– Uz māsīcu Lulū var paļauties vienmēr.

– Taker. – Kerolaina satvēra plaukstās mīļotā vīrieša seju. – Ja tev ir kādas nepatikšanas, man gribētos, lai tu dalies ar mani.

– Jau drīz es to darīšu. Tu, Kerolaina, šeit izskaties tik labi un iederīgi! Tu stāvi uz lieveņa savā zilajā kleitā, tev aiz muguras ir atvērtas durvis un ziedos zum bites. Tas šķiet pareizi. – Takers apvija viņai rokas un kādu mirkli turēja, vēlēdamies, kaut viss paliktu nemainīgi. Jauki, mierpilni un tikpat graciozi kā viņa mīļotā sieviete zilā tērpā. – Un esi gatava šīs nakts uguņošanai, – viņš sacīja. – Un tam, ko es grasos tev pēc tam sacīt. – Viņa apskāviens kļuva ciešāks. – Kerolaina, es vēlos…

– Dieva dēļ… – Lulū, durvīs stāvēdama, nopurpināja. – Taker, vai tu augu dienu tur grasies stāvēt, apskāvis meiteni? Mums ir jākustas, ja gribam dabūt labu vietu, no kurienes vērot parādi.

– Vēl jau ir laiks. – Takers attrauca, bet palaida Kerolainu vaļā. – Tu pieskati šo meiteni, kamēr es ieradīšos, – viņš sacīja māsīcai Lulū. Tad viņa sejā parādījās smaids. – Es svinīgi paziņoju, ka tu, māsīca Lulū, izskaties pietiekami labi, lai apgaismotu ļaužu prātus ar savām idejām. Kur tu dabūji tādas bikses?

– Pasūtīju speciāli šim gadījumam. – Viņa papleta biksēs ietērptās kaulainās kājas. – Man ir arī pieskaņota žakete, taču ir tik nolādēti karsts, ka nevar to vilkt. – Lulū iesprauda matos ērgļa spalvu, kas slējās slīpi pār ausi. – Es esmu gatava doties ceļā.

– Tātad ir laiks braukt. – Takers vēl ātri noskūpstīja Kerolainu un grasījās iet mājā. – Es pamudināšu, lai pārējie arī nāk ārā. Un, māsīca Lulū, tu pieskati, lai Kerolaina neaiziet kopā ar kādu, kurš prasmīgi bārsta saldus vārdus.

Lulū pavīpsnāja. – Viņa nekur tālu neies.

Kerolaina pasmaidīja. – Nē, neiešu gan.

– Kā tev liekas, cik daudzi no šiem vājprātīgajiem līdz pulksten pieciem paģībs no karstuma? – māsīca Lulū uzdeva jautājumu, sēdēdama viņai īpaši novietotajā krēslā ar uzrakstu ”Režisors”. Sarkans, balts un zils lietussargs bija novietoti tā, lai viņa atrastos ēnā, bet starp kājām viņai bija nolikts termoss ar piparmētru džulepu.

– Parasti samaņu zaudē ne vairāk kā pieci vai seši, – Dela noteica, sēdēdama krēslā viņai blakus. Viņa nebija cerējusi pārspēt Lulū bikses, taču vismaz bija iespraudusi savos kuplajos matos miniatūru amerikāņu karogu. – Lielākā daļa šo cilvēku ir jauni.

Orķestris dārdināja Sūzas maršu, un Lulū spēlēja līdzi uz mazas plastmasas cītaras. Viņa izbaudīja masīvo skaņu sienu, priecājās par košajā saulē mirdzošo misiņu, bet uzskatīja, ka tie daži noģībušie spēlētāji būtu devuši vēl papildu enerģiju.

– Tas tuklais tubas pūtējs ar pūtaino seju… Man izskatās, ka viņam ir stiklainas acis. Varu saderēt uz desmit dolāriem, ka nākamajā kvartālā viņš nogāzīsies.

Delas dabiskais sacensības gars lika viņai ciešāk palūkoties uz zēnu. Viņš ļoti svīda, un Dela iztēlojās, ka diena vēl nebūs beigusies, bet viņa uniforma smirdēs pēc slapja āža. Taču viņš izskatījās diezgan izturīgs. – Saderam.

– Man ļoti patīk parāde, – Lūlū sacīja un aizlika cītaru aiz auss kā zīmuli, lai varētu ieliet sev kārtējo dzēriena porciju. – Es nevaru pat iedomāties neko aizraujošāku par kāzām, bērēm, pokera spēli un parādēm. Kas varētu būt vēl izklaidējošāks?

Pasmīnējusi Dela atvēsināja seju ar plaukstas lieluma ventilatoru, kas darbojās ar baterijām. – Jau rīt tu vari dabūt bēres. Mums pēdējā laikā bēres kļuvušas par regulāru notikumu. – Dela nopūtās un ielēja arī sev dzērienu no Lulū termosa. – Man liekas, ka šī ir pirmā parāde piecpadsmit gadu laikā, kad Hepija nesoļo kopā ar ”Dārznieču kluba” biedrēm.

– Kāpēc viņa nepiedalās?

– Rīt apglabās viņas meitu.

Lulū vēroja Džefersona Deivisa vidusskolas grupu dziedam ”Tas ir diženais vecais karogs”.

– Kārtīgas asarainas bēres viņai palīdzēs, – Lulū pareģoja. – Un ko tu gatavosi mielastam?

– Kokosriekstu ambroziju. – Dela apēnoja acis ar delnu un pasmaidīja. – Tikai paskaties turp, māsīca Lulū! Kā tas Kārla Džonsona meitēns rīkojas ar zizli! Viņa virpuļo kā īsts dervišs.

– Jā, viņa ir enerģiska, tiešām. – Lulū priecājās par apkārt valdošo skaļumu un iedzēra vēl malku džulepa. – Vai zini, Dela, dzīve ir līdzīga zizlim. Cilvēks var to virpināt pirkstos, žonglēt ar to, ja vien ir talants. To var pasviest gaisā un noķert, ja ir gana daudz veiklības. Un to var arī sviest un trāpīt kādam pa galvu. – Viņa pasmaidīja un paņēma cītaru, kas vēl bija viņai aiz auss. – Man ārkārtīgi patīk parādes.

Kerolaina atradās turpat aiz māsīcas Lulū un pārdomāja tikko dzirdētās analoģijas. Viņa pašūpoja galvu. ”Spocīga loģika. Es savas dzīves laikā nevienam ar zizli neesmu trāpījusi pa galvu, taču pavisam noteikti dažas reizes esmu nometusi to zemē. Un patlaban es cenšos, cik spēju, lai liktu tam skaisti griezties.”

– Tur iet Kokvilnas princese un viņas galms, – Sajs skaidroja Kerolainai. – Katru gadu tiek ievēlēta jauna princese, un vēlēšanās piedalās visa vidusskola. Bija paredzēts, ka viņa brauks mistera Takera automašīnas aizmugurē, taču tā ir sadaudzīta, un tāpēc viņi Grīnvilā noīrēja šo auto ar nolaižamo jumtu.

– Viņa ir jauka. – Kerolaina pasmaidīja, raugoties uz meiteni baltajā kleitā ar ļoti kuplām piedurknēm un nosvīdušu seju.

– Viņu sauc Kerija Sjū Hārdestija. – Sajs skatījās uz meiteni un domāja par viņas jaunāko māsu Līenu ar mīkstajām, vilinošajām krūtīm. Kad automašīna brauca garām, Sajs nopētīja pūli cerībā simpātisko meiteni ieraudzīt. Viņš nepamanīja Līenu, toties ieraudzīja Džimu un sāka izmisīgi māt viņam ar roku.

– Kāpēc gan tu nevarētu iet pie sava drauga, Saj? Kad parāde būs beigusies, satiksimies mašīnā.

Viņš vēlējās to darīt, tomēr palika uz vietas un strikti papurināja galvu. Misters Takers rēķinājās ar to, ka Sajs atradīsies mis Kerolainas tuvumā. Viņiem par to bija īsta vīru saruna.

– Nē, kundze. Es jūtos labi tepat. Tur ir mis Džosija un tas FIB doktors. Viņam pie atloka piesprausta viena no tām dīvainajām puķēm; ja to paspiež, var sejā dabūt ūdens strūklu.

No viņa nudien ir jāpiesargās.

– Pilnīgi noteikti. – Arī Kerolaina pētīja pūli. – Interesanti, kas gan aizkavējis Takeru?

– Nekas. – No aizmugures Takers apskāva Kerolainas vidukli. – Tu taču nedomāji, ka es palaidīšu garām iespēju kopā ar skaistu sievieti noskatīties parādi.

Kerolaina apmierināti piekļāvās viņam. – Nedomāju.

– Ja gribat, es jums un mis Kerolainai atnesīšu kādu aukstu dzērienu. Man ir kabatas nauda.

– Paldies, Saj, bet man liekas, ka māsīcai Lulū tajā traukā ir līdzi kaut kas ļoti noderīgs.

Sajs palēca uz priekšu, lai paņemtu krūzīti, kurā Lulū bija ielējusi dzērienu, un padeva to uz priekšu. – Tas FIB vīrs stāv ārpusē pie šerifa biroja un vēro.

– Man arī tā šķiet. – Takers iedzēra malku, izgaršoja to un pasniedza krūzīti Kerolainai.

Viņa iedzēra savu pirmo piparmētru džulepa malku un ļāva tam saldi noslīdēt lejup rīklē. – Neizskatās gan, ka viņa prāts būtu ļoti pievērsies parādei.

– Vairāk gan rādās, ka viņš saodis beigtu skunksu, – Sajs komentēja.

– Visticamāk, viņš nesaprot šo svētku nozīmi. Redz, kur nāk Džeds Lāšons ar saviem puišiem. – Ar vienu roku joprojām apskāvis Kerolainas vidukli, Takers otru uzlika Sajam uz pleciem. Kad garām gāja Lāšona vadītais flautistu un bundzinieku kolektīvs, spēlējot ”Diksiju”, pūlis ieaurojās. Viņiem pie kājām tika mestas rozes, un skanēja sajūsmas saucieni.

Kerolaina pasmaidīja un piekļāva galvu Takera plecam. Viņa saprata.

Ceturtā jūlija svinības nozīmēja arī ceptus cāļus, eļļā vārītus kartupeļus un dūmu smaržas apvītus piknikus. Tā bija diena, kad plīvoja karogi, ļaudis ēnā mielojās ar pīrāgiem un dzēra aukstu alu. Daudzi sēroja, likumsargi turpināja savu smago darbu, tomēr šajā dienā Inosensa slepkavībām pārklāja pāri sarkanbaltzilu segu un svinēja.

Pēc parādes Mārketstrītā un pilsētas laukumā tika rīkotas dažādas sacensības, piemēram, pīrāgu ēšanā, mērķī šaušanā, olu mešanā un – kā allaž, šīs sacensības bija vispopulārākās – arbūzu sēkliņu spļaušanā.