– Izsauciet ārstu!

– Mēs aizvedīsim viņu uz slimnīcu. – Takers notupās Tobijam blakus. Bērks un Kārls tajā brīdī Billijam Tī un pārējiem līdzdalībniekiem nolasīja viņu tiesības. – Ko tu saki, Tobij?

Braucam?

Viņš vēlējās apskaut savu ģimeni, un veselākā acs pielija asarām, kad viņi panāca tuvāk. – Laikam jau es varēšu pats pakustēties. – Tobijs ar pūlēm pasmaidīja, bet Vinija šņukstēja, piespiedusies viņa krūtīm. – Vai tu sēdēsi pie stūres?

– Vari nešaubīties.

– Tātad tas būs ātri.

– Dosimies. Dvein, palīdzi man! Dela, aizved bērnus uz Svītvoteru. Kerolaina… – Takers ieraudzīja, ka viņa ceļas kājās un kaut kur iet. – Uz kurieni tu?

Viņa neatskatījās. – Jāpaņem šļūtene un jānodzēš tā piedauzība.

Karstajā gaisā vibrēja kliedzieni. Atbalsojās skaļi rēcieni, kam sekoja spiedzieni un mežonīgi smiekli. Krāsainas gaismas zibsnīja, mirgoja un virpuļoja, radot īstu brīnumu lauku.

Inosensā bija sākušās svinības.

Ļaudis labprāt ļāvās jautrībai un piedalījās dažādās izklaidēs.

Apkārt skraidīja bērni, kuru klaigas pārspēja pat mūziku, viņu pirksti bija lipīgi no saldumiem, bet vaigi tūka no cīsiņiem mīklā un virtuļiem. Pusaudži centās atstāt iespaidu cits uz citu, gāžot pudeles, šķindinot zvanus un – pēc kāda pārdrošinieka paša vārdiem – griežoties karuseļos līdz vemšanai. Daudzi vecāki ļaudis spēlēja bingo un kārtis. Citiem asinis uzkurināja naudas tērēšana pūliņos pārspēt viltībā laimes ratu.

Jebkuram, kas brauktu garām Jūstisa laukam un redzētu šo pasākumu, liktos, ka tie ir paši parastākie vasaras svētki, kādus mēdz rīkot dienvidu mazpilsētu nomalēs.

Gaismas un mūzika garāmbraucējam varēja radīt nostalģiju.

Taču uz Kerolainu šī burvība neiedarbojās.

– Es nezinu, kāpēc ļāvos, lai tu mani pierunā uz šejieni nākt. Takers apskāva Kerolainas plecus. – Jo tu nespēji turēties pretī manam absolūtajam un liktenīgajam dienvidnieka šarmam.

Viņa apstājās un brīdi vēroja, kā cerību pilni cilvēki met monētas, lai iegūtu stikla traukus, kādus par vismaz puscenu lētāk varētu dabūt ikvienā kārtīgā pagalma izpārdošanā. – Tas kaut kā nešķiet pareizi, ņemot vērā visus skumjos notikumus.

– Nesaprotu, ko gan tāda svinību nakts varētu mainīt. Ja nu vienīgi mudināt tevi kaut mazliet pasmaidīt.

– Otrdien apbedīs Darlīnu.

– Un otrdien viņu apbedīs neatkarīgi no tā, vai tu tagad atrodies te vai neatrodies.

– Un vakarnakt notikušais…

– …nav atstāts bez uzmanības, – Takers turpināja teikumu viņas vietā. – Billijs Tī un viņa stulbie draugi sēž cietumā. Ārsts apgalvo, ka Vinijai un Tobijam klājas diezgan labi. Un paskaties turp. – Viņš norādīja uz vietu, kur Sajs un Džims ar platām acīm un vaļā mutēm, saspiedušies vienā karuseļa kabīnē, skaļos smieklos griezās neprātīgā ātrumā. – Tiem diviem pietiek prāta izbaudīt kaut mazliet jautrības, ja vien rodas tāda iespēja.

Takers uzspieda skūpstu Kerolainas matiem un turpināja iet. – Vai zini, kālab šo vietu sauc par Jūstisa lauku?

– Nē. – Tikko jaušams smaids parādījās viņas lūpās. – Bet es nešaubos, ka tu esi gatavs man to pastāstīt.

– Lūk. Brālēns Jūstiss… vispār jau viņš ir attāls radinieks, bet tad būtu jāpievieno tik daudzi ”vecvecvec”, ka liktos pārāk mulsinoši… Viņš nebija īsti tāds, kuru varētu saukt par iecietīgu cilvēku. Jūstiss vadīja Svītvoteru no tūkstoš astoņi simti četrdesmit otrā līdz tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajam gadam un bija visai pārticis. Viņa darbības joma nebija tikai kokvilna. Viņam bija seši likumīgie bērni un vismaz kāds ducis, kas dzimuši ārlaulībā. Runāja, ka viņam paticis iemēģināt savas verdzenes, kad viņas sasniegušas piemērotu vecumu, proti, apmēram trīspadsmit vai četrpadsmit gadus.

– Cik nicināmi! Un viņa vārdā nosaucāt lauku?

– Es jau vēl neesmu beidzis stāstīt. – Takers uz brīdi apklusa un aizdedzināja pusi cigaretes. – Tātad Jūstiss nebija no tiem, ko sauktu par apbrīnas vērtu cilvēku. Viņš pat nekautrējās pārdot pats savus bērnus, kam bija tumša ādas krāsa. Viņa sieva bija īstena katoliete, kura nemitējās lūgt, lai viņš nožēlo savus grēkus un iemanto dvēseles glābšanu un lai viņam nevajadzētu degt elles liesmās. Taču Jūstiss turpināja darīt to, ko uzskatīja par dabisku.

– Dabisku?

– Viņam, – Takers attrauca. Aiz muguras nodžinkstēja zvans, jo viens karstgalvis demonstrēja savu spēku meitenei, kura sajūsmā spiedza. – Kādu dienu aizbēga jauna verdzene. Viņai bija bērns no Jūstisa. Un Jūstiss nekad nesamierinājās ar vergu alkām pēc brīvības. Tika izsūtīta meklētāju grupa ar suņiem, un arī pats saimnieks devās tvarstīt aizbēgušo. Jājot pa savu lauku, viņš pamanīja sievieti un iesaucās, ka ir viņu atradis. Sievietei nebija daudz izredžu paslēpties no jātnieka, turklāt ar mazu bērnu rokās. Bet piepeši Jūstisa zirgs pacēlās uz pakaļkājām. Neviens nezina, kāpēc tas notika. Dzīvnieks varbūt sabijās no kādas čūskas vai truša. Vai varbūt tā bija taisnīgās atmaksas roka, stiepjoties pēc Jūstisa, lai aizrautu viņu uz elli. Kungs lauza sprandu. – Takers ievilka pēdējo dūmu no cigaretes un aizmeta izsmēķi. – Tas notika apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas panorāmas rats. Visnotaļ iederīgi, vai ne? Te ir baltie un melnie, un kādā no viņiem varbūt plūst arī Jūstisa Longstrīta asinis, un viņi tagad izklaidējas vietā, kur viņš sastapās ar Radītāju.

Kerolaina pieglauda galvu Takera plecam. – Kas notika ar meiteni un viņas bērnu?

– Tas jau bija pavisam interesanti. Viņus neviens cits tā arī neatrada. Ne tajā dienā, ne nākamajā.

Kerolaina ievilka elpu, gaiss smaržoja pēc konfektēm. – Es gribētu izmēģināt to panorāmas ratu.

– Man nav nekas pretī. Un pēc tam es varētu tev laimēt kādu no tām Elvisa bildēm. Ko tu par to saki?

Smiedamās Kerolaina apskāva Takera vidukli. – Man trūkst vārdu.

– Māsīca Lulū, vai vēlies uzspēlēt bingo? – cerību pilnā balsī vaicāja Dveins, spiezdams plaukstu pie sakairinātā vēdera.

– Kāda velna pēc lai es sēdētu pie kārtīm? – Lulū piegāja pie kases namiņa un nopirka biļeti vēl vienam braucienam ar karuseli. – Mēs taču vēl neesam pienācīgi izklaidējušies. – Viņa iebāza biļetes armijas parauga bikšu kabatā. – Tu izskaties tāds zaļgans. Gremošanas traucējumi, ko?

Dveins norija siekalas. – Varētu sacīt arī tā.

– Pirms braukšanas ar karuseli nevajadzēja ēst virtuli. Vislabākais būtu iztukšot kuņģi. – Viņa pasmaidīja. – Vēl viens riņķītis karuselī to varētu nodrošināt.

Tieši no tā Dveins arī baidījās. – Māsīca Lulū, kāpēc mēs nevarētu paieties pa vidu un laimēt kādas balvas?

– Tās ir izklaides stulbeņiem.

– Kurš ir stulbenis? – Pie viņiem pienāca Džosija, nesdama milzīgu violetu ziloni. – Es sašāvu divpadsmit pīles, desmit trušus un rūcošu grizli lāci un dabūju lielo balvu.

– Nezinu gan, ko pieaugusi sieviete grasās darīt ar rotaļu ziloni, – Lulū purpināja, bet viņai uzreiz iepatikās mīkstajai rotaļlietai apliktā vizošo akmentiņu kaklarota.

– Tas ir suvenīrs, – Džosija noteica un ielika ziloni Tedija Rūbenšteina rokās, lai pati varētu aizdedzināt cigareti. – Kas vainas, Dvein? Tev ir tāds slimīgs izskats.

– Vārīgs kuņģis, – Lulū pavēstīja un ar pirkstu iebikstīja Dveinam vēderā. – Cīsiņi mīklā un virtuļi. Visi tie tauki puisim vēderā… – Viņa piemiegtām acīm paraudzījās uz Tediju. – Es tevi pazīstu. Tu esi tas jenkiju doktors, kurš graiza mirušos. Vai viņu orgānus tu glabā pudelēs?

Dveins aizžņaugti novaidējās un, aizspiedis muti ar plaukstu, neveikli pavirzījās malā.

– Tā viņam būs labāk, – Lulū paziņoja.

– Es laikam iešu un pieturēšu viņam galvu, – Džosija sacīja un nopūtusies pievērsās Tedijam. – Mīļais, vai paliksi pie māsīcas Lulū? Es pēc tam pievienošos.

– Ar prieku. – Tedijs pastiepa roku. – Kādas būtu jūsu vēlmes, māsīca Lulū?

Vecā dāma iepriecināta ieķērās Tedijam elkonī. – Man prāts nesas uz karuseli.

– Tad ļaujiet man būt jūsu pavadonim.