– Mani nevajag pārliecināt, Taker, – Kerolaina klusi sacīja, tomēr secināja, ka varbūt viņš pūlas pārliecināt pats sevi.

– Viņš ir mans brālis. – Takeram ar to pietika, ar to viss bija pateikts. Viņš redzēja Dveinu arī tobrīd sēžam kopā ar veco misteru O’Hāru. Takers bija pārliecināts, ka traukā, ko viņi padeva cits citam, ir O’Hāras paša brūvējums. Un tā noteikti nebija limonāde. – Līdz tumsai viņš jau būs pilns kā mārks. Un man nav bijis pietiekami daudz drosmes, lai iejauktos.

– Agrāk vai vēlāk tu to izdarīsi, vai ne? – Kerolaina ar plaukstu pieskārās viņa vaigam. – Zini, tavi vārdi par ģimeni mani pamudināja daudz domāt par to. Ne jau tikai par to, ka jāpastāv par sevi, bet arī par to, ka jārīkojas pareizi. Es grasos piezvanīt savai mātei.

– Kā noprotu, tagad tu centies pateikt, ka mans padoms bija labs tev, tātad būs labs arī man pašam?

Kerolaina pasmaidīja. – Apmēram tā.

Takers pamāja ar galvu un paraudzījās uz Dveinu. – Memfisā ir kāda vieta. Tai ir laba reputācija. Un tur palīdz ļaudīm, kas pārāk dziļi ieskatījušies pudelē. Manuprāt, es spētu atrast pareizos vārdus un pierunāt viņu turp doties. Vismaz pamēģināt.

– Dārgais, – viņa sacīja, – ar tavu runāšanas talantu būtu gana, lai izsalkušo pierunātu atteikties no pēdējām maizes druskām.

– Vai patiešām?

– Patiešām.

Viņš pieliecās, lai ar lūpām pieskartos Kerolainas mutei. – Tad jau varbūt izdosies arī tevi pierunāt, un tu izdarīsi kaut ko manā labā.

Kerolaina iztēlojās vēso, lielo un tukšo māju viņiem aiz muguras un gultu ar baldahīnu. – Laikam jau tu varētu mani pārliecināt. – Viņa aizrautīgi ļāvās skūpstam. – Kas tev bija prātā?

– Nu redzi… tas ir kaut kas tāds, pēc kā es patiešām alkstu. – Takers pagrieza galvu un maigi iekoda viņai auss ļipiņā.

– Priecājos to dzirdēt.

– Es negribu tevi aizvainot.

Viņa klusi iesmējās, piespiedusies Takera kaklam. – Lūdzu, dari to.

– Baidos, ka tev varētu būt mazliet neērti darīt to šeit, tik daudzu cilvēku klātbūtnē.

– Man… ko? – Viņa iesmējās un atvirzījās. – Ko darīt visu šo cilvēku klātbūtnē?

– Uzspēlēt dažas melodijas, mīļumiņ. – Takera lūpas savilkās smaidā. – Par ko tad es, tavuprāt, runāju? – Takera smaids ieguva viltīgu nokrāsu, un viņš mazliet iepleta acis. – Ak, Kerolaina, būs jāsāk domāt, ka tev prātā tikai viens.

– Savukārt tam, kas tev ir prātā, raksturīgi dažādi interesanti pavērsieni. – Spēji izpūtusi elpu, Kerolaina saglauda matus. – Tātad tu vēlies, lai spēlēju?

– Iespējams, ka tu pati tikpat ļoti vēlies kļūt par instrumentu, uz kura spēlēju es.

Kerolaina grasījās kaut ko sacīt, bet tad pašūpoja galvu. – Tev taisnība. Es vēlos.

Takers ātri viņu noskūpstīja. – Es aiziešu pēc tavas vijoles.

Mazais ansamblītis, lai gan šaubīdamies, tomēr pieņēma Kerolainu. Cilvēki pavirzījās tālāk. ”Ļoti pieklājīgi,” Kerolaina nodomāja. ”Gluži kā skolēni, kas sagaida, ka tūdaļ vajadzēs noklausīties garlaicīga, tomēr cienījama pasniedzēja lekciju.”

Piepeši Kerolaina atskārta, ka ir pieradusi, uzkāpjot uz skatuves, allaž dzirdēt ovācijas. ”Laikam jau pārāk pieradusi,” viņa sprieda, nervozitātei pieaugot. Šis nelielais zāles laukumiņš pie Svītvoteras ezera nebija nekāda Kārnegihola, tomēr savā ziņā bija uzskatāms par skatuvi. Un viņas publika savu spriedumu vēl nebija paudusi.

Viņa jutās smieklīgi un absurdi neiederīga ar savu mirdzošo Stradivāri vijoli un Džuljārda skolas izglītību. Viņa bija gatava nomurmināt atvainošanās vārdus un atkāpties, bet tad ieraudzīja Džimu, kas viņai silti uzsmaidīja.

– Tātad, kundzīt… – Vecais misters Kūnss pārslidināja pirkstus pār bandžo stīgām, tās ieskandinot. Viņš neredzēja tālāk par trijām pēdām sev priekšā, tomēr joprojām spēja izraudzīties to, kas viņiem bija labākais. – Kas jūs priecētu?

– Varbūt ”Viskijs brokastīs”?

– Tas derēs. – Viņš ar kāju sāka sist ritmu. – Mēs spēlēsim tik uz priekšu, un jūs, kundzīt, iesaistieties, kad būs tāds noskaņojums.

Kerolaina ļāva aizplūst vairākām taktīm, skaņa bija laba, piesātināta un bagātīga. Uztvērusi ritmu, viņa pielika vijoli pie pleca, dziļi ieelpoja un pievienojās grupai.

Sajūta bija laba. Piesātināta un bagātīga. Un neizpalika arī gaidītais prieks. Klausītāji sita plaukstas mūzikas ritmā. Skatītāji mūziķus atbalstīja ar ūjināšanu, un kāds no publikas atcerējās dziesmas vārdus. Pārējie ar sajūsmu pievienojās.

– Kā redzu, tava vijole kūp, – Kūnss viņai sacīja un tad, izmantojot mirkli, izspļāva zelēkli. – Tad tā arī turpināsim.

– Es zinu tikai dažas, – Kerolaina ierunājās, bet Kūnss neklausījās iebildumos.

– Tu uzķersi tāpat. Pamēģināsim ”Manas mīlulītes rokās”. Kerolaina patiešām varēja pievienoties. Viņas muzikālā dzirde un instinktīvā uztvere bija pietiekami asa. Trio sāka spēlēt blūzus un pēc tam atskaņoja dziesmu ”Apelsīnu ziedu specvilciens”. Un Kerolaina spēlēja kopā ar viņiem.

Viņa aizmirsās visaptverošā priekā, tomēr pamanīja, ka Bērnss novēro viņu un Dveinu. Bobijs Lī griezās dejā ar Mārvelu, kad skanēja ”Tenesī valsis”. Mūzika plūda caur viņu, un vienalga viņa pamanīja, ka Takers ar Bērku iegrimuši privātā un ļoti nopietnā sarunā. Dveins sēdēja gaužām sadrūmis, iespiedis pudeli starp kājām, un skatījās zemē.

”Notikumi risinās,” Kerolaina prātoja. Saule pamazām laidās uz rietu, svētki ritēja pilnā sparā, bet ēnas kļuva garākas. Smiekliem un svilpieniem skanot fonā, nervi bija uzvilkti un vibrēja kā vecā Kūnsa bandžo stīgas.

Galu galā viņa bija tikai viena no spēlētājiem. Kārtējā spēlētāja dīvainā, sarežģītā spēlē. Liktenis bija viņu ielicis šajā tveices, noziegumu un vājprāta mutulī. Viņa bija izdzīvojusi. Pat vairāk – viņa rīkojās. Vasara bija apmēram pusē, bet viņa nejutās saplostīta gabalos. Likās, ka viņa ir izdziedināta.

Ja viņa dotos projām no Inosensas kaut vai ar šo, būtu pilnīgi pietiekami. Kerolainas skatiens aizslīdēja pie Takera. ”Ar to būtu pietiekami,” viņa nodomāja un lēnām pasmaidīja. Taču nenāca par ļaunu cerēt uz kaut ko vairāk.

– Tu mani pārsteidzi, meitēn. – Čerkstoši iesmējies, Kūnss nolika bandžo sev uz ceļgaliem. – Skaidrs kā diena, tu proti dancināt vijoli. Tu neesi nekāda čīgātāja.

– O, pateicos, mister Kūns.

– Tagad ir laiks iet un sadabūt mums kādu alu. – Viņš lēnām piecēlās kājās. – Vai tu skaidri zini, ka esi no ziemeļu štatiem?

Kerolaina pasmaidīja, uztverdama to kā komplimentu, kā tas arī bija domāts. – Nē, kungs, neesmu vis. Es nemaz neesmu par to pārliecināta.

Viņš uzsita sev pa ceļgalu un uzsauca savai meitai, lai atnes viņam alu.

– Mis Kerolaina, jūs patiešām skaisti spēlējāt. – Džims piesteidzās klāt, lai pagūtu uzmest skatienu vijolei, kamēr Kerolaina nav to ielikusi futrālī.

– Tad jau jāpateicas manam skolotājam.

Džims cieši raudzījās uz Kerolainu un tad nodūra galvu, tomēr Kerolaina pamanīja, ka viņa sejā uzplaucis plats smaids.

– Ak, es jau neko tādu neizdarīju.

– Mēs vēlamies jums pateikties, – sacīja Tobijs, apskāvis savas sievas plecus. Viņš stāvēja stīvi, saudzēdams savainoto un apsaitēto auguma pusi. – Jūs par mums iestājāties tonakt un bijāt liels atbalsts Vinijai.

– Man ir kauns, ka neesmu jums pienācīgi pateikusies, Kerolaina, – Vinija piebilda. – Es droši vien būtu sajukusi prātā, je nezinātu, ka jūs un mis Dela pieskatāt manus bērnus, kamēr Tobijs atradās slimnīcā. Tāpēc es esmu jūsu parādniece.

– Nevajag. Man ir sacīts, ka labiem kaimiņiem tā pieklājas darīt.

– Mis Kerolaina. – Lūsija paraustīja viņas kleitas malu. – Pirms uguņošanas mans tētis dziedās valsts himnu. Misters Takers viņam īpaši palūdza.

– Brīnišķīgi. Es labprāt paklausīšos.

– Tagad nāc. – Tobijs pacēla meitu rokās un atbalstīja sev pret gurnu. – Ja vien es pazīstu Takeru, tad viņš jau tūdaļ nāks pakaļ šai dāmai, bet mums būtu laiks iekārtoties pirms uguņošanas. Pamazām satumst.