– Cik vēl jāgaida? – Lūsija tincināja.

– Ne vairāk kā pusstundu.

– Bet es gaidīju jau visu dienu…

Kerolaina pasmējās par tik universālo žēlošanos. Tobijs, Vinija un Lūsija devās prom.

– Viņa vēl ir maza, – Džims noteica un pārākuma apziņā pasmīnēja.

Kerolaina pasmaidīja par zēna balsī skanošo izsmieklu. Viņa zināja, ka Džims izglāba māsu, riskējot ar savu dzīvību, taču tagad tas jau bija aizmirsts. – Vai zini, Džim, ko es piepeši atskārtu?

– Nē, kundze.

– Ka es esmu vienīgais bērns ģimenē. – Viņa iesmējās, redzēdama Džima neizpratnes pilno skatienu, un paņēma vijoles futrāli. – Ej kopā ar savu ģimeni. Ja ieraudzīsi Takeru, pasaki viņam, ka es tūdaļ atgriezīšos.

– Es varētu to aiznest uz māju, mis Kerolaina. Es neko sliktu neizdarīšu.

– Ir jau labi. Man pirms tumsas iestāšanās vēl kādam jāpiezvana.

”Māte taču būtu ļoti pārsteigta, vai ne? Es novēlēšu mātei priecīgu Neatkarības dienu. Mums abām,” Kerolaina nodomāja, šķērsojot koši zaļo zālāju, tveroties zaļajās ēnās un tuvojoties mājas baltajām kolonnām. ”Es tagad esmu brīva no tevis, māt. Un tu vari būt brīva no manis. Varbūt, tikai varbūt… Ja mēs satiktos bez visām šīm trauslajām, saspīlētajām stīgām, kas izveidojušās starp mums, mēs spētu kaut ko atrast.”

Kerolaina pagriezās, lai vēlreiz paraudzītos uz Svītvoteru. Bija diezgan tumšs, un tālumā bija saskatāmas karuseļu spuldzītes un apgaismotā eja starp atrakcijām. Tagad tās vairs neizskatījās bezgaumīgas un dāvāja cerību. Uzmanīgi ieklausoties, varēja sadzirdēt mūziku un smieklus, karuselī griežoties pēdējiem pasažieriem.

Drīz nāks nakts, un tad debesīs eksplodēs gaismas jūra, un gaisu satricinās trokšņi. Viņa paātrināja soli, nevēlēdamās neko palaist garām.

Aizņemta ar savām domām, Kerolaina nepievērsa lielu uzmanību balsīm. Bet, izdzirdējusi niknumu tajās, apstājās un ieprātojās, kā varētu aiziet garām, netraucējot strīdniekus.

Džosija un Dveins stāvēja piebraucamajā ceļā pie Džosijas automašīnas, un Kerolaina nosprieda, ka ātri dosies gar mājas stūri un izmantos sānu terasi. Viņa bija vilcinājusies tieši tik ilgi, lai ieraudzītu, ka Dveinam rokā ir nazis.

Kerolaina sastinga uz vietas – aiz pēdējās kolonnas, kas rotāja skaisto priekšējo lieveni. Viņa satriekta vēroja, kā brālis un māsa raugās sejā viens otram pāri naža asmenim. Zāliena otrā pusē aiz kokvilnas laukiem svētku dalībnieki ar nepacietību gaidīja pilnīgu tumsas iestāšanos.

Cikādes čirkstināja savu dziesmu, un vakarlēpis sauca savu draudzeni, iekārtojies uz magnolijas zara. Brālis un māsa pat nenojauta, ka tiek novēroti.

– Tu nedrīksti to darīt. Vienkārši nedrīksti, – Džosija nikni sacīja. – Tev tas ir jāredz, Dvein.

– Es redzu nazi, Džosij. Jēzus, es redzu nazi. – Viņš to pagrieza un kā hipnotizēts raudzījās mirdzošajā asmenī.

– Atdod man. – Džosija pūlējās, lai balss būtu mierīga un netrīcētu. – Vienkārši atdod man, un es parūpēšos par visu pārējo.

– Es nevaru. Tev taču ir jāsaprot, ka es nevaru, Dieva dēļ, Džosij! Tas ir aizgājis par tālu. Augstais Dievs! Arnete… Frānsija. Es viņas redzu, Džosij, redzu viņas. Tas ir kā briesmīgs sapnis. Tomēr tas nav sapnis.

– Izbeidz! – Pieliekusies pavisam tuvu Dveina sejai, Džosija satvēra delnas locītavu rokai, kurā viņš turēja nazi. – Izbeidz tūdaļ pat! Tas, kā tu to pasaki, liek visam izskatīties pēc ārprāta. Vienkārša ārprāta. Un es to nepieļaušu.

– Man ir jā…

– Tev ir jāklausās, ko es teikšu. Tas ir vienīgais, kas tev jādara. Paskaties uz mani, Dvein! Es gribu, lai tu paskaties uz mani. – Kad brālis paklausīja, viņa atkal ierunājās rāmāk. – Mēs esam ģimene, Dvein. Un tas nozīmē, ka mēs turamies kopā.

Dveina sasvīdušo pirkstu tvēriens ap naža spalu kļuva vaļīgāks. – Es tevis dēļ izdarītu visu, Džosij, taču šis…

– Tad jau labi. – Mazliet pasmaidījusi, viņa atņēma brālim nazi. Savā slēptuvē aiz kolonnas Kerolaina gandrīz nopūtās no atvieglojuma. – Tagad tu darīsi tā… Tu uzticēsies man, kad es saku, ka par visu parūpēšos.

Šūpodams galvu, Dveins aizklāja seju ar rokām. – Kā tu vari?

– Atstāj to manā ziņā. Vienkārši uzticies Džosijai, Dvein. Dodies vien atpakaļ uz lauku un noskaties uguņošanu. Un visu šo izmet no prāta. Tas ir svarīgi. Aizmirsti par to, bet es parūpēšos par nazi.

Dveina rokas noslīdēja uz leju. Seja izskatījās pelēka, sakritusies. – Es tev nekad nenodarītu pāri, Džosij. Tu zini, ka es to nedarītu. Taču man ir bail. Ja tas atkārtosies…

– Tas neatkārtosies. – Iemetusi nazi savā apjomīgajā somā, Džosija paraudzījās uz brāli. – Tas vairs neatkārtosies. – Viņa maigi uzlika plaukstas brālim uz pleciem. – Tas viss paliks pagātnē, mēs to vienkārši aizmirsīsim.

– Es gribu tam ticēt. Varbūt mums vajadzētu visu pateikt Takeram, un viņš varētu…

– Nē. – Džosija nepacietīgi sapurināja brāli. – Es negribu, lai viņš zina. Un tas, ka tu viņam to pateiksi, neatvieglos tavu sirdsapziņu. Dvein, lai viss paliek, kā ir. Lai paliek, – viņa atkārtoja. – Ej vien atpakaļ, bet es visu nokārtošu.

Kā mēģinādams aizgainīt šausmas, Dveins piespieda delnu pamatnes pie acīm. – Es nespēju domāt. Vienkārši nespēju skaidri domāt.

– Tad nedomā. Dari, ko es tev lieku. Ej. Es arī iešu, tiklīdz varēšu.

Pēc diviem soļiem Dveins pagriezās. Noliektu galvu, sašļukušiem pleciem. – Kāpēc tā notika?

Viņa pastiepa roku uz priekšu, taču pirksti nesniedzās līdz Dveinam. – Mēs par to parunāsim vēlāk. Vairs neraizējies.

Dveins devās projām un nepamanīja Kerolainu, taču viņa vīrieša sejā saskatīja gan iznīcību, gan postu un mokas. Jau drīz viņu aprija ēnas.

Kerolaina vēl brīdi stāvēja kā sastingusi, sirds smagi sitās, apziņā iespiedās rožu smarža un bailes.

”Tātad Dveins ir atbildīgs par piecu sieviešu nežēlīgu nonāvēšanu. Mana mīļotā vīrieša brālis ir slepkava.” Un Kerolaina zināja, ka Takers darītu visu sava brāļa labad.

Un Kerolainai sāpēja. Sāpēja sirds, domājot par ģimeni, kas izcietusi tik daudzas nelaimes un varbūt cietīs vēl. Kerolaina patiešām vēlējās, lai varētu pagriezties un aiziet, izlikties, ka neko nav redzējusi, neko nav dzirdējusi, neko nav zinājusi un nezina.

”Nē, Džosija kļūdījās. Tas ir jāpasaka Takeram. Neatkarīgi no tā, cik dziļas un spēcīgas ir ģimenes saites, tas nav kaut kas tāds, ar ko var tikt galā mīloša māsa. Takeram tas jāzina, lai viņš varētu sagatavoties sekām. Tur jābūt arī Džosijai. Tur jābūt viņiem visiem.”

Kerolaina klusām gāja pa lieveni, tad augšup pa kāpnēm un pa durvīm iesteidzās mājā. Pa ceļam uz otro stāvu klusums likās pat nospiedošs. Lai kā viņa pūlējās, īstie vārdi negribēja rasties. Viņa nostājās uz Džosijas istabas sliekšņa un ieskatījās telpā.

Istabā valdošais haoss bija krasā pretrunā ar nekustīgumu un mieru, kas bija pārņēmis pie divvērtņu stikla durvīm stāvošo sievieti. Priekpilnās skaņas un krāsas bija nomākusi klusām piezagusies tumsa un drūmums.

– Džosija… – Kerolaina bija runājusi klusi, taču pamanīja, ka Džosija uz mirkli sastingst vēl vairāk un tikai tad pagriežas. Viņas seja rēgaini ēnainajā telpā izskatījās līķa bāla.

– Kuru katru mirkli sāksies uguņošana. Tu taču negribēsi neko no tā palaist garām, Kerolaina.

– Man žēl. – Piepeši atskārtusi, ka joprojām tur vijoles futrāli, viņa nolika to malā un papleta rokas. – Džosij, man patiešām žēl. Es nezinu, vai manos spēkos ir kaut kā palīdzēt, taču es darīšu visu, ko varēšu.

– Kerolaina, par ko tu runā? Kas tev ir žēl?

– Es dzirdēju tavu un Dveina sarunu. – Viņa drebēdama ievilka elpu un spēra soli pāri slieksnim. – Es dzirdēju jūs runājam. Un redzēju viņu ar nazi rokā.

– Mans Dievs… – Izmisumā novaidējusies, Džosija sabruka uz krēsla un aizklāja seju ar plaukstām. – Mans Dievs, kāpēc?

– Ak. – Kerolaina šķērsoja istabu un notupās Džosijai pie kājām. – Es pat iztēloties nespēju, kā tu jūties, taču es gribu palīdzēt.

– Vienkārši nejaucies, – ar netīkami asu pieskaņu balsī Džosija noteica un salika rokas klēpī. Viņas acis likās miklas, taču kvēle, kas liesmoja tajās, jau drīz nožāvēja asaras. – Ja tu gribi palīdzēt, tad nejaucies.