– Zinu. Es viņiem to atlīdzināšu. – Uz mirkli Džosijas skatiens pievērsās uguns dejai debesīs. – Tas ir skaisti, vai ne? Vairāk nekā simts gadu garumā Longstrīti šeit rīko uguņošanu. Un tas kaut ko nozīmē. Atceros, ka tētis mani sēdināja sev uz pleciem, lai es būtu tuvāk debesīm. Tētis teica, ka es esmu viņa raķete. Mamma tikai noskatījās un neko neteica. Viņa mani negribēja.

– Runā Džosij, stāsti! – ”Cik ilgi turpināsies uguņošana? Cik ilgi vēl Takers vai vēl kāds nenāks mūs meklēt?” – Pasaki man, Džosij, lai es varu saprast, kāpēc tev tas bija jādara.

– Es varu ar tevi runāt. Laika pietiek. Un vieglāk būs, ja tu sapratīsi. Varbūt vieglāk mums abām. – Džosija dziļi ievilka elpu. – Mans tēvs bija Ostins Hetingers. – Džosijas lūpas savilkās smīnā, kad viņa ieraudzīja šoka izteiksmi Kerolainas sejā. – Tieši tā. Bībeli citējošais ļaunais izdzimtenis bija mans bioloģiskais tēvs. Viņš izvaroja manu māti un apaugļoja viņu. Mamma negribēja mani, bet, kad saprata, ka ir stāvoklī, neko vairs nevarēja darīt, un viņai nācās ar to samierināties.

– Kā gan tu vari būt tik pārliecināta?

– Viņa bija pārliecināta. Es dzirdēju, kā viņas ar Delu virtuvē par to runāja. Dela to zināja. Tikai viņa vienīgā. – Priecādamās par nazi, Džosija ielika pistoli sev kabatā. – Tētim viņa to nebija izstāstījusi. Domāju, ka mamma baidījās. Un viņa būtu gribējusi pasargāt viņu, pasargāt ģimeni un Svītvoteru. Tā nu piedzimu es, viņa mani piecieta un vēroja, cik līdzīga viņam es izvērtīšos.

– Ak, Džosij.

– Es to uzzināju, kad jau biju pieaugusi. Māte man bija melojusi visu mūžu. Mana skaistā māte, lielā dāma, sieviete, kurai es vēlējos līdzināties vairāk par visu uz pasaules, bija vienkārša mele.

– Viņa tikai mēģināja pasargāt tevi, nenodarīt tev sāpes.

– Viņa ienīda mani. – Vārdi it kā paši izlauzās Džosijai pār lūpām. Viņa atvēzējās un ar nazi iešķēla gaisam. – Katru reizi, kad uz mani paskatījās, viņa redzēja to, kā es tiku ieņemta. Putekļos, netīrumos, kliedzot pēc palīdzības. Vai viņa nepajautāja sev, cik tajā bija pašas vainas? Kāpēc viņa vispār turp gāja? Vai viņai patiešām rūpēja Ostins un viņa nožēlojamā sieva?

– Tu nedrīksti vainot savu māti!

– Visu dzīvi viņa man bija melojusi! Viņa mani vēroja ar acs kaktiņu un domāja, ka es neesmu tāda kā viņa, tāda kā citas sievietes. Toreiz viņa sacīja Delai, ka varbūt man nemaz nav lemts būt laimīgai, nav lemta pašai sava māja un ģimene… jo manī ir šīs jauktās asinis.

Viņa izspļāva šos vārdus, bet debesīs joprojām plauka neskaitāmi koši krāsu ziedi.

– Kad es atgriezos šeit pēc otrās laulības šķiršanas, mātes acīs bija tas skatiens. Tas apsūdzošais, nosodošais skatiens. Un viņa sacīja Delai, ka varbūt man nav lemtas ne savas mājas, ne bērni. Varbūt tāds bija Dieva sods par noslēpuma glabāšanu, par meliem. Jau krietnāku laiku māte jutās slikti. Kad viņa izgāja ārā pie savām rozēm, es sekoju. Es gribēju, lai viņa man to pasaka acīs. Mēs briesmīgi saķildojāmies, un es atstāju viņu stāvam pie rozēm un raudam. Mazliet vēlāk Takers izgāja ārā un atrada viņu mirušu. Laikam jau es viņu nogalināju.

– Nē. Protams, ka tu viņu nenogalināji. Tā nebija ne tava, ne viņas vaina.

– Tas neko nemaina. Manī kaut kas brieda. Un ne jau bērns… Ārsti pateica, ka bērnu man nekad nebūs. Taču tur auga kaut kas īsts un biedējoši karsts. Tas sākās ar Arneti. Viņa gribēja ievilināt Dveinu savos slazdos. Tieši tāpat to izdarīja Sisija. Arnete iedomājās, ka var izmantot manu palīdzību. Es par to domāju un domāju. Daudzas naktis pavadīju gulēdama un prātodama. Mamma glabāja savu noslēpumu par dzīvības došanu. Es grasījos glabāt savējo – par dzīvības atņemšanu.

Ārā bija dzirdama rēkoņa. Raķete pēc raķetes traucās debesīs lielajā finālā.

– Tomēr bija nepieciešams iemesls. Es nebiju nekāds dzīvnieks. Man bija nepieciešama jēga. Un tad es izspriedu, ka tās būs sievietes, kuras ķircinās, izaicinoši uzvedas ar vīriešiem un melo, lai viņus iegūtu. Man pašai arī ir bijuši daudzi vīrieši. – Džosija pasmaidīja. – Taču es nekad neesmu melojusi, lai viņus piesaistītu sev.

– Arnete… Man likās, ka viņa bija tava draudzene.

– Viņa bija padauza. – Džesija bezrūpīgi paraustīja plecus. – Un viņa jau nebija mana pirmā izvēle. Es iedomājos par Sūziju. Es vienmēr biju domājusi par to, kā mēs ar Bērku varētu saiet kopā… Lai nu kā, Sūzija neiederējās manā plānā. Viņa ne reizi mūžā nebija pat īsti paskatījusies uz kādu citu vīrieti, viņai bija tikai Bērks, tāpēc nebūtu pareizi viņu nonāvēt. Bet visam vajadzēja būt pareizi. – Džosija runāja, bet Kerolainas kuņģī pletās ledains aukstums. – Lūk. Izrādījās, ka ir vienkārši mazliet piedzirdīt Arneti un aizvest uz Gūsnekkrīku. Es iesitu viņai ar akmeni, pēc tam izģērbu viņu un sasēju. Jēziņ, bija tik auksts, bet es sagaidīju, līdz viņa attopas. Un tad es izlikos, ka esmu mans tēvs, bet viņa ir mana māte. Un es ar viņu darīju dažādas lietas, un drīz man vairs nemaz nebija auksti. Uz kādu laiku man kļuva labāk, – Džosija sapņaini sacīja. – Tad tas atkal sāka augt manī. Un bija Frānsija. Viņa gribēja Takeru, un es to zināju. Pēc tam bija kārta Sisijai, taču tajā reizē es kļūdījos. Tomēr ar katru reizi viss bija tikai labāk. Kad iesaistījās FIB, man gribējās tikai smieties. Smieties un smieties. Mani neviens negrasījās meklēt. Tedijs mani pat aizveda uz morgu, lai es varētu paskatīties uz Edu Lū. Vispirms likās šausmīgi, bet pēc tam es attapos, ka to taču esmu izdarījusi es un neviens to nekad neuzzinās. Tas bija mans noslēpums, gluži tāpat kā mammai bija savs. Un es gribēju to darīt atkal un atkal, kamēr visi apkārt meklēja vainīgo. Darlīna bija tik ideāli piemērota, ka tas jau līdzinājās liktenim.

– Tu biji pie Hepijas, kad viņi Darlīnu meklēja.

– Man bija žēl, ka Hepijai ir jācieš. Un man likās pareizi sniegt viņai kaut nelielu mierinājumu. Darlīna nav viņas asaru vērta. Un arī neviena no tām pārējām nebija ne asaras vērta. Taču tu gan esi, Kero. Ja vien tu būtu likusies mierā… Es grasījos turēt Dveinam doto solījumu un apstāties, jo viņam tas likās ļoti būtiski. Taču tagad man ir jālauž solījums. Vismaz vēl šo pēdējo reizi.

– Tagad taču viņi zinās.

– Varbūt. Un… Ja arī uzzinās, es pati visu nokārtošu. Es vienmēr esmu zinājusi, ka pienāks diena, kad vajadzēs pielikt punktu. Tādā veidā, kā būšu izlēmusi pati. – Pēdējās raķetes uzzibēja gaisā kā automāta šāvienu kārta. – Es neiešu uz cietumu vai uz kādu no tām vietām, kur ieslēdz cilvēkus, kas dara citiem nesaprotamas lietas. – Viņa ar ieroci norādīja Kerolainai. – Pagriezies. Vispirms tevi ir jāsasien. Es apsolos, ka tas būs ātri.

Takers, nemiera mākts, gāja cauri pūlim, bet pāri galvai debesīs šāvās krāsu simfonija. Jau pusstundu viņš nebija redzējis Kerolainu. ”Sievietes. Man jau tāpat pietiek bažu ar FIB un Dveinu, bet viņa tieši tagad izraudzījusies laiku aiziet kaut kur.”

Kāds Takeram piedāvāja alu, viņš to noraidīja un turpināja ceļu cauri pūlim.

– Patiešām izskatās labi, – māsīca Lulū sacīja, sēdēdama uz sava krēsla ar uzrakstu ”Režisors”.

– Hmmm.

– Kā tu vari zināt, ja pat nepacel acis uz augšu?

Lai iepriecinātu māsīcu Lulū, Takers paraudzījās uz debesīm, kurās bija atvēries sarkanu, baltu un zilu gaismu lietussargs. – Vai esi redzējusi Kerolainu?

– Pazaudēji savu ziemeļnieci? – Lulū ieķiķinājās un iededza brīnumsvecīti.

– Tā jau izskatās. – Takeram nācās pacelt balsi, lai tā būtu dzirdama priecīgo gaviļu un uguņošanas trokšņu fonā. – Es neesmu Kerolainu redzējis kopš mirkļa, kad viņa beidza spēlēt, un tas jau bija labu laiku iepriekš.

– Viņa spēlē izcili. – Lulū ar brīnumsvecīti gaisā uzvilka savu vārdu. – Laikam jau drīz viņa brauks atpakaļ un spēlēs Eiropas klausītājiem.

– Laikam tā varētu būt. – Rokas kabatās sabāzis, Takers vēroja apkārtējos. – Nesaprotu, kā te vispār kādu tumsā var sameklēt.

– Te tu viņu nemaz neatradīsi, – Lulū noteica, kad brīnumsvecīte bija izdegusi. Viņa grasījās nogaidīt, līdz viss būs noklusis, un tad iededzināt daudz vairāk brīnumsvecīšu. – Es redzēju, ka viņa dodas uz māju.