– Kāpēc lai viņa… Ak, laikam taču vēlējās nolikt vietā vijoli. Bet viņai jau vajadzēja būt atpakaļ. – Takers pagriezās un nopētīja tālumā redzamo spokaini balto māju. Viņš vienmēr bija uzskatījis, ka vislabāk sievieti var saprast tad, ja necenšas viņu saprast.

– Iešu paskatīties.

– Tu neredzēsi finālu.

– Es atgriezīšos.

Takers steidzīgi devās projām un dusmojās uz sevi par šādu steigu. Viņš nekādi nevarēja saprast, kālab gan Kerolainai vajadzētu kavēties mājā. ”Ja nu es pārāk uzstājīgi lūdzu spēlēt? Varbūt viņa ir satraukusies un noskumusi, vai arī no koncertēšanas viņai uznākušas kārtējās neciešamās galvassāpes?” Takers paātrināja soli un gandrīz uzkāpa virsū Dveinam.

– Jēzus, ko tad tu viens sēdi tumsā?

– Es nezinu, ko darīt. – Dveins šūpojās, iespiedis galvu starp ceļgaliem. – Man jāsakārto domas, lai saprastu, kā rīkoties.

– Nomierinies. Es jau sacīju, ka par visu parūpēšos. Bērnss tikai izrādās.

– Visiem būtu labāk, ja es varētu pateikt, ka to izdarīju, – Dveins šļupstēja.

– Nolādēts! – Takers pieliecās un sapurināja brāli aiz pleca. – Nesāc man tagad stāstīt šādas muļķības. Parunāsim par to vēlāk, kad man būs vairāk laika. Tagad man jāaiziet uz māju. Es gribu pārbaudīt, vai Kerolaina ir tur. Nāc man līdzi. Būs labāk, ja tu šovakar ne ar vienu nerunāsi.

– Es viņai apsolīju, ka nerunāšu. – Dveins pieslējās kājās.

– Bet kaut kas ir jādara, Taker. Kaut kas ir jādara.

– Taisnība. – Takers rezignēti aplika roku Dveinam ap vidu un balstīja viņu. – Mēs visu izdarīsim. Es zinu.

– Tu zini? – Dveins piepeši apstājās, un Takers nolamājās. – Viņa teica, ka tu nezini. Kad es sacīju, ka ir jāpastāsta tev, viņa pavēlēja neko nestāstīt.

– Ko nestāstīt?

– Par nazi, par tēta veco medību dunci. Es to redzēju zem viņas mašīnas sēdekļa. Augstais Dievs, Taker, kā gan viņa varēja kaut ko tādu pastrādāt? Un kas tagad ar viņu notiks?

Takeram likās, ka asinis sastingušas dzīslās. Tās it kā plūda lēnāk un lēnāk, dīvaini zumēdamas. – Pie velna, par ko tu tagad runā?

– Džosija. Mans Dievs, Džosija… – Dveins sāka raudāt, kad viss apziņas smagums atkal uzgāzās viņa pleciem. – Viņa nogalināja tās sievietes, Taker. Nogalināja viņas visas. Es nezinu, kā spēšu sadzīvot ar to, ka nāksies savu miesīgu māsu nodot likuma rokās.

Takers lēnām atbrīvoja roku, un Dveins palika šūpodamies. – Tu esi prātu zaudējis.

– Mums tas ir jādara. Es zinu, ka mums tas ir jādara. Dieva dēļ… Viņa taču gribēja, lai tā būtu Sisija.

– Apklusti. – Dusmu akluma pārņemts, Takers trieca dūri Dveinam sejā. – Tu esi piedzēries un stulbs. Ja tu sacīsi vēl kaut vārdu, es…

– Mister Taker… – Platām acīm Sajs stāvēja uz piebraucamā ceļa. Viņš bija dzirdējis visu, ko abi brāļi runāja, bet nezināja, kam ticēt.

– Pie velna, ko tu te dari? – Takers noprasīja. – Kāpēc neaizgāji skatīties uguņošanu?

– Es… jūs man piekodinājāt palikt mis Kerolainas tuvumā, – Sajs drebēdams skaidroja. Viņš bija domājis, ka šādas bailes vairs nekad neizjutīs. – Viņa iegāja mājā, bet teica, lai es palieku ārā. Viņa sacīja, lai es nekāpju augšā.

– Kerolaina? – Takers neizteiksmīgi pārvaicāja.

Sitiens bija atsaucis Dveinu realitātē. Aptvēris Saja vārdu jēgu, viņš sagrāba Takeru aiz krekla. – Džosija. Viņa paņēma to nazi līdzi. Viņa paņēma nazi un iegāja mājā.

Piepeši Takers vairs nespēja paelpot. Viņš vēlējās izdzīt, aizgainīt šaušalas, kas pletās dvēselē. Pat vīstīdams dūres, viņš tomēr pamanīja Dveina acīs patiesību. – Laid mani vaļā. – Ar spēcīgu grūdienu viņš nolika Dveinu uz ceļgaliem. – Mājā ir Kerolaina.

Viņš sāka skriet, pūļa rēkoņas un baiļu aukstās elpas pavadīts.

– Es tev to neatvieglošu, Džosij. – Kerolaina nebaidījās no ieroča. Viņa neļāva sev baidīties, tomēr izjuta dziļas, primitīvas bailes no šaurā, mirdzošā asmens. – Tu zini, ka tam jābeidzas. Lai kādas arī būtu tavas emocijas, lai ko būtu darījusi tava mamma, to nevar mainīt slepkavojot.

– Es vēlējos būt tāda kā viņa, bet cilvēki vienmēr teica, ka es esmu tāda kā mans tēvs. Un viņiem bija taisnība. – Balss bija kļuvusi savādi mierīga, tā šķita pat muzikāla. – Viņiem nebija ne jausmas, cik patiesi ir viņu vārdi. Un viņi to arī neuzzinās. Tas ir mans noslēpums, Kerolaina. Es nogalināšu tevi, lai tas paliktu drošībā.

– Zinu. Un pēc tam gan Dveins, gan Takers cietīs. Dveins tāpēc, ka zinās, un tas viņu sagrauzīs dzīvu. Takers tāpēc, ka viņam pret mani ir jūtas. Tu mīli viņus, tālab cietīsi arī pati.

– Izvēles nav. Tagad pagriezies, Kerolaina. Pagriezies, vai arī viss būs daudz ļaunāk.

Pēdējie svētku trokšņi džinkstēja Kerolainai ausīs. Viņa pamazām sāka griezties, bet neuzdrīkstējās aizvērt acis – neuzdrošinājās, tomēr ātri noskaitīja īsas lūgšanas vārdus, veikli pašāva roku un nogāza zemē lampu. Svētīdama tumsu, viņa pārmetās pāri gultai.

– Tam nebūs nozīmes. – Aizrautība Džosijas balsi bija padarījusi asāku. Bija sākušās medības. Un medības rosināja izsalkumu. – Tagad man būs tikai vieglāk. Man nebūs jāskatās uz tevi, un es varēšu iedomāties, ka tu esi tāda pati kā pārējās.

Kājas klusi slīdēja pāri paklājam, Kerolainai ejot gar gultu un izstiepjoties, lai labāk kaut ko saskatītu. ”Ja vien izdotos tikt līdz durvīm. Ja vien ātri un nedzirdami varētu nokļūt līdz durvīm.”

– Man patīk tumsa. – Kerolaina mazliet atgāja no gultas un ar pirkstiem pārbaudīja virzienu.

– Man nekad nav bijuši iebildumi pret medībām naktī. Tētis mēdza sacīt, ka manas acis esot kā kaķim. Es dzirdu, kā pukst tava sirds. – Ātri kā čūska viņa jau atradās vietā, kur Kerolaina bija stāvējusi vien pirms dažām sekundēm.

Kerolaina iekoda lūpā un apslāpēja kliedzienu. Sajutusi asins garšu, viņa piespieda sevi nekustēties. Acis pamazām aprada ar tumsu, un blāvajā mēnessgaismā viņa saskatīja Džosijas siluetu un nāvējošo asmeni viņas rokā. Vajadzētu tikai pagriezt galvu, un abas atrastos aci pret aci.

Un viņa pagrieza galvu. Lēnām, ļoti lēnām. Mēnessgaisma atspīdēja viņas acīs. Lūpas sakustējās. Kerolaina atcerējās Ostinu. To, kāds viņš bija izskatījies, kad slējās viņai pāri – pilns kāres slepkavot vājprāta varā.

– Tas nebūs ilgi, – Džosija solīja un pacēla dunci.

Pēdējā mēģinājumā piemānīt nāvi Kerolaina metās sāņus. Asmens ķēra viņas kleitas svārku daļu un pienagloja to pie grīdas. Šausmās iekliegusies, viņa to atbrīvoja un piecēlās kājās. Viņa skrēja uz durvīm, bīdamās saklausīt lodes svilpšanu gaisā vai sajust asmeni ietriecamies mugurā.

Gaitenī iedegās gaisma, apžilbinādama Kerolainu, kas bija izskrējusi no tumsas.

– Kerolaina! – Takers metās uz priekšu un satvēra viņu. – Vai tev viss ir labi? Saki, ka tev viss ir labi. – Viņš pievilka Kerolainu klāt un cieši turēja, raudzīdamies uz savu māsu.

Viņai rokā bija nazis, bet skatiens likās tik mežonīgs, ka Takeru pārņēma šausmas. – Dieva vārdā, ko tu esi izdarījusi?

Džosijas acis pielija asarām, aizskalojot mežonīgo izteiksmi. – Es tur neko nevarēju darīt. – Asarām ritot pāri vaigiem, viņa pagriezās un skrēja uz terasi.

– Neļauj viņai aiziet, Taker! Tu nedrīksti to pieļaut.

Viņš redzēja, ka brālis vilcinās, stāvēdams uz kāpņu augšējā pakāpiena. – Parūpējies par viņu, – Takers noteica un pastūma Kerolainu viņam pretī, bet pats aizsteidzās pakaļ Džosijai un sauca māsu vārdā.

Daži no svētku viesiem, kas jau devās mājup, izdzirdēja klaigas un apstājās. Viņi raudzījās ar tādām pašām gaidām un ziņkārību, ar kādām bija skatījušies uguņošanu.

Takers skrēja pa terasi, rāva vaļā durvis, iededza gaismas.

Vecāku guļamistabas durvis izrādījās aizslēgtas.

– Džosija… – Vairākkārt izsmisīgi paraustījis rokturi, viņš sāka neganti klauvēt. – Atver! Es gribu, lai tu mani ielaid. Tu zini, ka es varu durvis izlauzt, ja man tas būs vajadzīgs… – Takers piespieda pieri stiklam un pūlējās aptvert to, ko smadzenes gluži vienkārši atteicās pieņemt. Iekšā bija viņa māsa, kas zaudējusi prātu. Piepeši stikls saplīsa, viņa pirksti asiņoja. – Atver tās nolādētās durvis! – Viņš kaut ko izdzirdēja sev aiz muguras un spēji pagriezās. Ieraudzījis Bērku, viņš pašūpoja galvu. – Ej projām. Ej projām. Viņa ir mana māsa.