– Neko tādu es nespēju iedomāties. – Takers palaida vaļā brāļa roku un uzsita ar delnu pa rakstāmgaldu. – Tieši tāpat es nespēju iedomāties nevienu iemeslu, kālab es nevarētu aizspert jūs atpakaļ uz Vašingtonu.

– To mēs varētu apspriest citā laikā, Longstrīt. Konkrēti šajā mirklī jūs traucējat federālajai izmeklēšanai. Ja rīkosieties tāpat arī turpmāk, tad savu žēlošanos varēsiet turpināt vienā no šīm kamerām.

Takers satvēra Bērnsa svītroto kaklasaiti un parāva uz augšu. – Kāpēc gan es nevarētu jums parādīt, kā mēs šeit, deltā, risinām jautājumus?

– Liec viņu mierā. – Dveins saņēmās tik daudz, lai satvertu Takera delnas locītavu.

– Ne velna es viņu nelikšu mierā.

– Es teicu, lai liec viņu mierā. – Dveins pieliecās Takeram pie sejas. – Man nav nekā slēpjama. Šis jenkijs var uzdot man jautājumus kaut vai līdz pastardienai, nekas taču no tā nemainīsies. Ļauj viņam turpināt, lai ātrāk tiekam galā.

Takers negribīgi atlaida tvērienu. – Mēs abi par šo vēl parunāsim.

Ar nesatricināmu izteiksmi sejā Bērnss sakārtoja kaklasaiti. – Labprāt. – Viņš palika stāvam kājās un pievērsās fotogrāfijām noklātajam ziņojumu dēlim, kas atradās viņam aiz muguras. – Mister Longstrīt, vai jūs bijāt pazīstams ar Arneti Gentriju? – Bērnss ar pirkstu piesita vietā starp smaidošas blondīnes fotogrāfiju un Gūsnekkrīkā uzņemto policijas melnbalto attēlu.

– Es pazinu Arneti. Mēs kopā mācījāmies skolā, dažas reizes bijām uz satikšanos.

– Un Frānsiju Loganu? – Bērnsa pirksts aizslīdēja pie nākamajām fotogrāfijām.

– Es pazinu Frānsiju. – Dveins novērsa skatienu. – Frānsiju šeit pazina visi. Viņa kādu laiku dzīvoja Džeksonā, bet pēc laulības šķiršanas atgriezās Inosensā.

– Un jūs bijāt pazīstams arī ar Edu Lū Hetingeri?

Dveins piespieda sevi palūkoties turp, kur norādīja Bērnsa pirksts. – Jā. Un arī Darlīnu es pazinu, ja jūsu jautājumi virzīti uz to.

– Vai jūs pazināt Barbaru Kinsdeilu?

– Nedomāju gan. – Dveins sarauca pieri, pūlēdamies atcerēties šādu vārdu. – Mūsu apkārtnē ar tādu vārdu nevienas nav.

– Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts? – Bērnss noņēma fotogrāfiju no dēļa. – Paskatieties.

Juzdamies pateicīgs, ka redzama dzīva sieviete, piemīlīga, apmēram trīsdesmit gadus veca brunete ar taisniem matiem, kas mazliet nosedza plecus, Dveins paņēma fotogrāfiju no rakstāmgalda. – Nekad iepriekš es neesmu viņu redzējis.

– Vai patiešām? – Bērnss paņēma savas piezīmes. – Barbara Kinsdeila, piecas pēdas un divas collas gara, simt trīs mārciņas smaga, brūni mati, zilas acis, trīsdesmit viens gads. Vai šāds apraksts neizklausās pazīstams?

– Nemācēšu teikt.

– Bet vajadzētu, – Bērnss turpināja. – Gandrīz ideāli atbilst jūsu bijušās sievas aprakstam. Misis Kinsdeila bija viesmīle klubā ”Zvaigznes un svītras” Našvilā, iznēsāja kokteiļus un dzīvoja Īstlendas avēnijā trīs tūkstoši četrdesmit trīs, apmēram trīs kvartālu attālumā no jūsu bijušās sievas mājām. Emets Kotreins, jūsu bijušās sievas līgavainis, piektdienās uzstājas tajā klubā. Interesanta sagadīšanās, vai ne?

Pār Dveina muguru pārslīdēja smalka sviedru lāsīte. – Laikam jau ir gan.

– Un vēl interesantāka sakritība ir tā, ka misis Kinsdeila vēlā pavasarī tika atrasta peldam Persiprīstleikā Našvilas pievārtē. Viņa bija kaila, rīkle pārgriezta un ķermenis izkropļots.

Bērnss uzmeta uz rakstāmgalda vēl vienu fotogrāfiju, taču tajā Barbara Kinsdeila jau bija redzama mirusi. – Kur jūs atradāties šā gada divdesmit otrā maija naktī, mister Longstrīt?

– Mans Dievs! – Dveins aizvēra acis. Fotogrāfijā redzamais līķis nebija apsegts un gulēja zālē pelēks un sakropļots, atklāts aukstajai kameras acij.

– Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka no divdesmit pirmā līdz divdesmit trešajam maijam jūs esat bijis Našvilā.

– Es vedu savus zēnus uz zooloģisko dārzu. – Dveins ar trīcošām rokām parīvēja acis. Šī sieviete izskatījās līdzīga Sisijai. – Es aizvedu viņus uz zooloģisko dārzu un picēriju. Viņi palika pie manis viesnīcā.

– Divdesmit otrā maija naktī aptuveni desmitos trīsdesmit jūs tikāt redzēts viesnīcas bārā. Un jūsu bērnu tur nebija.

– Viņi gulēja. Es atstāju viņus viesnīcas numurā, bet pats aizgāju uz bāru iedzert, – Dveins sacīja un nopūtās. – Sisija mani nelika mierā un apgalvoja, ka man viņu labā jādara vairāk. Viņa vēlējās lielāku māju, kad būs apprecējusies ar kurpju tirgotāju. Es neiedzēru vairāk par divām glāzēm, jo nevēlējos aizmirst, ka augšstāvā guļ mani puikas.

– Vai īsi pirms pusnakts jūs nezvanījāt savai bijušajai sievai? – Bērnss turpināja taujāt. – Jūs ar viņu strīdējāties. Draudējāt viņai.

– Jā, es zvanīju viņai. Zēni gulēja, un es sēdēju tur, viesnīcas numurā. Nešķita pareizi, ka man jāpērk viņai jauna māja, lai viņa tur varētu dzīvot kopā ar to vīrieti, kuru mani dēli uzskatīs par tēvu. – Nobālējis Dveins paraudzījās uz Takeru.

– Nebija runa par naudu.

– Tāds pazemojums, vai ne? – Bērnss palīdzēja. – Pazemojums, ko sagādājusi sieviete. Vispirms viņa padarīja jūs par apsmieklu, izlikdama jūs no paša mājas un aizbraukdama kopā ar citu vīrieti. Un pēc tam viņa vēl pieprasīja vairāk naudas, lai kopā ar šo vīrieti varētu dzīvot vēl labāk.

– Man ir vienalga, ar ko viņa dzīvo kopā. Vienkārši nelikās pareizi, ka…

– Nē, patiešām nelikās pareizi, – Bērnss piekrita. – Un jūs viņai pateicāt, ka naudas vairāk nebūs un jūs sauksiet viņu pie tiesas, ja viņa nepiesargāsies. Jūs solījāt viņai atmaksāt.

– Es precīzi nezinu, ko viņai pateicu.

– Toties viņa zina. Un par spīti tam, ka esat atsvešinājušies, viņa tomēr pret jums izturas pietiekami lojāli. Viņa piebilda, ka dzērumā jūs mēdzat tukši plātīties, tādēļ viņa neko no jūsu sacītā neesot uztvērusi nopietni un palikusi bārā līdz slēgšanai, jo tovakar viņai nevajadzēja pieskatīt dēlus. Barbara Kinsdeila projām devās apmēram divos. Viņa izgāja tukšajā auto stāvlaukumā, kurā valdīja tumsa, tika apdullināta, aizvilkta uz kādu mašīnu, pēc tam aizvesta uz ezeru un tur nogalināta. – Bērnss īsu brīdi nogaidīja. – Vai jums pieder nazis, mister Longstrīt? Mednieku duncis ar garu asmeni?

– Tas ir vājprāts. – Dveins nolika rokas uz ceļgaliem. – Es nevienu neesmu nogalinājis.

– Kur jūs bijāt trīsdesmitā jūnija vakarā starp pulksten deviņiem un pusnakti?

– Dieva dēļ… – Viņš grīļīgi pieslējās kājās. – Bērk… Dieva dēļ.

– Es domāju, ka viņam nepieciešams advokāts. – Bērka seja bija saspringusi, kad viņš vērsās pie aģenta. – Man nešķiet, ka bez advokāta klātbūtnes viņam vajadzētu atbildēt uz vēl citiem jautājumiem.

Ļoti apmierināts, Bērnss papleta rokas. – Protams, tādas ir viņa tiesības.

– Es vienkārši braukāju apkārt, – Dveins izgrūda. – Pamatīgi lija, un es nevēlējos doties uz mājām. Mašīnā man ir blašķe, un es braukāju apkārt.

– Un divpadsmitā jūnija naktī? – Bērnss vaicāja, pieminēdams Edas Lū slepkavības nakti.

– Es nezinu. Kā, pie joda, cilvēks var atcerēties, kur pavadījis katru mūža nakti?

– Nesaki vairs neko, – Takers pagāja uz priekšu un satvēra abas brāļa rokas. – Klusē. Vai dzirdi, ko es teicu?

– Taker, es ne… Tu zini, ka es to nedarīju.

– Es zinu. Tagad paklusē. – Viņš pagriezās un nostājās starp Bērnsu un brāli. – Vai jūs izvirzāt apsūdzības?

Svētku nedēļas nogale traucēja darbam, nebija iespējams laikus saņemt nepieciešamos dokumentus. Ne jau visi bija tik kaismīgi likumības aizstāvji kā Bērnss. – Divdesmit četru stundu laikā man būs orderis.

– Lieliski. Bet pagaidām varat kaut nošauties. Iesim uz mājām, Dvein.

– Mister Longstrīt. – Bērnss piecēlās un ar galvas mājienu atsveicinājās no abiem vīriešiem pēc kārtas. – Es ieteiktu jums nedoties projām no šīs apkaimes. Federālajai valdībai ir ļoti garas rokas.

– Man nepieciešams iedzert.

– Tev jātur skaidra galva, – Takers iebilda un palielināja Džosijas automašīnas gaitu līdz septiņdesmit jūdzēm stundā. – Paliec ar skaidru prātu, Dvein. – Viņš novērsās no ceļa, lai veltītu brālim brīdinošu skatienu. – Kamēr nebūsim to putru izstrēbuši, tev jāpaliek skaidrā. Un es to saku pavisam nopietni.