Neko nesacījusi, Kerolaina pieķērās Saja rokai un atbalstījās pret viņu.

– Ko viņš ar to gribēja pateikt, mis Kerolaina?

– Man nav ne jausmas, taču es grasos to noskaidrot. – Kad Kerolaina bija tikusi cauri pūlim, Takers jau izrādījās aizgājis.

– Uz kurieni viņš devās?

– Varētu būt, ka pie Makgrīdija, lai kopā ar visiem noskalotos. Lielākā tiesa ļaužu jau sāks posties projām, lai dotos uz Svītvoteras piknikiem. Tad būs uguņošana. Un būs arī dažādi svētku pasākumi.

Kerolaina vīlusies apstājās. Viņa taču nevarēja ar Takeru runāt par kaut ko tādu, kad apkārt ir tik daudz slapju vīriešu, kas draudzīgi plīkšķina cits citam pa muguru. Bija nepieciešams sastapt Takeru vienu pašu. Pastiepusies uz pirkstgaliem, viņa nopētīja cilvēku jūru. – Re, tur ir Dela. Tu varētu kopā ar viņu braukt uz Svītvoteru, bet es pagaidīšu Takeru.

– Nē, mis Kerolaina, man misters Takers piekodināja palikt pie jums, kad viņa nav tuvumā.

– Tas taču nav nepieciešams, Saj. Es ne… – Pietika ar skatienu uz apņēmīgi paslieto zēna zodu, lai piekāptos. Kerolaina apspieda nopūtu. – Lai notiek. Iekārtosimies kaut kur un pagaidīsim.

Sēdēdami uz Lāšona veikala lieveņa, viņi vēroja, kā ļaudis masveidā brauc ārā no pilsētas.

– Jums nevajadzētu ļaut, lai FIB aģents jūs satrauc, mis Kerolaina.

– Viņš mani nesatrauc. Es tikai bažījos.

Sajs pagrieza savu uzvarētāja piespraudi, lai izlasītu tekstu otrā pusē. – Viņš ir līdzīgs Vērnonam.

Pārsteigumā Kerolaina pagriezās pret Saju un ieskatījās viņam sejā. – Aģents Bērnss ir līdzīgs tavam brālim?

– Tas nenozīmē, ka viņš staigā apkārt, izraisīdams kautiņus un sizdams sievietes. Taču aģents uzskata, ka ir gudrāks un labāks par visiem pārējiem un ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Un viņam patīk turēt citus pakļautībā.

Kerolaina atbalstīja zodu rokā un apsvēra zēna vārdus. Bērnsam riebtos šāds salīdzinājums, taču tas bija neticami piemērots. Vērnona gadījumā tie bija Svētie raksti paša Vērnona interpretācijā. Un Bērnsa gadījumā – likums paša Bērnsa interpretācijā. Bet abos kopā – kaut kā pareiza izmantošana personiskās varas pastiprināšanai.

– Un tādi parasti beigās zaudē. – Viņa iedomājās par savu māti, ļoti prasmīgu varas izmantotāju, meistarīgu meitas gribas iznīdētāju. – Jo neviens, kuram nav pienākuma to darīt, nepaliek kopā ar viņiem. Tas ir skumji. Ir labāk, ja tu cilvēkiem esi svarīgs. Pat tad, ja ne vienmēr tev ir taisnība, ja ne vienmēr tu esi tas gudrākais. – Kerolaina piecēlās. Pa ielu nāca Takers ar mitriem, pilošiem matiem un slapjiem džinsiem, kreklu pārmetis plecam. – Izskatās, ka mēs dosimies uz mājām.

Viņa steidzās pāri ielai un apskāva Takeru, kurš smējās un mēģināja atstumt sievieti. – Mīļā, es nudien neesmu tik tīrs kā vajadzētu.

– Tam taču nav nozīmes. – Kerolaina pagrieza galvu un kaut ko iečukstēja viņam ausī. – Man ar tev jārunā. Divatā.

Takers labprātāk šo paziņojumu būtu uztvēris par romantisku aicinājumu, taču viņš juta saspringumu Kerolainas balsī un augumā.

– Labi. Tiklīdz varēsim. – Viņi sāka iet, Takers bija apskāvis Kerolainas plecus. – Kustēsimies nu, Saj. Dzirdēju, ka Dela gatavo svētku mielastu. Laikam būs arī daži pīrāgi.

Sajs pasmaidīja. – Līdz nākamajam ceturtajam jūlijam es laikam neskatīšos ne uz vienu pīrāgu.

– Tev taču vajadzīgs treniņš, puis. – Takers ar pirkstu pieskārās zēna zilajai lentes rozetei. – Vai jūs zināt, kāpēc man tik labi izdodas tikt galā ar tām slidenajām radībām? – Viņš pacēla Kerolainu gaisā. – Jo es allaž ķeru kādu izvairīgu sievieti.

Kerolaina bija mazliet atslābinājusies un pasmaidīja. – Vai tu mani tikko salīdzināji ar sivēnmāti?

– Oi! Nē, nē, mīļā. Es tikai gribēju pateikt, ka izlēmīgs vīrietis spēj noturēt to, kas slīd ārā viņam no rokām.

Svītvoterā uz zāles bija izklātas segas, skanēja mūzika.

Vietām zālē gulēja pārguruma pieveikti bērni. Lielākoties viņi bija aizmiguši. Ritēja improvizēta softbola spēle. Vecie vīri bija sasēdušies uz saliekamajiem krēsliem, lai kādu slavētu vai peltu, lai patenkotu un ilgotos pēc stiprām, veselām kājām, kuras vestu mājup. Jaunākie devās uz izklaides pasākumiem, kur ieejas maksa līdz pulksten sešiem bija uz pusi mazāka.

– Un tā katru gadu? – Kerolaina jautāja. Viņa atradās pietiekami tuvu mūzikai, lai to izbaudītu, bet gana tālu no izklaides pasākumiem, lai neredzētu, cik bezgaumīgi tas viss izskatās dienas gaismā.

– Uz to pusi. – Takers atlaidās uz muguras zālē un prātoja par to, vai spētu apēst vēl vienu vistas stilbiņu. – Ko tu parasti dari ceturtajā jūlijā?

– Atkarīgs no tā, kur atrodos. Ja es esmu izbraukusi no valsts, tad šī diena paiet tāpat kā visas pārējās. Kad esmu Štatos, parasti tiek rīkoti koncerti ar uguņošanu fonā. – Vijolnieks sāka spēlēt dziesmu ”Mazā, brūnā krūze”, un Kerolaina prātā spēlēja līdzi. – Taker, es gribu pavaicāt kaut ko tādu, par ko iepriekš ar mani runāja Metjū.

Aģenta vārda pieminēšana lika Takeram izlemt par labu vistas stilbiņa neēšanai. – Man jau vajadzēja saprast, ka viņš atradīs veidu, kā visu sabojāt.

– Viņš teica, ka rīt pēc aresta Longstrītiem nebūs iemesla priecāties. – Kerolaina pieskārās viņa rokai. – Taker, vai tu esi nonācis nepatikšanās?

Takers uz mirkli aizvēra acis, tad pieslējās sēdus. – Runa ir par Dveinu.

– Par Dveinu? – Kerolaina pašūpoja galvu, juzdamās pilnīgi apmulsusi. – Viņš grasās arestēt Dveinu?

– Es nezinu, vai viņš patiešām to var izdarīt, – Takers lēnām sacīja. – Advokāts uzskata, ka Bērnss vairāk izrādās un mēģina panākt, lai Dveins izpļāpā kaut ko tādu, ko nevajadzētu.

Aģentam ir tikai pieņēmumi. Pierādījumu nav.

– Kādi pieņēmumi?

– Pagaidām viņam ir izdevies sasaistīt Dveinu ar noziegumu izdarīšanas vietām, turklāt viņam nav alibi. Un par motīvu viņš izmanto Dveina neizdevušās attiecības ar Sisiju.

– Šķiršanās kā motīvs citu sieviešu nogalināšanai? – Kerolaina iepleta acis. – Tad jau vismaz pusei apgabala iedzīvotāju ir šāds motīvs!

– Neizskatās visai pārliecinoši, vai ne?

– Tad kāpēc tu esi tik noraizējies?

– Jo Bērnss ir pirmās klases riebeklis, taču noteikti ne muļķis. Viņš zina par Dveina problēmu ar dzeršanu, zina, cik ļoti Sisija viņu apkaunoja. Un viņš zina, ka Dveins bija pazīstams ar upuriem. Viena no viņām nogalināta Našvilā.

– Našvilā? – Gari nopūtusies, Kerolaina pamāja ar galvu.

– Pastāsti.

Takers bija cerējis vismaz vēl vienu dienu Kerolainai to neteikt. Taču, reiz iesācis, viņš nespēja apstāties. Un aiz šiem vārdiem slēpās gan dusmas, gan patiesas bailes, ko sajuta Kerolaina.

– Ko jūsu advokāts iesaka?

– Ka mums jāturpina ierastā dzīve. Jānogaida, jāskatās, kas būs. Protams, ja izdotos pierādīt, ka Dveinam ir alibi par vismaz vienas slepkavības izdarīšanas laiku, tas visu mainītu uz labo pusi. – Takers atvēra alus pudeli un drūmi skatījās uz to.

– Es zvanīju gubernatoram. Skaidrs, ka šodien viņš ir tikpat kā nenotverams, taču es ļoti ceru, ka rīt viņš man pārzvanīs.

Kerolaina mēģināja smaidīt un cerēja, ka tādējādi spēs arī Takera sejā iemānīt kādu smaida atblāzmu. – Viņš ir radinieks, man jāsecina.

– Gubernators? – Takers patiešām mirklīgi pasmaidīja. – Nē. Bet viņa sieva gan. Bērnsam vajadzēs daudz vairāk pamatojuma, lai ieslēgtu rokudzelžos Dveinu.

– Ja vēlies, es varu parunāt ar savu tēvu. Viņš ir specializējies korporatīvajās tiesībās, taču pazīst daudzus labus krimināllietu advokātus.

Takers pacēla alus pudeli. – Cerēsim, ka man nevajadzēs tevi tajā iesaistīt. Diemžēl Dveins ir tik ļoti nobijies, ka pats šaubās, ko ir darījis un ko ne.

– Kā tas jāsaprot?

– Viņš raizējas par to, ka reibumā vairs nav spējīgs skaidri spriest un varbūt…

Kerolainai šķita, ka uz mirkli apstājas sirds. – Mīļais Dievs, Taker, tu taču neuzskati, ka…

– Nē, es tā nedomāju, – viņš noteica ar gandrīz neslēptām dusmām. – Dieviņ, Kerolaina, viņš taču ir kā mazs kucēns! Viņš dzērumā var sakauties un zaudēt savaldību, taču nodara pāri tikai pats sev. Un padomā, – viņš piebilda, jo pats bija domājis un domājis ļoti nopietni, – kā tika nogalinātas šīs sievietes. Nežēlīgi, jā. Tā ir primitīva, mežonīga rīcība, tomēr plānota. Pastrādāta tīri un gudri. Cilvēks, kam smadzenes peld viskijā, nespēj skaidri spriest un gudri plānot. Viņš kļūst ļengans un stulbs.