Bailes sastindzināja Tobiju, likās, ka pat sirds ir pārvērtusies ledū. ”Mani nogalinās. Tas ir lasāms šo vīru acīs. Es varētu cīnīties, taču zaudētu. Bet es nedrīkstu pieļaut, lai kaut kas atgadās ar manu ģimeni.”

Viņš atgrūda šauteni un sajuta dedzinošas lodes radītas sāpes ribu apvidū. – Vinij! – Viņš izmisumā un bailēs sauca. – Bēdz! Ņem bērnus un bēdz! – Tobijs piespieda roku savainotajam sānam, bet Billijs Tī ietrieca šautenes laidi viņam sejā.

– Varētu jau viņu arī nogalināt. – Billijs Tī nervozi iesmējās un ar delnas virspusi noslaucīja muti. – Varēju izšaut vēderā robu, bet tas nebūtu lāgā. Mēs viņu pakārsim! Uzvilksim pie zara!

No mājas izskrēja sieviete ar šauteni rokās. Šausmu pārņemta, Vinija šāva, īsti nemērķēdama. Billijs Tī atvēzējās un izsita viņai ieroci no rokām. – Tikai paskatieties! – Viņš saķēra sievieti ap vidukli. Viņa izmisīgi pretojās. – Viņa grasījās aizstāvēt savu vīrieti. – Vinija cīnījās, kā nu prazdama, un Billijs Tī viņai spēcīgi iesita. Apdullināta Vinija nokrita uz lieveņa. – Paņem, Vudij, viņu kārtīgi. Kad tas draņķis attapsies, varēs izbaudīt to, kā tas ir, kad tavu sievieti izvaro.

– Es netaisos izvarot sievieti, – Vuds norūca, un viņā jau pamazām modās šaubas par pasākuma lietderību.

– Nu, tad arī tu varēsi paskatīties. – Billijs Tī noliecās un aiz matiem novilka Viniju lejā pa kāpnēm. – Pieturi viņu, sasodīts! Džon Tomas, ej iekšā un izved ārā melnos netīreļus.

Tā viņiem būs laba mācība.

Vinija sāka griezīgi vaimanāt. Kliedzieni izskanēja naktī. Viņa spēra, koda un skrāpēja, līdz Vuds atlauza viņai rokas aiz muguras.

No mājas atskanēja kliedziens, lamas un blīkšķis. Džons Tomass izstreipuļoja pa durvīm, un viņam no pleca sūcās asinis. – Tas sīkais riebeklis man iedūra. – Izstiepis uz priekšu savainoto roku, viņš sabruka uz ceļgaliem.

– Augstais Dievs! Pat ar bērnu tu nespēj tikt galā. – Billijs Tī piegāja pie brāļa un aplūkoja ievainojumu. – Tu asiņo kā aizkauta cūka. Puiši, apsaitējiet viņu un paturiet acīs māju! Ja puika nāks ārā, dariet, kas jādara. – Blakus degošajam krustam sakustējās un ievaidējās Tobijs. – To es izdarīšu pats. Par Darlīnu. – Viņš noliecās. Viena Tobija acs bija pilnīgi aiztūkusi, bet otrā bija redzamas bailes. Tās deva spēku Billijam Tī.

Tā bija varas apziņa. Viņš to izgaršoja un atzina, ka tā ir reibinoša. Visu mūžu viņš bija atradies otrajā plānā, bet tagad grasījās izdarīt kaut ko nozīmīgu, varbūt pat varonīgu. Neviens uz viņu vairs neskatīsies kā agrāk.

Billijs Tī pasniedzās un satvēra virvi, uzstiepa Tobiju četrrāpus pozīcijā un aplika cilpu viņam ap kaklu. – Es to savilkšu cieši jo cieši. – Viņš pavilka mezglu, līdz tas sāpīgi iekodās miesā. – Bet pagaidām mēs tevi vēl nekārsim. Vispirms es tavai sievai izdarīšu to pašu, ko tu nodarīji tām baltajām sievietēm. – Billijs Tī pasmīnēja, vērodams Tobija pūliņus atbrīvoties. – Varu saderēt, ka es pratīšu panākt, lai viņai tas patīk. Un, kad viņa lūgsies vēl, tad mēs tevi pakārsim.

– Es nepiedalīšos sievietes izvarošanā, – Vuds paziņoja, šoreiz jau striktāk. Billijs Tī nikni pagriezās pret viņu un pacēla ieroci.

– Tad vienkārši aizveries. Tā nebūs nekāda izvarošana, tā būs taisnā tiesa.

– Es nevaru apturēt asiņošanu. – Billijs Tī paraudzījās turp, kur viens no vīriem pūlējās fiksēt viņa brāļa brūci. – Lai viņš kādu minūti paasiņo. Tas viņu nenonāvēs. – Pamazām tika zaudēti vīri. Viņš to juta, redzēja, kā viņi mīņājas, kā šaudās viņu acis, kā viņi novērš skatienus no zemē guļošās asiņojošās sievietes.

Viņš nolika šauteni un atsprādzēja bikšu jostu. Uzbudinājums bija radies no domas par to, ka viņš iegūs sievieti ar varu. ”Kad viņi redzēs, kā tas bija, un sapratīs, kāds es esmu cilvēks, tad atkal piesliesies man.”

– Billij, kāds brauc.

– Laikam jau Vills. Garā diena.

Piegājis pie Vinijas, Billijs Tī jāteniski uzsēdās viņai virsū un iegrūda roku viņas naktstērpa izgriezumā. Tobrīd netālu spēji nobremzēja automašīna, saceldama putekļu mākoni. Šāvieni satricināja gaisu.

– Tagad es mērķēju tieši tev starp kājām, Billij Tī. – No automašīnas izkāpa Takers. Sajūta, ka uz viņu tiek mērķēti ieroči, nebija pārāk patīkama. – Varu garantēt, ka tas būs kaut kas sāpīgāks par spērienu.

– Nejaucies citu darīšanās. – Billijs Tī piecēlās, nolādēdams sevi, ka ieroci pirmīt nolika malā. – Mēs ieradāmies te, lai izdarītu to, kam sen jau vajadzēja būt izdarītam.

– Jā, krustu dedzināšana ir tavā stilā. Tāpat kā neapbruņotu cilvēku slepkavošana. – Takers ieraudzīja asinis uz Vinijas sejas, un viņam kļuva slikti. – Sieviešu sišana. Jā, patiešām ir vajadzīga milzu drosme, lai atbrauktu šurp visi seši un nostātos pret vienu vīrieti, vienu sievieti un pāris bērniem.

– Tas melnais nogalina mūsu sievietes!

Takers tikai mazliet iepleta acis. – Cik zinu es, tad to dari tu.

– Mēs šonakt pakārsim slepkavu. Un tu iedomājies, ka varēsi mūs apturēt? Tu un tavs piedzērušais brālis? – Billijs Tī piecēla Viniju kājās un turēja sev priekšā, tad paspēra pāris soļu atpakaļ un paņēma savu ieroci. – Man tā vien izskatās, ka mēs te esam seši, bet jūs tikai divi.

Tumsu sašķēla vēl vienas automašīnas ugunis. Delas Oldsmobile spēji nobremzēja. No tā izkāpa trīs bruņotas sievietes.

– Atgādini, lai vēlāk es viņām nepažēloju kādu stiprāku vārdu, – Takers sacīja Dveinam. – Nu, tagad izskatās, ka apstākļi ir mainījušies, – viņš vērsās pie Billija Tī. – Mazliet vairāk līdzsvara.

– Un tu iedomājies, ka mēs baidīsimies no saujiņas sieviešu? Lai parādītu savu attieksmi pret šādu izrunāšanos, Dela izšāva, un lode trāpīja zemē starp Vuda pēdām. – Jūs redzēsiet, ka es protu šaut. Un šīm abām dāmām arī var paveikties. Kerolaina, tu nomērķē uz to nelieti, kas asiņo uz lieveņa. Viņš pārāk daudz nevar kustēties, tāpēc tev būs vieglāk trāpīt.

Kerolaina norija siekalas un pielika šauteni pie pleca.

– Pie velna! – Vuds nosvieda savu ieroci zemē. – Es netaisos šaut uz sievietēm un netaisos nevienu izvarot.

– Tad tev laikam gribēsies paiet nost no ugunslīnijas, – Takers ieteica. – Tagad pieci pret pieci. – Viņš sadzirdēja sirēnas kaukoņu un pasmaidīja. – Un šī attiecība drīz mainīsies. Tagad, Billij Tī, es tavā vietā sievieti palaistu vaļā, turklāt ļoti maigi, citādi mans pirksts varētu paslīdēt un es varētu iešaut tavam brālim.

– Jēzus, Billij Tī, liec taču viņu zemē! – Džons Tomass sauca no kāpnēm.

Billijs Tī aplaizīja lūpas. – Bet varbūt es iešaušu tev?

– Pieļauju, ka to tu spētu gan. Tikai tev vienalga nāksies viņu palaist vaļā, jo ar vienu roku tu šaut nevarēsi. Un tad jau paskatīsimies, kādas ir mūsu izredzes.

– Laid viņu, Billij Tī, – Vuds klusi sacīja. – Un noliec šauteni. Mūsu plāns bija īsts ārprāts. – Viņš pagriezās pret pārējiem.

– Viens vienīgs ārprāts.

Pārējie, piekrītot viņam, nometa ieročus.

– Tagad tu esi viens pats, – Takers aizrādīja. – Un viens pats vari arī mirt. Man ir pilnīgi vienalga.

Izrādīdams pretīgumu, Billijs Tī nogrūda Viniju zemē. Viņa sāka šņukstēt un rāpās tuvāk savam vīram. Tikmēr Billijs Tī soļoja uz savas automašīnas pusi.

– Es tavā vietā paliktu stāvam, – Takers mierīgi aizrādīja.

– Tu taču nešausi man mugurā.

Takers nomērķēja un sašķaidīja automašīnas vējstiklu. – Nē, noteikti ne.

– Labāk šauj, – māsīca Lulū mudināja. – Tā tu ietaupīsi nodokļu maksātāju naudu.

– Nu jau pietiks. – Kerolaina noslaucīja sasvīdušās delnas džinsos un steidzās pie Vinijas. – Vairs nav jāuztraucas.

– Mani bērniņi.

– Es tūliņ tikšu pie viņiem. – Kerolaina ar pūlēm atraisīja virves mezglu pie Vinijas delnu locītavām un cerēja, ka bērni neko nebūs redzējuši, bet viņi jau skrēja ārā no mājas. Džimam rokās bija miesnieka nazis ar Džona Tomasa asinīm. Viņam sekoja maza meitenīte, kas ik pa laikam uzmina uz sava naktskrekla malas.

– Tagad tiksim galā ar šo. – Kerolaina noņēma Tobijam cilpu. Asaru aizmiglotu skatienu viņa paņēma asiņaino nazi, lai atbrīvotu Tobiju no pārējām saitēm. – Tu esi ievainots. – Viņas pirksti, pieskārušies Tobija sānam, kļuva mikli no asinīm.