– Viņi uzskata, ka to izdarīju es. – Dveins rīvēja seju ar plaukstām tik cītīgi, ka radās bažas, vai nebūs noberzis ādu. – Viņi domā, ka es nonāvēju visas tās sievietes, Takij. Pat to, kuru nekad mūžā neesmu redzējis. Viņa izskatās līdzīga Sisijai. Jēziņ, viņa patiešām izskatās ļoti līdzīga Sisijai!

– Mēs piezvanīsim savam advokātam, – Takers rāmi sacīja, bet pirksti tik cieši sažņaudza stūri, ka to kauliņi bija kļuvuši gluži balti. – Un tu būsi skaidrā, lai varētu normāli atcerēties, kas un kā. Padomā, ko tu darīji, ļoti rūpīgi padomā, ko darīji, kur biji, ar ko biji kopā Arnetes, Frānsijas un Edas Lū slepkavības laikā. Tev nepieciešams viens apliecinājums, apstiprinājums tam, ka vienas slepkavības laikā tu biji kaut kur kopā ar kādu. Tad federāļiem nobruks visa lieta. Viņi zina, ka slepkava visos šajos gadījumos bijis viens un tas pats. Tev gluži vienkārši jāpadomā.

– Vai tev liekas, ka man to negribas? Vai tev liekas, ka es nemēģinu? – Sakodis zobus, Dveins uzsita ar dūrēm pa priekšējo paneli. – Velns, tu taču nemaz nezini, kā tas ir, kad es sāku dzert. Es jau tev sacīju, ka daudz ko aizmirstu. Es pilnīgi atslēdzos. – Viņš ievaidējās un nolieca galvu sev starp ceļgaliem. – Atslēdzos, Taker. Mans Dievs, es taču nezinu, ko daru, kad tā notiek! Iespējams, ka es varēju to izdarīt. – Šausmu pārņemts, viņš aiztaisīja acis. – Jēzus, palīdzi man! Es varēju viņas visas nogalināt un pat nezināt, ka esmu to izdarījis.

– Tās ir pilnīgas muļķības. – Takers nikni apturēja automašīnu ceļmalā. Kad tā spēji apstājās, Dveins atvēra asaru pilnās acis. Viņš cieši skatījās zem sēdekļa. Skatījās un skatījās, līdz Takers parāva viņu augšup. – Tās ir sasodītas muļķības, un es tās vairs negribu dzirdēt. – Viņš pastūma nobālējušo Dveinu atpakaļ un pieliecās cieši klāt. – Tu nevienu nenogalināji, to tu iekal sev prātā tūdaļ pat. Un man ir nojausma par to, kurš to izdarījis.

Dveins norija siekalas. Viņam reiba galva un kuņģī bija savilcies nelabums, bet viņš pieķērās šim vienam teikumam.

– Patiešām?

– Es teicu, ka man ir nojausma. Un es to pārbaudīšu, tiklīdz būsim sazvanījuši advokātu un viņš būs sācis pildīt savus pienākumus. – Viņš bija satvēris Dveina kreklu. – Tagad paklausies… Kad būsim aizbraukuši mājās, tu nevienu nenomocīsi ar stāstiem par nopratināšanu. Ne Delu, ne Džosiju, ne kādu citu. Tu visu paturēsi pie sevis, vai saprati? Tu par to domāsi tik ilgi, kamēr viss būs atrisinājies. Ja tēvs kaut ko mums paguva iemācīt, tad tā ir atbildība par ģimeni. Mēs paliksim vienoti, Dvein.

– Ģimene. – Dveins atkārtoja un nodrebēja. – Es jūs nepievilšu.

– Labi. – Viņš palaida Dveinu vaļā un kādu mirkli sēdēja rāmi, lai nomierinātos. – Mēs tam jenkiju muļļam parādīsim, ko spēj Longstrīti, kad jūtas patiešām sadusmoti. Es piezvanīšu gubernatoram. Tas varētu mazliet satricināt Bērnsa mieru.

Paskatīsimies, cik ātri viņš dabūs savu orderi.

– Es gribu braukt uz mājām. – Dveins atkal aizvēra acis, kad Takers iedarbināja automašīnas dzinēju. – Man viss būs labi, kad nokļūsim mājās.

Pēc dažām minūtēm viņi iebrauca pa Svītvoteras vārtiem. – Pasaki visiem, ka Bērnss tev uzdeva kaudzi dažādu muļķīgu jautājumu, un ar to būs gana, – Takers ieteica. – Nepiemini neko par Sisiju un to Našvilas lietu.

– Nepieminēšu. – Dveins cieši raudzījās uz māju. Tā bija balta, jauka un cēla, gluži kā sieviete rīta saules gaismā.

– Es visu nokārtošu. Kā jau esmu paradis, Taker.

– Šoreiz tev nāksies ļaut, lai visu nokārtoju es.

Takers apturēja automašīnu pie mājas kāpnēm. Iznāca Džosija. Viņa joprojām bija rītakleitā, un izspūrušie mati gūlās uz pleciem. Takeram vajadzēja vien dažas sekundes, lai secinātu, ka viņa ir bīstamā omā. Viņa nokāpa lejup pie brāļiem, ar matu suku sizdama pa plaukstu.

– Izskatās, ka man nāksies slēgt savu mašīnu un atslēgas nēsāt līdzi.

Paraustījis plecus, Takers izņēma atslēgas no aizdedzes un pasvieda māsai. – Man pilsētā bija darīšanas. Un tu biji aizmigusi.

– Mister Taker, ja paskatīsieties, tad pamanīsiet, ka automašīnas dokumentos minēts mans vārds. Man nepatīk, ja manu automašīnu trenc sazin kur un kad vien ienāk prātā. – Viņa ar matu suku iebikstīja brālim krūtīs. – Elementāra pieklājība prasa palūgt, ja vēlies izmantot kādu citam piederošu mantu.

– Es taču jau teicu, ka tu biji aizmigusi.

Mirkšķinādama skropstas, viņa nopētīja pievedceļu. – Te ir vēl arī citas mašīnas.

– Pirmā pagadījās tavējā. – Viņš apvaldīja dusmas un pasmaidīja. – Dārgumiņ, tu noteikti izkāpi no gultas ar kreiso kāju.

Brāļa šarmam viņa atbildēja ar augstprātību. – Atļaušos ieteikt tev iegādāties kādu transportlīdzekli, kamēr tavu mašīnu remontē.

– Jā, kundze. – Viņš noskūpstīja Džosijas vaigu. – Tu jau runā gluži kā mūsu mamma.

Džosija pavīpsnāja un pakāpās atpakaļ. – Uz ko tu tā lūkojies, Dvein? – Viņa momentāni pieķērās pie saviem matiem, bet tad viņas sejas izteiksme mainījās. – Mīļais, tu izskaties vienkārši briesmīgi. Ko jūs, puiši, tik agri darījāt?

– Šis tas bija kārtojams pilsētā, – Takers pasteidzās atbildēt, neļaudams runāt Dveinam. – Bet tev gan vajadzētu saposties, ja grasies iet uz parādi.

– Protams, ka es grasos iet. Longstrīti nekad neizlaiž nevienu ceturtā jūlija parādi. Dvein, ej mājā un kaut ko paēd! Tu izskaties pavisam zaļš.

– Viņš vēl nav atkopies no svinībām.

– Ak vai. – Piepešas gādības pārņemta, Džosija satvēra brāļa roku. – Ej iekšā, un Dela tev kaut ko sagādās. Māsīcai Lulū nevajadzēja tevi ķircināt un vest uz karuseļiem.

– Man nekas nekaiš. – Dveins apskāva māsu un cieši pievilka klāt. – Viss būs labi.

– Protams, mīļais, tā būs. – Viņa papliķēja brālim pa muguru. – Šī ir skaista diena parādei. Un nakts būs īpaši laba uguņošanai. Ej nu, lai es varu izdaiļot savu seju. – Viņa ar rokas mājienu mudināja Dveinu doties mājā, bet pēc tam pacēla roku, apturēdama Takeru. Viņa jau bija aizmirsusi dusmas. – Kas Dveinam kaiš?

– Šorīt viņu aizveda uz pratināšanu.

Džosijas acīs iedegās liesmiņas. – Dveinu?

– Domāju, ka izsauks mūs visus. Standarta procedūra.

Viņa jau atkal plikšķināja ar matu suku sev pa delnu. – Nāksies Metjū Bērnsam pateikt, ko es par to visu domāju.

– Lai nu paliek, Džosij. Nav pamata bažām. Kad sāksies svinības, Dveins jutīsies labāk.

– Lai notiek, bet es viņu pieskatīšu. – Džosija sāka iet uz māju un papliķēja pa kabatu, kurā atradās automašīnas atslēgas. – Nākamreiz paprasi, vai dzirdi? – Durvīs viņa pagāja garām Kerolainai. – Pieskati šo vīrieti, Kero! Viņš ir nelietis un krāpnieks.

– Es to jau zinu. – Kerolaina izgāja uz lieveņa un tad sev par prieku pagriezās uz riņķi. Gaiši zilās vasaras kleitas svārku daļa uzvilnīja un pēc tam maigi pieglaudās viņas kājām.

Takers stāvēja pakāpienu zemāk un satvēra viņas rokas. Kleitas krūšu daļā bija koķeti iestādātas mežģīnes, un tādas pašas bija arī aizmugurē. – Tu nudien izskaties kā glezna.

– Dzirdēju, ka pēc parādes es došos uz pikniku.

– Tas nu ir fakts. – Viņš noskūpstīja Kerolainas delnas virspusi un pēc tam uz brīdi piespieda to savam vaigam. Mēdz sacīt, ka cilvēks sāk novērtēt to, kas viņam ir, tikai pēc tam, kad jau ir to zaudējis. Takeram likās, ka viņš ir sapratis kaut ko līdzīgu. Mēs nezinām, kā mūsu dzīvē ir pietrūcis, kamēr neesam to atraduši. – Kerolaina?

Viņa pagrieza plaukstas, abu pirksti savijās. – Jā?

– Man ir kaut kas jāsaka. – Viņš pakāpās augstāk uz kāpnēm, lai abu sejas atrastos vienā līmenī un skūpsts būtu jaukāks. – Un es patiešām ļoti ceru, ka tu būsi gatava to uzklausīt. Pašlaik mani gaida darbs. Vai tu neiebildīsi, ja uz parādi tevi aizvedīs Dela? Es pievienošos vēlāk.

– Es varu pagaidīt.

Takers pašūpoja galvu un atkal noskūpstīja Kerolainu.

– Man labāk patiktu, ja tu brauktu.

– Labi. Es braukšu kopā ar Delu, Saju un māsīcu Lulū, kura noteikti būs dienas zvaigzne. Viņai kājās ir bikses ar konfederātu karogu uz vienas staras un ar amerikāņu karogu uz otras. Hmm, laikam to vajadzētu saukt par revolūcijas karogu.