– Kāds ir tavs kristītais vārds, puis? – viņa vaicāja, kad abi spraucās cauri pūlim. – Es taču varu tevi saukt vārdā, ja reiz tu guli ar manu radinieci.

Tedijs ieklepojās. – Mans vārds ir Teodors, kundze. Un draugi mani sauc par Tediju.

– Tad nu tā, Tedij. Mēs dosimies uz mežonīgāko izklaidi, un tu man pastāstīsi visu, ko vien vari, par tām slepkavībām. – Viņa cēli pasniedza Tedijam biļetes, lai viņš tās uzrādītu pie ieejas vārtiem.

– Tā mis Lulū… – Skaļi ēzdams saldējumu, Džims cieņā pamāja ar galvu. – Viņa nudien ir kaut kas.

Sajs noslaucīja purpursarkano sulu no mutes un noskatījās, kā Lulū karaliski apsēžas kustīgajā karuseļa mašīnā. – Es redzēju, ka viņa savā istabā stāv uz galvas.

– Kāpēc viņa to dara?

– Īsti nezinu. Kaut kas saistīts ar asins pieplūšanu smadzenēm, lai viņa nekļūtu senila. Vienu dienu es atradu viņu guļam zālienā. Iedomājos, ka viņu piemeklējusi lēkme vai viņa ir nomirusi vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Bet viņa man pateica, ka augu dienu izliekoties par kaķi, un sarāja mani par to, ka es iztraucēju viņas snaudu.

Džims pasmaidīja. – Mana vecmāmiņa galvenokārt sēž šūpuļkrēslā un ada.

Abi sāka iet, palaikam apstādamies pie būdām, lai paraudzītos, kā tiek mestas bumbas un šautriņas un griezti riteņi. Pēc tam katrs iztērēja pa ceturtdaļdolāram ”Pīļu dīķī”. Džims laimēja gumijas zirnekli, bet Sajs – plastmasas svilpi. Viņi apsprieda savas nākotnes izredzes, par kurām bija pastāstījusi Noslēpumu Kundze, bet pēc tam devās aplūkot Brīnumaino Voltu, kura uzņēma tūkstoš voltu elektroenerģijas, kas lika iegaismoties daudzajām uz viņas valdzinošā auguma izvietotajām spuldzītēm.

– Kaut kā neīsti izskatās, – Sajs sprieda un iepūta svilpē.

– Kā tad. Varu saderēt, ka viņi izmanto baterijas vai kaut ko tamlīdzīgu.

Sajs ar purngalu vilka švīkas putekļainajā zemē. – Es gribētu tev kaut ko pajautāt.

– Droši.

– Man vienkārši gribējās zināt… Kāda bija sajūta, sadurot Džonu Tomasu Boniju?

Džims drūmi raustīja zirnekli aiz auklas. ”Mazā Lūsija gan spiegs par šo,” viņš sprieda. – Nekāda. Es biju kā apstulbis, un ausīs zvanīja. Lai arī Lūsija paslēpās skapī, kā mamma bija likusi, es sapratu, ka viņš māsu ir atradis. Un es nezināju, ko viņi grasās darīt ar mammu un tēti.

– Vai viņi… – Sajs aplaizīja lūpas. – Vai viņi patiešām taisījās tavu tēti pakārt?

– Viņiem bija virve un ieroči. – Par liesmojošo krustu Džims neteica ne vārda. Nezin kāpēc tas likās pats briesmīgākais no visa. – Viņi nemitējās teikt, ka mans tētis ir nogalinājis tās sievietes. Bet viņš to nav darījis.

– Vēl nesen viņi apgalvoja, ka slepkava ir mans tētis, – Sajs atgādināja un pieliecās pie kaut kā mirdzoša, kas izrādījās vien cigarešu paciņas folija. – Un man liekas, ka arī viņš to nebija darījis.

– Taču kāds to izdarīja, – Džims noteica, un abi zēni mirkli raudzījās cilvēku plūdumā. – Tas varētu būt kāds, kuru mēs pazīstam.

– Visticamāk, tieši tā arī ir.

– Saj? – Nu?

– Kad es iedūru Džonam Tomasam Bonijam, man kļuva slikti, skatoties uz nazi, kas ieslīd miesā. Man nav saprotams, kā cilvēks var otram durt atkal un atkal. Ja vien nav pilnīgi sajucis prātā.

– Laikam jau slepkava ir sajucis. – Atausa atmiņas par tēvu, un šķita, ka Sajs par vājprātu zina pietiekami daudz. Lai nokratītu šausmu sajūtu, viņš sabāza rokas kabatās. – Man ir vēl trīs biļetes.

Džims pasmaidīja un arī ielika roku kabatā. – Karuselis.

– Pēdējais apvemj savas kurpes.

Ar kareivīgiem saucieniem zēni brāzās tuvāk mirguļojošajām karuseļa gaismām. Sajs un viņa nevainīgais prieks piepeši sastinga, jo pretī iznāca Vērnons.

– Labi pavadi laiku, puikiņ?

Sajs skatījās sava brāļa vaigā, kas spokaini līdzinājās tēva sejai. Viņa acīs bija niknums – tik stindzinošs un salts kā ezera ledus ziemā. Vērnonu viņš nebija redzējis kopš tēva bērēm. Toreiz Vērnons vispār nebija runājis ar brāli, vien raudzījies uz viņu pāri bedrei, kur Ostinam lemts pavadīt mūžību.

Likās, ka galvenās ejas apgaismojums kļuvis spožāks un karstā mirdzumā pavērsies pret Saju, turpretī pārējā Inosensas daļa grimst tumsā.

– Es neko tādu nedaru.

– Tu vienmēr kaut ko dari. – Vērnons paspēra soli uz priekšu. Viņam aiz muguras Loreta, kuras grūtnieces vēders jau bija labi redzams, turēja rokās pirmo bērnu un satraukti ievaidējās. Viņu gan neviens neņēma vērā. – Vispirms tu slepus iestājies darbā Svītvoterā un tagad laiku pavadi kopā ar to… – Viņš ar galvas mājienu norādīja uz Džimu. – Un tev ir pilnīgi vienalga, ka krāsainie perina plānus pret baltajiem kristiešiem, slepkavo baltās sievietes, tostarp arī tavu māsu. Tev ir svarīgākas darīšanas.

– Džims ir mans draugs. – Sajs nenovērsa skatienu no brāļa, taču zināja, ka lielās rokas ir savilktas dūrēs, kas notrieks viņu zemē. Apkārtējie brāļu cīniņā neiejauksies, drīzāk aizgriezīsies, lai neko neredzētu.

– Tev tātad ir krāsaini draugi. – Vērnona lūpas savilkās smīnā, un viņš saķēra Saju aiz apkakles. – Varbūt tu pats palīdzēji aizvilināt Edu Lū uz purvu, lai viņu tur varētu izvarot un nobeigt, ko? Varbūt tu pats turēji nazi un noslepkavoji viņu tieši tāpat, kā tu noslepkavoji tēti?

– Es nevienu neesmu nogalinājis. – Sajs, pacelts uz pirkstgaliem, centās atgrūst Vērnona roku. – Es nenogalināju. Tētis gribēja nodarīt pāri mis Kerolainai, tāpēc tika nošauts.

– Vistīrākie meli. – Vērnons ar brīvo dūri iesita Sajam pa galvu, un zēnam acu priekšā eksplodēja baltu zvaigžņu lietus. – Tevis dēļ viņš bija spiests aizbēgt, un policija viņu medīja kā suni. Un savu grēcīgo naudu izmantoja, lai visu piesegtu. Tu domā, ka es nezinu, kā tas bija? Domā, es nezinu, kā tu nokārtoji, lai varētu dzīvot tajā lielajā, smalkajā mājā? Tu pārdevi pats savu tēvu par mīkstu gultu un grēcinieka dzīvi. – Viņa skatiens bija gluži kā čūskai, kad viņš pacēla brāli augstāk. – Tevī mīt sātans, puis. Tagad, kad tētis ir miris, to izdzīt ārā ir mans pienākums.

Viņš atvēzējās. Sajs centās aizsargājoties ar roku aizsegt seju, un tajā brīdī Džims palēcās. Viņš ar abām rokām satvēra Vērnona roku un, tajā ieķēries, spēra vīrietim. Viņš bija daudz vieglāks par Vērnonu, taču bailes un uzticība deva spēkus. Vērnonam nācās nomest Saju zemē, lai nokratītu Džimu. Tiklīdz viņš atkal pievērsās Sajam, Džims seska veiklībā no jauna pieķērās viņam. Šajā reizē viņš uzlēca Vērnonam no mugurpuses un ar rokām aptvēra vīrieša masīvo kaklu.

– Bēdz, Saj! – Džims bija pielipis Vērnonam kā dēle, un vīrietis pūlējās viņu nokratīt. – Skrien. Es viņu turu.

Taču Sajs nekur nebēga. Kad galva kļuva skaidrāka, viņš piecēlās kājās. Pēc kritiena viņam mazliet asiņoja deguns, un viņš ar roku noslaucīja padeguni. Sajs jutās kā apdullis, ausīs zvanīja gan no adrenalīna pieplūduma, gan sitiena, sirds krūtīs sitās smagi un nevaldāmi.

Visas gaismas bija pievērstas viņam. Un Saja izveidotajā aplī atradās viņa brālis un Džims. Likās, ka abus ietvērusi ēna.

Jautrā svētku mūzika vairāk līdzinājās bēru maršam.

Sajs vēlreiz noslaucīja asinis no padegunes un tad notraipītos pirkstus savilka dūrēs. – Es nekur neiešu. – Viņš jau bija bēdzis no tēva. Likās, ka viņš ir bēdzis vai visu savu dzīvi. Tieši tajā vietā un tajā brīdī bija pienācis laiks apstāties. Ja viņā līdz tam vēl kaut kas bija palicis no zēniskas nevainības, arī tas tagad izgaisa. Viņš izrādījās pieaudzis. – Es nebēgšu, – viņš noskaldīja un pacēla asiņainās dūres.

Vērnons nokratīja Džimu un indīgi pasmaidīja. – Un tu iedomājies, ka varēsi stāties man pretī, sīkuli?

– Es nebēgšu, – Sajs klusi atkārtoja. – Un tu mani liksi mierā.

Joprojām smīkņādams, Vērnons papleta rokas. – Tad nu es gaidu tavu labāko sitienu. Varu saderēt, ka tas būs arī pēdējais.

Saja dūre pašāvās uz priekšu. Vēlāk viņam liksies, ka tas notika nekontrolēti. Viņa roka, savilktie pirksti un uguns, kas liesmoja dvēselē – viss darbojās it kā pats par sevi. Un mērķis bija nāvējoši liels.

Vērnonam no deguna izsprāga asinis. Atskanēja rēcieni, jo apkārt jau bija sastājies pūlis. Laikam jau cilvēki nespēja turēties pretī asiņaina skata vilinājumam. Sajam tas izklausījās pēc paisuma viļņa, kas pauda apmierinājumu, lai gan sitiena spēks bija nodarījis sāpes arī pašam sitējam.