– Es ar viņu parunāšu.

Takers apmierināti pamāja ar galvu. Iezvanījās telefons, bet neviens no viņiem par to nelikās zinis. Pēc otrā signāla Sūzija pacēla klausuli augšstāvā. – Vai šovakar būsi Svītvoterā uz uguņošanu?

– Ja vien nevēlēšos, lai sieva un bērni mani pamet, tad noteikti.

– Un Kārls arī?

– Viņam nav nekāda iemesla palikt pilsētā, ja visi būs devušies uz taviem īpašumiem. Kāpēc tu vaicā?

– Daudz cilvēku, daudz trokšņu, apkārt juceklis. – Takers nervozi izkustināja plecus. – Es reizējos. Īpaši par Džosiju un Kerolainu. Es justos labāk, ja zinātu, ka jūs ar Kārlu esat blakus.

– Bērk. – Pie abiem ienāca Sūzija, ģērbusies rītakleitā. Viņa smaržoja pēc neļķu ziepēm. Šerifs raudzījās uz sievu un nodomāja, ka viņai nevarētu dot vairāk par divdesmit gadiem.

– Vai zvanīja no biroja? – viņš jautāja.

– Nē, tā bija Dela. – Viņa pieskārās Takera rokai. – Metjū Bērnss aizvedis Dveinu uz nopratināšanu.

Ja Takeru neplosītu tik pamatīgas dusmas, viņš pat justos uzjautrināts. Doma, ka Dveinu, mīkstsirdīgo Dveinu ar neskaidro skatienu, kāds varētu uzskatīt par aizdomās turamo slepkavības lietā, likās vienkārši smieklīga. Toties fakts, ka brāli no gultas izrāvis kāds pašapmierināts FIB aģents un aizvedis uz pilsētu nopratināt, nepavisam nebija smieklīgs.

Pūlēdamies apvaldīt dusmas, Takers kopā ar Bērku iegāja šerifa birojā. Viņš solīja pats sev, ka nezaudēs savaldīšanos. ”Bērnsam būtu ļoti pa prātam, ja varētu mani izmest ārā.” Viņš ar pirksta uzsitienu pameta brālim cigareti un vienu aizdedzināja arī pats.

– Jūs, Bērns, šorīt esat ļoti agri cēlies, – Takers maigā tonī noteica. – Laikam taču būsiet aizmirsis, ka šī ir valsts svētku diena.

– Man ir zināms, kāds šodien datums. – Bērnss izstiepa kājas zem Bērka rakstāmgalda, rokas turēdams uz tā. – Zinu arī, ka pusdienlaikā ieplānots gājiens. Mans uzdevums nav izjaukt jūsu pilsētas svētkus. Bērk, es esmu informēts, ka no pulksten desmitiem būs apgrūtināta pārvietošanās.

– Tieši tā.

– Es gribētu, lai mana mašīna tiek aizvesta uz vietu, no kurienes ērti var izbraukt un atgriezties, ja nepieciešams. – Bērnss izņēma atslēgas un nolika tās uz rakstāmgalda stūra.

Kārls pamanīja dusmu zibsni Bērka acīs un panācās uz priekšu. – Es to aizvedīšu līdz Megnoljastrītai. – Šķindinādams atslēgas, viņš piegāja pie Takera. – Piedod, Takij. Man tika dota pavēle viņu atvest.

– Viss kārtībā, Kārl. Nevajadzēs ilgu laiku, lai visu noskaidrotu. Dzirdēju, ka tava meitene arī šodien parādē žonglēs ar zizli.

– Vingrinās dienu un nakti. Viņas vectēvs sadabūja videokameru un ierakstīs viņas priekšnesumu.

– Tas noteikti ir aizraujoši, šerifa vietniek, – Bērnss iejaucās sarunā, – taču mūs darbi gaida. – Viņa skatiens pievērsās Takeram. – Dienesta lietas.

– Es noteikti paskatīšos, kā viņai sokas, Kārl, – Takers sacīja. Pagaidījis, līdz šerifa vietnieks iziet ārā, viņš ievilka vēl vienu dūmu. – Dvein, vai viņi tev nolasīja tavas tiesības?

– Misters Longstrīts nav apcietināts. Pagaidām, – Bērnss iestarpināja. – Viņš tikai tiek nopratināts.

– Viņam ir tiesības uz advokātu, vai ne?

– Protams. – Bērnss papleta rokas. – Ja raizējaties par to, ka jūsu tiesības varbūt tiks pārkāptas, mister Longstrīt, vai jūs, pats to negribot, varētu sevi apsūdzēt, lūdzu, nekautrējieties un piezvaniet advokātam. Mēs ar lielāko prieku pagaidīsim.

– Es tikko biju aizmidzis. – Dveins žēli skatījās uz Takeru.

– Man vajadzētu kafiju un pudeli aspirīna.

– To mēs noorganizēsim. – Bērks papliķēja viņam pa plecu, dodoties uz tualetes telpu.

– Šī ir oficiāla lieta, Longstrīt. – Bērnss ar galvas mājienu norādīja, lai Takers dodas projām. – Jums šeit nav vietas.

– Bērks mani ir iecēlis par savu vietnieku. – Takera lūpās lēni parādījās smaids. Atgriezies ar aspirīnu, Bērks apstājās un mazliet iepleta acis, taču neapstrīdēja Takera vārdus. – Ceturtajā datumā viņš allaž labprāt izmanto papildspēkus.

– Taisnība, – Bērks bilda, izkratīdams tabletes no plastmasas burciņas. – Turklāt manam jaunākajam šī ir dzimšanas diena, tāpēc es justos pateicīgs, ja mēs ātrāk virzītos uz priekšu.

– Lieliski. – Bērnss ieslēdza magnetofonu. – Mister Longstrīt, jūs dzīvojat īpašumā, kas tiek saukts par Svītvoteru un atrodas Bolivārā Misisipi štatā.

– Tieši tā. – Dveins paņēma viņam sniegto kafijas krūzi un aspirīnu. – Longstrīti dzīvo Svītvoterā apmēram divsimts gadu.

– Jā. – Vēsture un ģimenes mantojums Bērnsam nebija interesants temats. – Jūs tur dzīvojat kopā ar māsu un brāli.

– Un Delu. Viņa Svītvoterā vadījusi saimniecību vairāk nekā trīsdesmit gadu. Un pašlaik pie mums viesojas arī māsīca Lulū. – Karstā kafija apdedzināja Dveinam mēli, taču palīdzēja norīt aspirīnu. – Viņa ir māsīca no mammas puses. Cik ilgi turpināsies viņas viesošanās, es nevaru pateikt. Māsīca Lulū nāk un iet, kad viņai iepatīkas, un tā ir bijis vienmēr, cik varu atcerēties. Man palicis atmiņā, ka reiz…

– Ja jūs būtu tik laipns un iztiktu bez šādām ģimeniskām atkāpēm, – Bērnss iejaucās. – Es priecātos, ja varētu pabeigt, pirms atskanēs bungu un tauru skaņas.

Dveins pamanīja, ka Takers smaida, un paraustīja plecus. – Es vienkārši atbildu uz jūsu jautājumiem. Ak jā, un vēl pie mums patlaban dzīvo Sajs un Kerolaina. Vai to jūs vēlējāties uzzināt?

– Jūsu ģimenes stāvoklis?

– Es esmu šķīries. Oktobrī būs divi gadi. Tad tika noformēti dokumenti, vai ne, Taker?

– Jā.

– Un jūsu bijusī sieva pašlaik dzīvo šeit?

– Viņa dzīvo Našvilā. Rozbenkas avēnijā. Viņai tur ir neliela, jauka mājiņa, kas atrodas pietiekami tuvu skolai, un bērni turp var aiziet kājām.

– Pirms laulībām viņu bija Adelaida Kūnsa?

– Sisija, – Dveins precizēja. – Viņas mazais brālis nespēja izrunāt vārdu Adelaida, un tāpēc vienmēr bija tikai Sisija.

– Kad jūs apprecējāties, misis Longstrīta gaidīja jūsu abu pirmo dēlu?

Dveins drūmi skatījās kafijas krūzē. – Neredzu, kā tas būtu saistīts ar lietu, taču tas nav nekāds noslēpums, tā man liekas.

– Jūs viņu apprecējāt, lai bērnam būtu jūsu uzvārds. – Mēs apprecējāmies, jo uzskatījām, ka tā būs labāk.

Kaut ko atzinīgi nomurminājis, Bērnss izstaipīja rokas. – Un īsi pēc jūsu otrā bērna piedzimšanas sieva jūs pameta.

Dveins izdzēra kafiju. – Arī tas nav nekāds noslēpums.

– Jūs taču piekritīsiet, ka tas nebija neko pievilcīgs skats? – Bērnss pavirzījās uz priekšu, lai ieskatītos piezīmēs. – Jūsu sieva izdzina jūs no mājas pēc neglīta strīda. Jūs, kā noprotu, bijāt pārāk aizrāvies ar alkoholu… Un pa augšstāva logu izsvieda jūsu mantas. Pēc tam viņa kopā ar bērniem pārcēlās uz Našvilu, kur sāka dzīvot ar kādu apavu pārdevēju, kurš sapņo par mūziķa karjeru.

Dveins pētīja cigareti, kuru Takers viņam bija iedevis. – Laikam jums taisnība.

– Mister Longstrīt, kā jūs jutāties, kad sieviete, kuru bijāt apprecējis, apstākļu spiests, jūs pameta un paņēma līdzi arī bērnus, lai saietu kopā ar otršķirīgu ģitāristu?

Dveins nesteidzīgi aizsmēķēja cigareti. – Man liekas, ka viņai bija jādara tas, kas viņai pašai nāca par labu.

– Tātad jūs samierinājāties ar radušos situāciju?

– Es nemēģināju viņu aizkavēt, ja jūs vēlējāties vaicāt par to. Man nešķita, ka no manis laulībā būtu kāds lielais labums.

– Iesniegtajā laulības šķiršanās pieprasījumā viņa jūs apsūdz emocionālā nežēlībā, vardarbībā, piedēvē jums neciešamu un neprognozējamu izturēšanos, aizrāda, ka jūs esat fizisks drauds bērniem un viņai. Vai tas nelikās par skarbu?

Dveins dziļi ievilka dūmu un izmisīgi alka pēc viskija. – Es pieņemu, ka viņa tā arī jutās. Nevar apgalvot, ka pret viņu un zēniem es izturējos pareizi.

– Tev tas nav jādara, Dvein. – Nespēdams valdīties, Takers pagāja uz priekšu un satvēra brāļa roku. – Tev nemaz nav jāatbild uz šā riebekļa jautājumiem par tavu laulību, kas jau sen galā, vai par tavām izjūtām šajā sakarā.

Bērnss pielieca galvu. – Vai ir kāds iemesls, kas liegtu jūsu brālim apstiprināt to, kas man jau tāpat zināms?