– Nu, nu… – noteica Takers un, aizsedzot Sajam skatu, nostājās starp brāļiem. – Esat sarīkojuši priekšnesumu? Un kāda ir dalības maksa?

Asinīm lāsojot no deguna, Vērnons atieza zobus. – Lasies nost no ceļa, Longstrīt! Vai arī es iziešu tev cauri.

– Lai nokļūtu pie viņa, tev nāksies to darīt. – Arī Takera skatienā pavīdēja tā pati kāre, kas mirdzēja apkārtējo acīs. Ejas apgaismojumā viņa acis izskatījās zeltainas kā kaķim. – Tu staigā sava tētuka pēdās? Iekausti tos, kas vājāki par tevi?

– Viņš ir mans brālis.

– Man allaž tā ir bijusi mīkla. – Takers paslēja roku sānis, kad Sajs mēģināja apiet viņam apkārt. – Tu tagad pagaidi, dēls. Divreiz es nesacīšu. – Takers juta, kā virmo gaiss starp viņu un Saju. Un ne jau aiz bailēm. Tām bija citāds ritms. Apkārt strāvoja enerģija. Zēns parādītu Vērnonam dažus labus sitienus, bet pēc tam brālis viņu saplosītu gabalos. – Tu, Vērnon, viņam rokas vairs nepiedursi.

– Un kurš man to aizliegs?

Takers nopūtās, iedomājoties, ka seja atkal cietīs. Tik tikko bija kļuvuši bālāki iepriekš dabūtie zilumi. – Uzskatu, ka tas būšu es.

– Un es. – Sviedriem noplūdis, Takeram aiz muguras parādījās Dveins, kurš ne visai stabili turējās uz kājām. Cits pēc cita viņiem pievienojās vīri no apkārtstāvošā pūļa. Sajs bija kļūdījies. Vairāk bija tādu, kas grasījās viņu aizstāvēt. Melnie un baltie, kopā veidojot klusējošu sienu, kas daiļrunīgi liecināja par viņu nodomiem.

Vērnons nožēlā pakustināja dūres. – Viņš nevarēs slēpties vienmēr.

– Viņš arī tagad neslēpjas, – Takers aizrādīja. – Un, manuprāt, viņš to jau pierādīja. Sajs ir uz pusi mazāks augumā par tevi, Vērnon, taču viņā ir divreiz vairāk vīrišķības nekā tevī. Un viņš ir manā aizsardzībā. Tava māte parakstīja dokumentu, kas to apliecina. Tāpēc būs labāk, ja tu liksies mierā.

– Lai cik tu viņai samaksāji par puikas atpirkšanu, man un viņam joprojām ir vienas asinis.

Takers pagāja uz priekšu un klusām, lai tikai Vērnonam būtu sadzirdams, noteica: – Viņš tev nav nekas. Mēs abi to zinām. Radniecības saites ir tikai iegansts, lai viņu sistu un dēvētu to par ģimenes darīšanu. Neviens tevi neatbalsta, Vērnon. Neviens. Ja tu zēnu vajāsi, tad tikai apgrūtināsi savu dzīvi šeit.

Tavai ģimenei bēdu jau pietiek.

– Un tu mums tās uzgrūdi. – Vērnons cieši ielūkojās Takeram acīs. – Nekas vēl nav beidzies.

– Es to nemaz negaidu. Taču šim vakaram pietiks. – Takers rāmi izgāja aiz vīru rindas, kur Kerolaina aprūpēja Saja cietušo degunu. – Es nudien mīlu šādus svētkus, – viņš noteica un paspieda Saja plecu. Tas nozīmēja gan iedrošinājumu, gan atzinību.

– Jūs redzējāt? Es grasījos ar viņu cīnīties, mister Taker.

– Tu darīji to, kas tev bija jādara.

Kerolaina dusmīgi saņurcīja kamolā asiņainās salvetes. – Vīrieši. Jūs vienmēr domājat, ka visas problēmas atrisināmas ar dūrēm.

– Un sievietēm patīk tās izrunāt. – Takers piemiedza Sajam ar aci un tad pievilka tuvāk Kerolainu, lai ātri noskūpstītu. – Es personīgi dodu priekšroku savam problēmu risināšanas veidam. Bet tas prasa daudz laika.

– Un kā bija tagad? – Pie viņiem pienāca Džosija, pa ceļam aizvērdama somiņu. Tajā viņa vienmēr glabāja savu glīto pistoli ar pērlītēm rotāto spalu. Un viņai pat bija žēl, ka pirmīt neradās iemesls to izmantot. Viņa nostājās ar muguru pret Takeru, kuram vēl nebija piedevusi. – Saj, mīļumiņ, tevi šajos svētkos noteikti apspriedīs. – Viņa noskūpstīja zēna vaigu, un Sajs nosarka. – Džim, vai tev ir kāda asiņojoša brūce?

– Nē, kundze. Es nokritu uz dibena. Tas arī viss. – Rokām no satraukuma trīcot, viņš notrauca no drēbēm smiltis un gružus. – Mēs abi ar Saju varētu viņu pieveikt.

– Par to es nemaz nešaubos. – Džosija paspieda Džima bicepsu un atzinīgi iepleta acis. – Mums te ir divi spēcīgi jauni puiši, Kerolaina. Vai man izdotos jūs abus pierunāt aiziet līdz limonādes stendam kopā ar mani? Izskatās, ka mans pavadonis ir pievērsies citai dāmai. – Viņa ar galvas mājienu norādīja uz karuseļu pusi, kur Tedijs un Lulū griezās jau otrajā riņķī.

– Vīrieši ir tik nepastāvīgi radījumi!

Džims izrieza krūtis. – Mēs iesim ar jums, mis Džosija. Vai ne, Saj?

– Vai tā būs labi, mister Taker?

– Jā, jā. – Viņš noglāstīja zēna matus un ļāva plaukstai mirkli tur uzkavēties. – Būs labi.

Zēns dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. – Es zināju. Es nebēgu. Es vairs nebēgšu ne no viņa, ne arī no kāda cita.

Takera plauksta noslīdēja no Saja pleca. Viņš nodomāja, ka ir ļoti žēl, ja tik ātri un bez pēdām jāpazūd jaunības naivumam un vienkāršībai. – Aizbēgšana un aiziešana ir divas atšķirīgas lietas. Turēšanās pa gabalu no Vērnona nemainīs to, ko tu šajā vakarā izdarīji, bet tavai mammai vismaz būs mazāk bēdu. Padomā par to!

– Nuja.

– Ej vien kopā ar Džosiju. – Viņš ar zināmu nožēlu noskatījās, kā visi trīs aiziet. Un šai sajūtai pievienojās vēl kaut kas, daudz saltāks. Tās bija aizdomas.

– Laikam es došos uz mājām, – sacīja Dveins, piemiegtām acīm raudzīdamies uz mirgojošajām gaismām.

– Vai tu esi pietiekami skaidrā prātā, lai atrastu mājas? – Takers vaicāja.

– Necik daudz es neizdzēru un to pašu jau esmu dabūjis ārā. – Dveins vārgi pasmaidīja. – Mana galva laikam nav piemērota šādiem riņķojumiem. Un nekad nav bijusi.

– Vai kuņģis, – Takers piebalsoja. – Katru gadu viens un tas pats.

– Man nepatīk bojāt tradīcijas. Ar mani kopā atbrauca Dela un māsīca Lulū, taču man liekas, ka viņas vēl nav gatavas atgriezties mājās.

– Mēs ar Kero aizvedīsim viņas atpakaļ.

– Tad jau viss kārtībā. Arlabunakti, Kerolaina. – Viņš aizgāja, līkumojot starp gaismām un mūziku un ienirstot ēnās. Takers grasījās saukt viņu atpakaļ. Nešķita pareizi, ka brālis izskatās tik ļoti vientuļš. Un tad šis brīdis bija garām. Dveins bija aizgājis.

– Tā… – Kerolaina iemeta asiņainās salvetes atkritumu urnā.

– Tu neapšaubāmi proti sagādāt sievietei interesantu vakaru.

– Daru, ko spēju. – Saklausījis saspringumu Kerolainas balsī, viņš apvija roku sievietes viduklim. – Vai esi apbēdināta?

– Apbēdināta? – viņa atkārtoja. – Var teikt arī tā. Mani skumdina tas, ka zēnam jācīnās ar paša brāli. Viņš ir zaudējis divus ģimenes locekļus, un pārējie ir viņu atstūmuši, jo viņš ir citāds. Ir smagi vērot, ka pusaudzim jāsaskaras ar visām šīm prasībām, spiedieniem un izvēlēm.

Takers pagrieza Kerolainu un ieskatījās viņai sejā. – Par kuru mēs tagad runājam, Kero? Par tevi vai Saju?

– Kāds tam sakars ar mani?

– Varbūt tu skaties uz viņu, bet redzi pati sevi tajā vecumā, cīnoties ar kaut ko tādu, kas nav uzveicams ar dūrēm.

– Es vispār necīnījos.

– Tu to izdarīji vēlāk un citādā veidā. Un nostāties pret ģimeni nav vieglāk. – Viņi mazliet pagāja atpakaļ un brīdi pavēroja gaismas, krāsas un cilvēku pulciņus. – Tu gribi salabt ar savu māti.

– Nav nekā tāda…

– Tu gribi salabt, – Takers atkārtoja ar klusu pārliecību balsī, kas pārtrauca Kerolainas iebildumus. – Es zinu, ko saku. Es tā arī nesakārtoju savas attiecības ar tēvu. Es viņam nepateicu, ko domāju, tobrīd jutu vai vēlējos. Es nezinu, vai viņam tas vispār būtu rūpējis. Tā nu tas ir. Es tā arī nesaņēmos, lai viņam pavaicātu.

– Viņa zina, kā es jūtos.

– Sāc ar to. Un ar saviem noteikumiem. Man nepatīk redzēt tevi bēdīgu, Kerolaina. Un es zinu, cik smags var būt ģimenes spiediens.

– Es padomāšu. – Viņa atgāza galvu un brīdi vēroja Takeru. Viņa skatienā bija kas tāds, kas lika pievirzīties tuvāk. – Par ko tu domā?

– Par ģimeni, – viņš klusi bilda. – Un asinssaitēm. – Viņš domīgi pasmaidīja, taču savādais mirdzums acīs palika. – Un tagad iesim uz panorāmas ratu.

Takers iebīdīja Kerolainu atpakaļ trokšņainajā pūlī, taču bija iegrimis domās. ”Ostins ir zem zemes, bet varbūt Vērnons ir mantojis tādu pašu ļaunuma un vardarbības gēnu.”

Panorāmas ratam lēnām kustoties lejup, Takers apskāva Kerolainas plecus.

Par vienu viņš jutās pavisam drošs. Starp gaismām, smiekliem un svētku jautrību slepkava bija izgājis medībās.