Klusā uzjautrinājumā Kerolaina vēroja pīrāgu ēšanas sacensības jaunākajā grupā. Septiņus līdz četrpadsmit gadus veci bērni bija iebāzuši sejas zilenēs un skaļi šmakstināja apkārtējo uzmundrinājuma saucienu pavadībā. Tika notiesāts pīrāgs pēc pīrāga, un uz galdiem parādījās arvien jaunas un jaunas paplātes. Skanēja iedrošinājuma vārdi un gastronomiski padomi, kad cits pēc cita jaunie dalībnieki izstājās no sacensībām.

– Tu tikai paskaties uz Saju. – Kerolaina līdzjūtīgi piespieda roku savam vēderam. – Viņš nu jau būs apēdis kādu duci.

– Deviņus ar pusi, – Takers precizēja. – Bet viņš turas vadībā. Uz priekšu, puis, nekošļā! Vienkārši ļauj tam slīdēt lejā.

– Nesaprotu, kā viņš var paelpot, – Kerolaina nočukstēja, kad Sajs iespieda seju desmitajā pīrāgā. – Viņam taču būs slikti.

– Skaidrs, ka būs. Tā tikai uz priekšu, Saj! Neatkāpies tagad! Viņam ir labs ritms. – Takers sacīja Kerolainai. – Viņš ne vien iespiež seju pīrāgā, cerot uz to labāko, bet izēd apli no ārpuses uz iekšu.

Kerolaina nesaprata, kā Takers var to pateikt. Viņa redzēja tikai zēnu, kurš teju līdz kaklam iegremdējies zilenēs, bet apkārtējie uzmundrina viņu ar saucieniem un kāju dauzīšanu. Viņa sev sacīja, ka tā ir muļķīga spēle, netīra un pavisam noteikti necienīga. Tomēr viņa tur stāvēja, šūpodamās no papēžiem uz pirkstgaliem, un skatījās, vienkāršas aizrautības pārņemta.

– Nu taču, Saj! Rij veselu. Atstāj visus tālu aizmugurē, lai elpo tavus putekļus! Paskaties! Viņš ir ķēries jau pie divpadsmitā. Mans Dievs, viņš jau ir ieēdies tajā! Tikai… – Viņa paskatījās uz Takeru un ieraudzīja, ka viņš smaida. – Kas noticis?

– Es esmu kā bez prāta tevis dēļ. – Viņš cieši noskūpstīja Kerolainu, bet Saju tostarp nominēja par čempionu. Zem violetajām pīrāga paliekām viņš izskatījās mazliet iezaļgans. – Pilnīgi traks.

– Tas ir labi. – Viņa pārslidināja pirkstus Takera vaigiem un ievija matos. – Tas ir patiešām labi. Un tagad varbūt es varētu palīdzēt uzvarētājam nomazgāt zileņu sulu no sejas.

– Lai viņš pats gādā sev meiteni, – Takers nosprieda un veda Kerolainu uz nākamo izklaidi.

Luterāņu baznīcas autostāvvietā bija iekārtota vieta mērķī šaušanai. Makgrīdijs bija parūpējies par alus pudelēm, bet ”Mednieku draugi” par munīciju. Pirmā atlases kārta ātri virzījās uz priekšu; cerības zaudējušie izlādēja ieročus un sēdās malā vērot.

Tobrīd Dveins gatavojās otrajai kārtai. Nebija viegli pierunāt brāli piedalīties svētku dienas norisēs. Bet Takers nevēlējās dot vielu tenkām, kamēr vien varēja no tām izvairīties. Un viņš vēlējās, lai Dveins turpina izturēties ierasti, tātad apliecina, ka ir nevainīgs.

– Abi ir tikuši tālāk. Džosija un Dveins, – Kerolaina komentēja.

– Mums visiem jau agri iemācīja šaut. Vecais Bo uzstāja, ka tas nepieciešams.

– Un tu? Tu negribi iegūt lielo balvu? Kūpinātu šķiņķi un piespraužamu zilu lentes rozeti?

Takers paraustīja plecus. – Man ieroči nekad nav īpaši patikuši. Tagad ir Sūzijas kārta. – Viņš pagaidīja, kamēr Sūzija ar trijiem šāvieniem sašauj trīs pudeles. – Dieviņ tētīt, viņai nu gan ir droša roka! Labi gan, ka viņa ir precējusies ar likumsargu, citādi vēl būtu sapinusies ar kriminālajām aprindām.

– Māsīca Lulū. – Kerolaina satraukti pieskārās Takera rokai.

Lulū iznāca dižmanīgā gaitā, un viņai pie kaulainajiem gurniem katrā pusē makstī bija pa Kolta sistēmas revolverim. – Vai tev tiešām liekas, ka viņai vajadzētu… – Kerolaina apklusa, kad vecā dāma izšāva. Radās iespaids, ka visas trīs pudeles eksplodējušas vienlaikus. – Tas ir kaut kas!

– Viņa tiek galā ar dažādiem ieročiem, gan ar dāmu pistolīti, gan Kalašņikova automātu. – Takers vēroja un priecājās, kā Lulū apgriež Kolta sistēmas revolveri ap pirkstu trīs ātros apļos, bet pēc tam ieliek makstī. – Bet… ja viņa prasīs, lai tu nostājies ar ābolu uz galvas, es tavā vietā atteiktos. Viņa vairs nav jauna.

Viss beidzās ar to, ka māsīca Lulū pārspēja Sūziju un ārkārtīgi sadusmoto Villu Šiveru. Cilvēki posās noskatīties skriešanas sacīkstes.

– Svītvotera lieliski tiek galā. – Kerolaina paņēma Takera sniegto aukstās kokakolas pudeli. – Vai tu nepiedalīsies skriešanā?

– Skriešanā? – Takers aizsmēķēja cigareti un izmeta sērkociņu. – Mīļumiņ, kāpēc man vajadzētu nogurdināt sevi un mērcēties sviedros tikai tāpēc, lai nokļūtu no viena punkta citā?

– Nu protams. – Viņa pasmaidīja pie sevis. – Nesaprotu, kas man bija uznācis. – Viņa nopūtās un atspiedās pret Takera krūtīm, kamēr pirmie dalībnieki sastājās uz starta līnijas. – Tātad tu nepiedalies nevienā pasākumā?

– Ir gan viens, kuru es esmu iecienījis.

Kerolaina pagrieza galvu, lai paraudzītos uz viņu. – Kurš?

– Pagaidi, tad redzēsi.

Ietaukotas cūkas? Kerolaina sprieda, ka ir iejutusies gaisotnē, bet, stāvēdama pie pilsētas laukumā ierīkotā pagaidu aploka, saprata, ka tas ne tuvu nav tā.

Takers nebija vēlējies piedalīties pīrāgu ēšanas sacensībās un negribēja šaut, un arī skriešana viņam lika žāvāties. Taču tagad viņš stāvēja aplokā, līdz pusei izģērbies, un gaidīja signālu ar taukiem ieziestas cūkas ķeršanai.

Kerolaina bija atbalstījusi elkoni Sajam uz pleca. – Kā tu jūties?

– Tagad jau labi, – viņš apgalvoja. – Lielāko daļu es izvēmu, un ar pārējo viss ir kārtībā. – Viņš lepni pieskārās zilajai lentes rozetei, kas bija piestiprināta viņam pie T krekla. – Misters Takers uzvarēs.

– Kā tu zini?

– Tā vienmēr ir. Viņš spēj kustēties patiešām ātri, ja tas ir vajadzīgs. – Kopā ar pārējo pūli viņš skaļi izsaucās: – Nu jau sākas!

Skatītāju gaviles un smiekli bija tikpat nevaldāmi un skaļi kā cūku kviekšana un vajātāju lamas. Lai radītu papildu intensitāti, zeme bija salaistīta ar ūdeni, radot dubļus. Vīrieši tajos slīdēja un gāzās gan uz vēdera, gan uz dibena. Cūkas izslīdēja no tvarstošajām rokām.

– Ak, kāpēc man nav fotokameras? – Kerolaina jautri iesmējās, kad Takers nokrita. Kad cūka pārskrēja pāri viņa ceļgaliem, viņš saliecās un mēģināja to notvert, tomēr palika tukšā.

– Tas FIB doktors gan ir ko vērts! – Sajs izkliedza uzslavu, kad Tedijs satvēra cūku un viņam gandrīz izdevās to noturēt. – Un būtu noturējis, ja Bobijs Lī nebūtu paklupis viņam pāri. Misters Takers grasās notvert to lielo. Uz priekšu, mister Taker! Ķeriet lielo!

– Interesantas sacensības, – Bērnss noteica, nostājies viņiem blakus. – Laikam jau cieņa tiek upurēta medību azarta dēļ.

Kerolaina gandrīz veltīja viņam nepacietības pilnu skatienu, tomēr nevēlējās novērsties un palaist kaut ko garām. – Kā redzu, ar jūsu cienīgumu viss ir kārtībā.

– Diemžēl jāatzīst, ka es neredzu jēgu vārtīties dubļos un tvarstīt cūkas.

– Jums tas arī neizdosies. To sauc par jautrību.

– O, jā. Es jums piekrītu. Patiesību sakot, man nekad nav bijis izdevības vērot kaut ko vēl izklaidējošāku. – Aģents smaidīdams pavērās uz Takeru, kurš tajā brīdī bija iekritis ar seju dubļos. – Longstrīts izskatās visai dabiski, vai jums tā nešķiet?

– Es jums pateikšu, ko domāju… – Kerolaina iesāka, bet Sajs satvēra viņas roku.

– Skatieties! Viņš to noķēra! Noķēra, mis Kerolaina!

Takers, dubļos novārtījies un taukiem notraipījies, bija pacēlis cūku virs galvas. Kad viņš uzsmaidīja Kerolainai, viņa vēlējās, kaut turētu dučiem rožu, lai aizmestu viņam.

Neviens matadors vizuļiem rotātā tērpā nekad nebija izskatījies tik pievilcīgs.

– Uzvarētājs saņem visu. – Bērnss pamāja ar galvu. – Sakiet, vai viņš varēs paturēt to cūku sev?

Kerolaina iebikstīja ar mēli sev vaigā. – Līdz brīdim, kad tā tiks nokauta un pagatavota maltītei nākamajā ziemā. Tagad atvainojiet, es vēlos apsveikt uzvarētāju.

– Mirklīti uzgaidiet! – Viņš nostājās Kerolainai ceļā. – Vai jūs vēl aizvien esat apmetusies Svītvoterā?

– Pagaidām jā.

– Jums vajadzētu vēlreiz apsvērt savu lēmumu. Nav gudri nakšņot zem viena jumta ar slepkavu.

– Par ko jūs runājat?

Bērnss paraudzījās turp, kur Takers un Dveins ar alu noskaloja dubļus. – Varbūt pavaicājiet savam mājastēvam. Rīt pēc aresta Longstrītiem nebūs pārāk daudz iemeslu priecāties. Izbaudiet atlikušo svētku daļu!