– Taker, uz plīts ir kafija. – Bērks žāvājās pie brokastu pārslu bļodiņas. – Pat nespēju iedomāties, ka vēl kādreiz divdesmit gadu laikā būtu redzējis tevi piecēlušos tādā agrumā.

– Es gribēju sastapt tevi, kamēr neesi aizbraucis uz savu biroju.

– Manu biroju. – Bērka seja sašķobījās grimasē. Tobrīd viņš bija pielicis pie lūpām krūzi, tātad varēja uzskatīt, ka nepatīkamās emocijas izraisa karstā kafija. – Tu laikam gribēji to nosaukt par Bērnsa biroju. Es jau trīs dienas neesmu pieskāries savam biroja krēslam.

– Viņš ir kaut ko izdarījis vai tikai maldina pārējos?

– Ir saražots vairāk dokumentu nekā Anglijas bankā. Viņš sūta faksus, pakas ar kurjerpastu, rīko konferences zvanus ar Vašingtonu. Mums uz ziņojumu dēļa ir piespraustas visu šo noziegumu upuru fotogrāfijas, kas papildinātas ar dažādām ziņām par nozieguma vietu, nāves iestāšanās laiku un citādām detaļām. Viņš runā un runā, bet pārējiem galva reibst klausoties.

– Tu man kaut ko noklusē, Bērk. – Takers apsēdās.

Šerifs ieskatījās Takeram acīs. – Neko daudz es tev nedrīkstu sacīt. Mums ir aizdomās turamo saraksts.

Takers pamāja ar galvu un iedzēra malku kafijas. – Un es tajā atrodos joprojām?

– Par Edas Lū slepkavības laiku tev ir alibi. – Bērks paņēma karoti brokastu pārslu, mazliet pavilcinājās un nolika to atpakaļ. – Tev noteikti ir zināms, ka Bērnsam tu patiešām nepatīc. Viņš īpaši netic tavas māsas liecībai, ka jūs tajā naktī spēlējāt kārtis.

– Es par to pārāk nesatraucos.

– Bet vajadzētu. – Bērks apklusa, izdzirdējis, ka dzīvojamā istabā kāds rosās. Pēc mirkļa tika ieslēgts televizors un atskanēja dziesma no populāras multfilmas. – Astoņi, – viņš noteica un pasmaidīja. – To bērns ir apguvis ļoti labi. – Viņš paņēma kafijas krūzi. – Zini, ko es tev teikšu, Taker? Vislabprātāk Bērnss atbildību par slepkavībām uzkrautu taviem pleciem. Viņš nedarīs neko nelikumīgu vai savām pilnvarām neatbilstīgu, bet, ja atradīs kaut niecīgāko veidu, kā tevi iesēdināt, tas viņam sagādās patiesu prieku.

– Tātad personiska ieinteresētība, – Takers noteica, tikko jaušami pasmaidījis. – Vai viņi jau ir noteikuši Darlīnas nāves laiku?

– Tedijs domā, ka tas noticis posmā no deviņiem vakarā līdz pusnaktij.

– Naktī, kad tika nogalināta Darlīna, es no deviņiem biju pie Kerolainas, tāpēc mani var nepieskaitīt.

– Tādās sērijveida slepkavībās kā šīs netiek runāts tikai par motīvu un iespēju. Viņiem ir vadošais speciālists, doktors, kurš izstrādāja noziedznieka psiholoģisko portretu. Mēs meklējam personu, kas neieredz sievietes. Jo īpaši tādas, kuras varētu nosaukt par mazliet neizvēlīgām. Personu, kurai visi upuri bija pazīstami un pietiekami uzticējās, lai paliktu ar viņu divatā.

Brokastu pārslas šķīvī pamazām izmirka. Bērks tās vairāk ēda enerģijas iegūšanai, nevis garšas izbaudīšanai. – Darlīna ir mīkla, – viņš turpināja. – Varbūt vienkārši radās tāda izdevība, kad viņa patrāpījās nelietim ceļā. Tas varētu būt impulss. Taču izdevības izmantošana un impulsīva rīcība neatbilst iepriekšējiem viņa rīcības modeļiem.

Takers kādu brīdi apdomāja dzirdēto. Iespējams, ka reālam rīcības modelim neviens vēl visus diegus nebija sasējis īstajā mezglā. – Es gribētu vēl parunāt par to psihiatrijas jautājumu. Tātad aizdomās turamais necieš sievietes. Varbūt tas cilvēks neieredz savu mammu vai arī kāda sieviete ir viņam kaut ko nodarījusi.

– Tāds ir pieņēmums.

– Pirms atgadījuma ar Darlīnu jūs visai labi tās slepkavības piedēvējāt Ostinam.

– Viņš atbilda psiholoģiskajam portretam, – Bērks noteica. – Un turklāt viņš grasījās uzbrukt Kerolainai ar mednieka dunci. Tas jau izskatījās pēc neapgāžama pierādījuma.

– Ja vien nav piecēlies no miroņiem, Ostins nekādi nevarēja nogalināt Darlīnu. – Takers sakustējās uz krēsla. – Bērk, kāds ir tavs viedoklis par iedzimtību? Par asinīm, gēniem un sliktu sēklu?

– Katrs, kam ir bērni, par to palaikam aizdomājas. Un katrs, kam ir vecāki, – viņš piebilda un pastūma bļodu sānis. – Es daudzus gadus esmu prātojis par to, vai tikai nesākšu rīkoties līdzīgi savam tēvam, vai pieļaušu tās pašas kļūdas, ko pieļāva viņš, vai tāpat kā viņš tikšu iedzīts stūrī.

– Piedod, man vajadzēja būt iejūtīgākam, nevis vaicāt kaut ko tādu.

– Nekas. Nu jau ir pagājis ilgs laiks. Gandrīz divdesmit gadu. Labāk ir skatīties uz saviem bērniem. Tas, kurš tagad ir tur… – Bērks ar karoti norādīja dzīvojamās istabas virzienā, kur viņa jaunākais dēls skatījās animācijas filmas. – Viņš izskatās līdzīgs man. Kad paskatos savas fotogrāfijas, kas uzņemtas, kad biju tādā vecumā, kļūst pat mazliet spokaini, jo līdzība ir izteikta.

– Vērnons atbalstīja savu tēvu, – Takers sacīja. Viņš nogaidīja, kamēr Bērks noliek karoti. – Tas var būt kaut kas vairāk par ādas toni un deguna formu. Tas var attiekties uz raksturu, nosliecēm, žestiem un paradumiem. Man ir iemesls par to domāt pašam savas ģimenes dēļ. – Par šo tematu Takers nemīlēja runāt, pat ar Bērku ne. – Dveinam ir tā pati slimība, kas nogalēja mūsu tēvu. Viņam varbūt ir labāks raksturs, taču pārējais… Viss ir turpat, dziļi iesakņojies. Man tikai atliek paraudzīties spogulī vai arī uz Dveinu un Džosiju, un es redzu mūsu mammu. Viņas vaibsti kā zīmogs ir atstāti mūsu sejās. Un viņa mīlēja grāmatas, jo īpaši dzeju. Arī man piemīt šī mīlestība. Un es neesmu to lūdzis, tas viss vienkārši ir.

– Nemēģināšu to apstrīdēt. Mārvela pieliec galvu tāpat, kā to dara Sūzija, tādā pašā leņķī. Un viņai piemīt Sūzijas stūrgalvība: ”Es to gribu un atradīšu veidu, kā to dabūt.” Mēs kaut ko nododam tālāk, labu vai sliktu, un nevaram ietekmēt šo procesu.

– Vērnons pret savu sievu izturas tikpat slikti kā Ostins pret savējo.

– Kāpēc tu par kaut ko tādu iedomājies, Taker?

– Tu noteikti dzirdēji par to ķīviņu vakar svinībās.

– Par to, ka mazais Sajs sagādāja Vērnonam asiņainu degunu? Mārvela un Bobijs Lī tur bija. Neviens neuzskata, ka Sajs rīkojies apkaunojoši.

– Vērnons nav no populārākajiem vīriem. Un arī viņa tētuks tāds nebija. Abiem ir vienāds skatiens, Bērk. – Takers atgāzās krēslā un izstiepa kājas uz priekšu. – Reiz mamma atnesa man grāmatu. Bībeles stāstus ar ilustrācijām. Un viens attēls man palicis prātā. Jesaja vai Ecēhiēls, vai vēl kāds. Viens no tiem praviešiem, kuri devās tuksnesī, lai sastaptos ar Dievu. Tajā attēlā viņš bija parādīts pēc tam, kad atgriezās no turienes. Lai ko arī būtu tajā tuksnesī darījis. Viņa acīs dega tāds mežonīgs, apreibis skatiens. Gluži kā zebiekstei, kas saodusi vistas. Man allaž gribējies saprast, kālab gan Jēzus izvēlējās tieši vājprātīgos, lai uzrunātu citus cilvēkus. Varbūt tāpēc, ka viņi nebrīnījās un nevaicāja, kas tās par balsīm, kas piepeši skan galvā. Un es esmu pārliecināts, ka viņi dzird arī kaut ko tādu, kas nemaz nav gaismas un labas gribas piepildīts.

Bērks nesacīja neko, bet piecēlās un ielēja sev vēl kafiju. Bērnss bija kaut ko sacījis par balsīm. Daži sērijveida slepkavas ir sacījuši, ka dzird balsis, kuras norāda, kas un kā darāms. Deivids Berkovics apgalvoja, ka viņam nogalināt pavēlējis kaimiņa suns.

Mistiskajam Bērks gan sevišķi nesliecās ticēt. Viņš domāja, ka Devids Berkovics veikli krāpies, lai panāktu, ka tiek atzīts par nepieskaitāmu, par pshiski slimu. Tomēr Takera izvirzītā teorija viņu satrauca.

– Vai tu man mēģini pateikt, ka Vērnons dzird balsis?

– Man nav ne jausmas, kas darās viņam galvā, bet es zinu, ko vakar redzēju viņa acīs. Tieši to pašu, kas vīdēja Ostina skatienā, kad viņš mani žņaudza un sauca mani mana tēva vārdā. To pravieša skatienu. Ja viņš būtu varējis, tad saplēstu Saju uz pusēm. Un es esmu gatavs saderēt uz Svītvoteru, ka viņš to uzskatītu par svētu darbu.

– Man nav zināms, ka viņš kādu no upuriem, izņemot Edu Lū, būtu pazinis vairāk nekā tikai pavirši.

– Šī ir Inosensa. Te visi kaut ko zina par to, kas notiek citu dzīvē. Vai atceries teicienu par ābolu, kas nekrīt tālu no ābeles? Ja Ostinā bija šī tieksme nogalināt, to itin labi varēja pārmantot arī Vērnons.