sācis riet viņa vecais suns Kasters. – Sasodītais vaukšķis, – viņš norūca.

– Tava kārta, – Vinija miegaini bilda.

– Kā tad tā?

– Es katru nakti cēlos augšā, lai mierinātu divus mazuļus. – Viņa atvēra acis un, mēnessgaismas apspīdēta, uzsmaidīja vīram. – Tieši tāpat kā pēc sešiem mēnešiem celšos, lai mierinātu šo, kas vēl ir ceļā.

Tobijs noglāstīja sievas joprojām plakano vēderu. – Tad jau laikam būs tikai godīgi, ka man jātiek galā ar suni.

– Ja reiz esi piecēlies, tad atnes man, lūdzu, apelsīnu limonādi. – Viņa papliķēja pa vīra kailo pēcpusi, kamēr viņš uzvilka bokseršortus. – Grūtniecēm mēdz būt visādas vēlmes.

– Un pavisam noteikti tev tādas bija arī pirms divām stundām.

Viņa iesmējās un vēlreiz viegli uzšāva vīram pa dibenu. Tobijs sagrīļojās un žāvādamies izgāja no istabas.

Pa viesistabas logu viņš ieraudzīja liesmas. Sarkanas un zeltainas tās atmirdzēja stiklā, liekot viņa sirdij sažņaugties un asinīm uzkūsāt.

Tobijs apspieda lāstu, cerēdams tikt galā ar pagalmā sarīkoto uguni, kamēr neviens no viņa ģimenes nav cietis. Viņš bija ļoti ticīgs cilvēks un no sirds pūlējās mīlēt līdzcilvēkus, tomēr dziļi dvēselē kūsāja naids pret tiem, kas bija aizdedzinājuši krustu viņa zālienā.

Viņš atgrūda vaļā mājas durvis, izgāja uz lieveņa un sajuta, ka viņa kailajam vēderam piespiežas šautenes stobrs.

– Ir pienākusi taisnās tiesas diena. – Billija Tī lūpas savilkās smaidā. – Mēs ieradāmies, lai aizsūtītu tevi uz elli. – Izbaudīdams varu, viņš sāpīgi iebikstīja Tobijam vēderā. – Tobij Mārč, tu esi vainīgs un tiksi sodīts par Darlīnas Tolbotas, Edas Lū Hetingeres, Frānsijas Loganas un Arnetes Gentrijas izvarošanu un noslepkavošanu.

– Jūs esat jukuši. – Tobijs gandrīz nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Suns vairs nerēja, un viņš ieraudzīja veco Kasteru guļam zālē. Dzīvnieks bija nogalināts vai varbūt apdullināts.

Spēji uzvilnīja dusmas, bet tad Tobijs pamanīja virvi, ko Džons Tomass Bonijs un Vuds Palmers pūlējās apmest ap mezglainu ozola zaru, un sajuta bailes. – Es nekad nevienu neesmu nogalinājis.

– Jūs tikai paklausieties, zēni! – Billijs Tī ņirdzīgi iesmējās, bet viņa acis vērās Tobijā. Tumšas un neizteiksmīgas. – Viņš apgalvo, ka neesot to darījis.

Pat baiļu mākts, Tobijs saprata, ka visa kompānija ir piedzērusies teju līdz nemaņai, taču tas viņus padarīja vēl bīstamākus.

Viens no vīriem atbalstījās pret šauteni un pielika pie lūpām pinti viskija. – Tikpat labi varam viņu pakārt arī par melošanu.

– Viņa kaklam būs vienalga. Jūs, melnie puiši, taču labi dejojat, ko? – Billijs Tī smīnēja, bet viņa plaksti pievērās līdz šaurām spraudziņām. – Šonakt tu mazliet uzdejosi, tikai tavas pēdas nepieskarsies zemei. Kad tu būsi beidzis dejot, mēs te visu nosvilināsim līdz ar zemi.