– Tu zini, ka es to nevaru. Takera dēļ, manu jūtu dēļ.

– Un tie ir arī iemesli, kālab tev no tā visa jāturas pa gabalu. – Džosija satvēra Kerolainas rokas. Slaidie, saspringtie pirksti cieši turēja Kerolainas plaukstas. – Es zinu, ka viņš tev ir svarīgs, ka tu nevēlies viņu sāpināt. Un tāpēc tev viss jāatstāj manās rokās.

– Ja es tā darīšu, kas tad būs?

– Tad viss būs beidzies. Un aizmirsts.

– Sievietes ir mirušas. Lai cik slims būtu Dveins, šo faktu nedrīkst atstāt bez ievērības. To nedrīkst aizmirst.

– Ceļot to visu gaismā un saplosot ģimeni, mēs nepanāksim viņu augšāmcelšanos.

– Runa ir par to, kas ir pareizi. Un par palīdzēšanu Dveinam.

– Palīdzēšanu? – Džosijas balss kļuva skaļāka, un viņa piecēlās no krēsla. – Cietums nav palīdzēšana.

– Viņa prāts nav skaidrs. – Kerolaina gurdi piecēlās. Jau bija kļuvis pārāk tumšs, un nekas nebija skaidri saskatāms. Viņa ieslēdza naktslampiņu, un iesārtā gaisma izbiedēja dažas ēnas. – Mīlestība pret viņu ir sākums, viņam būs nepieciešama profesionāļa palīdzība. Un ne tikai tālab, lai atrastu atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš to darīja, bet arī tālab, lai panāktu, ka viņš tā vairs nekad nerīkotos.

– Varbūt viņas bija pelnījušas mirt. – Džosija staigāja pa istabu un berzēja sāpīgi pulsējošos deniņus. – Ir tādi cilvēki, un nemaz nav nežēlīgi tā sacīt. Tu nevienu no viņām nepazini tik labi kā es, un kas tu tāda esi, lai spriestu tiesu?

– Es nespriežu nekādu tiesu, tomēr nespēju noticēt, ka, pēc tavām domām, kāds patiešām ir pelnījis šādu nāvi. Ja nekas netiks darīts, mirs vēl kāds. Un tu vari to apturēt, Džosij.

– Domāju, ka šajā ziņā tev ir taisnība. – Viņa pārslidināja roku pār acīm. – Es cerēju, ka Dveins… tik nožēlojami… bet laikam jau es vienmēr esmu zinājusi. Tās ir asinis, – viņa nočukstēja un pacēla galvu, lai pati uz sevi paraudzītos spogulī. – Tāpat tas ir ar klaiņojošajiem suņiem. Ja reiz pagaršotas asinis, tad atpakaļceļa vairs nav. Vienkārši vairs nav atpakaļceļa. Kerolaina pagāja uz priekšu, lai abu skatieni spogulī sastaptos. – Mēs viņam atradīsim labus ārstus. Es pazīstu kādu, kurš palīdzēs.

– Ārsti… – Džosija izvilka no matiem tajos iesieto šifona šalli un īsi iesmējās. – Kādas muļķības! Vai tu ienīsti savu māti?

Vai mīli savu tēvu?

– Tas nekad nav tik vienkārši.

– Reizēm tomēr ir. Paklausies… – Viegli smaidīdama, Džosija pievēra acis. – Dzied Tobijs Mārčs. Viņam vajadzēja iedot mikrofonu. Tad šādā tveicīgā naktī būtu vēl labāk sadzirdams.

– Mums ir jāiet pie Takera un viss jāizstāsta. Un jāpanāk, ka Dveins saņem nepieciešamo palīdzību. Man patiešām žēl. Tas ir vienīgais ceļš.

– Es zinu, ka tev ir žēl. – Džosija nopūtās un kaut ko meklēja somā. – Man arī ir žēl. Pat vairāk, nekā es spēju izteikt. – Viņa pagriezās, un viņai rokā bija pistole, kura bija nomērķēta uz Kerolainu. – Tu vai ģimene, Kero. Tu vai Longstrīti. Tad nu galu galā patiešām ir tikai viena izeja.

– Džosija…

– Vai tu redzi šo ieroci? – viņa pārtrauca Kerolainu. – Tētis man to uzdāvināja sešpadsmitajā dzimšanas dienā. Jaukā sešpadsmitgadniece. Tā viņš mani sauca. Viņš no sirds ticēja, ka par sevi jāparūpējas katram pašam. Un es viņu mīlēju. Es ienīdu savu tēvu, bet mīlēju savu tēti.

Kerolaina aplaizīja lūpas. Vēl viņa nejutās nobijusies. Viņa jutās pārāk satriekta, lai bailes spētu izlauzties šīm izjūtām cauri. – Noliec ieroci! Šādi tu Dveinam nevari palīdzēt.

– Es runāju ne tikai par Dveinu, bet par mums visiem.

Visiem smalkajiem, cienītajiem Longstrītiem.

– Mis Kerolaina? – Saja balss no kāpnēm iztrūcināja abas sievietes. – Mis Kerolaina, vai jūs esat šeit?

Džosijas acīs uzzibēja panika. – Saki, lai viņš iet projām. Pasaki! Pieraugi, lai viņš atkal iziet no mājas. Es negribētu tam puikam nodarīt pāri.

– Es esmu augšā, Saj, – Kerolaina uzsauca, neatraujot skatienu no nelielā, spožā stobra. – Ej vien ārā. Es tūdaļ arī nākšu.

– Misters Takers sacīja, ka man jāpaliek kopā ar jums.

Kerolaina iztēlojās Saju, kas svārstās, stāvēdams uz kāpņu apakšējā pakāpiena, nespēdams izšķirties, vai priekšroku dot labām manierēm vai lojalitātei. – Es taču sacīju, ka tūdaļ nākšu, – Kerolaina atkārtoja, un balsī iezagās pirmās baiļu notis.

– Ej vien.

– Jā, kundze. Uguņošana sāksies kuru katru minūti.

– Cik jauki. Skaties vien.

Smagi elpojot, Kerolaina nogaidīja, līdz aizcirtās durvis.

– Es negribētu tam puikam nodarīt ļaunu, – Džosija atkal sacīja. – Man viņš ir patiešām mīļš. – Viņas lūpas savilkās smaida parodijā. – Tādas īstas ģimenes jūtas.

– Džosija… – Kerolaina pūlējās runāt rāmi. – Tu taču saproti, ka šādi neko nevar atrisināt. Un tu zini, ka es negribu Dveinam nodarīt kaut ko ļaunu.

– Nē, taču tu darīsi, kas tev jādara. Tieši tāpat kā es. – Viņa atkal ieslidināja roku somā un izņēma nazi. – Tas piederēja manam tētim. Viņš ļoti mīlēja medības. Viņš pats dīrāja nošautos zvērus. Viņam nebija bail notraipīties ar asinīm un iekšām. Nē. Kad tētis to ļāva, es devos viņam līdzi. Un arī man iepatikās medīšana.

– Džosij, lūdzu, noliec nazi.

– Un Takers, – Džosija turpināja, tad saknieba lūpas un pavērsa naža asmeni pret gaismu. – Viņam nekad īpaši nepatika nogalināt kādu, tāpēc viņš parasti netrāpīja. Tīšām. – Kā nožēlojot šādu izšķērdību, viņa pašūpoja galvu. – Mīļo Dieviņ, kā tētis viņu par to bāra! Dveinam nebija nekādu problēmu nogāzt briedi vai nobeigt trusi, bet… Kad vajadzēja tos nodīrāt un izķidāt, tad viņš kļuva pilnīgi zaļš. Drebēja. Tā mēdza teikt tētis. ”Džosij, nāc un parādi tam puišelim, kas un kā darāms.” – Viņa mazliet iesmējās. – Un es tā arī darīju. Es varēju skatīties uz asinīm, un man nekļuva slikti. Tām ir tāda smarža… Tajā ir kaut kas mežonīgs un kaut kas salds.

Sajutusi, ka āda kļūst lipīga, Kerolaina mazliet atkāpās. – Paklau… – Abu acis sastapās vēlreiz, un vārds izskanēja drīzāk kā aizžņaugts čuksts.

– Kad tētis nomira, nazis palika man. – Viņa to atkal pacēla, un asmens ievizējās lampas gaismā. – Nazis palika man.

Kerolaina raudzījās uz sudrabā mirdzošo asmeni. Viņai aiz muguras debesīs eksplodēja pirmās uguņošanas raķetes.

Glītā pistole tagad šķita kā joks. Salīdzinot ar garo naža asmeni, to drīzāk varēja izmantot pakaitināšanai; tā likās aizgainījama kā uzbāzīga muša. Taču Kerolaina nespēra soli tai tuvāk. Viņas uzmanība un bailes bija veltītas gludajam asmenim.

– Džosij, tu šādi nevari pasargāt Dveinu.

– Tu man netici. – Džosija iesmējās. Kādu savas dvēseles daļu viņa vairs nespēja kontrolēt, un tā dzirkstīja apmierinātībā. – Un kurš gan ticētu? Nevienam pat prātā neienāca, ka sieviete… Vismazāk jau par to iedomājās mūsu smalkais īpašais aģents. Es pateicu viņam, lai meklē kādu, kurš ienīst sievietes. Taču viņš nesaprata. Tu zini tikpat labi kā es, ka neviens nespēj ienīst tik spēcīgi kā sievietes.

Likās, ka tobrīd Kerolaina ir saņēmusi triecienu. Aiz muguras plaiksnīja raķetes, debesīs plauka krāšņi uguns raksti.

– Kāpēc lai tu to darītu?

– Man bija iemesli. Daudzi iemesli. – Džosija pagāja uz priekšu un nostājās terases durvīs. Viņas acis mirdzēja tikpat spoži kā gaismas debesīs viņai aiz muguras. – Man vajadzēja sargāt ģimeni. Tieši tāpat, kā es to darīšu tagad. Tikai ar tevi tas ir citādi, Kerolaina. Man tas nesagādās prieku, jo tu man patīc un es tevi cienu. Un es zinu, cik lielas sāpes tas nodarīs Takeram, – viņa teica, un Kerolaina atvirzījās. – Man negribas tevi nošaut, taču nāksies to darīt. Neviens nedzirdēs.

”Nē, patiešām neviens nedzirdēs. Es varētu kliegt, kā bija kliegusi Eda Lū, un neviens pat nepamanīs.” Ieroča stobrs bija notēmēts pret Kerolainas kaklu. ”Sīka patrona. Maza nāve,” viņa nodomāja.

– Es negribu, lai tev būtu jācieš, – Džosija sacīja. – Kā pārējām. Tu nelīdzinies viņām.

”Domā!” Kerolaina sev pavēlēja. ”Ir jādomā. Atslēga ir ģimene. Ja vien es prastu to izmantot…” – Takers un Dveins cietīs, Džosij.