– Tātad tas bija pilnīgi citāds gadījums, – Kerolaina secināja.

– Lūk. Ne vairāk kā pirms pieciem gadiem Boniju puiši un Šiveri pacienāja cits citu ar skrotīm. Taču tas bija cūkas dēļ. Turklāt viņi ir brālēni, piedevām vēl jukuši, tāpēc neviens tam pārāk lielu uzmanību nepievērsa.

– Saprotu.

”Jēziņ!” Takers nodomāja. ”Man viņa patiešām patīk. Vienkārši atrasties viņas sabiedrībā, būt draugos… un tas viss vēl kopā ar fizisku pievilcību.”

– Tomēr lielākoties Inosensa ir ļoti mierpilna vieta.

Viņa sarauca pieri un paraudzījās pāri glāzes malai. – Vai tu to izmanto?

– Par ko tu runā?

– To īstā dienvidnieka manieri.

Viņš pasmaidīja un iedzēra malku. – Tikai gadījumos, kad tas šķiet iederīgi.

Kerolaina nopūtās un novērsās. Debesis viņiem virs galvas bija satumsušas, un pērkona dārdi bija pienākuši tuvāk. Šad tad zibens roka iezīmēja asas švīkas debesjumā. Taču bija labi, ļoti labi tā vienkārši sēdēt.

– Vai tu raizējies? Tas vīrietis nemitējās zvērēt, ka tevi nogalinās. Arī tad, kad šerifs veda viņu projām.

– Nav vērts par to pārāk bažīties. – Ieinteresētība Kerolainas balsī uzjundīja emocijas. Takers maigi aplika roku viņas pleciem. – Neuztraucies, saldumiņ. Man negribētos, lai tu manis dēļ nervozē.

Kerolaina pagrieza galvu. Jau atkal viņas seja atradās tikai dažu collu attālumā no Takera sejas. – Tas nudien ir kaut kā patoloģiski, vai ne? Izmantot situāciju, kad esi tuvu nāvei, lai kādu pavedinātu.

– Oi-oi! – Viņš bija gana labsirdīgs, lai iesmietos, bet arī pietiekami pieredzējis, lai roku atstātu tur, kur tā bija. – Vai tu vienmēr pret vīriešiem izturies ar tik lielām aizdomām?

– Pret tādiem, kas pieder pie īpašas sugas. – Kerolaina pacēla roku un atbrīvojās no Takera apskāviena.

– Cik salti, Kerolaina! Pēc visa, ko esam kopīgi pārdzīvojuši… – Izdvesis nožēlas pilnu nopūtu, Takers pieskandināja savu glāzi Kerolainas glāzei. – Pieņemu, ka uz vakariņām tu mani neaicināsi.

– Laikam gan ne. – Kerolainas lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

– Varbūt tu man nospēlēsi vēl kādu melodiju?

Nu Kerolaina vairs nesmaidīja un papurināja galvu. – Patlaban es esmu paņēmusi pārtraukumu un neuzstājos neviena cita priekam.

– Žēl gan. Zini, ko es tev teikšu? Es uzspēlēšu tev.

Kerolaina pārsteigumā iepleta acis. – Vai tu spēlē vijoli?

– Nu nē. Bet es spēlēju radio. – Viņš piecēlās kājās un piepeši attapa, ka vīns ir ietekmējis viņa prātu. Takers neiebilda pret šādu sajūtu. Viņš piegāja pie savas automašīnas un pārskatīja kasešu krājumu. Izraudzījies vienu, viņš ieslēdza atskaņotāju un ielika tajā kaseti. – Fetss Domino, – viņš noteica ar pienācīgu cieņu, kad nodimdēja dziesmas ”Melleņu kalns” pirmie akordi. Viņš devās atpakaļ, izstiepis roku. – Nāc. – Kerolaina nepaguva atteikties, kad Takers jau bija piecēlis viņu kājās un apskāvis dejā. – Es vienkārši nespēju klausīties šo dziesmu un nedejot ar skaistu sievieti.

Kerolaina varēja iebilst vai izrauties no viņa rokām. Bet deja taču nenodarītu nekādu ļaunumu. Un pēc tā, kas bija atgadījies pēdējās divdesmit četrās stundās, viņai bija nepieciešama kāda nevainīga izklaide. Balstīdamās pret Takeru, Kerolaina, izbaudīja to, kā viņa soļi līgani pārtapa dejas soļos. Viņa īsi iesmējās, kad Takers atlieca viņas muguru mūzikas ritmā. Vīna radītais vieglums šķita patīkams.

– Vai jūties labi? – viņš klusi pajautāja.

– Mhhh. Tu esi tik maigs, Taker. Iespējams, ka pat pārmēru. Taču tas ir labāk, nekā kļūt par kāda šaušanas mērķi.

– Es iedomājos par to pašu. – Takers piespieda vaigu Kerolainas matiem. Tie glāsmaini kā zīds kļāvās pie viņa ādas. Šādas izjūtas, dažādas kontrastējošas tekstūras, Takeram allaž bija sagādājušas prieku. Viņš pat nemēģināja atturēties un piekļāva vaigu viņas gludajam vaigam, priecājās par to, kā viņas blūze bužinās zem viņa vadošās rokas. Kerolainas slaidie augšstilbi kļāvās pie Takera spēcīgajiem muskuļiem, viņiem savijoties dejā.

Takeru nemaz nepārsteidza seksuālais vilinājums, kas viņu pārņēma. Tas likās tikpat dabisks kā elpošana. Viņu pārsteidza kaut kas cits. Tā bija visaptveroša vēlēšanās pacelt Kerolainu uz rokām, pārlikt pār plecu un uznest augšstāvā. Ar dāmām viņš vienmēr deva priekšroku lēnai un mierīgai darbībai, izbaudot iekarošanas spēli, pūloties saglabāt kontroli. Dejošana ar Kerolainu zem šīm pērļainās gaismas pārņemtajām tuvējā negaisa debesīm padarīja Takeru nervozu.

Viņš novēla vainu uz to, ka jutās diezgan iereibis.

– Līst… – Kerolaina čukstēja. Viņas plaksti bija aizvērti un augums kustējās vienā ritmā ar Takeru.

– Mmm… – Viņš sajuta lietus smaržu Kerolainas matos, sajuta to uz viņas ādas un gluži vai zaudēja prātu.

Viņa smaidīja, izbaudīdama to, ka lielās, valgmes pilnās lāses iesūcas apģērbā. Viņa nekad agrāk vēl nebija saskārusies ar šaušanu. Un arī ar dejošanu lietū ne. – Ir tik vēss. Tik brīnišķīgi vēss.

Kaisles pārņemts, Takers brīnījās, kāpēc lietus lāses nenočūkst viņam uz ādas; tik iekvēlināts viņš jutās. Viņa zobi pieskārās Kerolainas ausij. Viņa satrūkās, īsi nodrebēja pārsteigumā. Viņš maigi kodīja viņas auss ļipiņu.

Kerolaina atvēra acis, skatiens kādu mirkli likās stiklains. Takera mute tuvojās viņas zodam. Uzvilnīja kaut kas svelmains un patīkams, iekams viņa paguva to apturēt. Mirklī, kad Takera lūpas pieplaka viņas mutei, Kerolaina pastiepa roku un atstūma vīrieti.

– Ko tu tagad dari?

Viņš samirkšķināja plakstus. – Skūpstu tevi.

– Nē.

Kādu brīdi Takers lūkojās uz Kerolainu, skatījās, kā lietus lāses saslapē viņas matus, kā acis nodod viņas kaisli un apņēmību. Takeru pārņēma vēlēšanās neņemt vērā rokas pausto protestu un paņemt to, pēc kā viņš alka. Tomēr viņš to nespēja, un šī apziņa lika izgrūst īsu lāstu.

– Tu esi sarežģīta sieviete, Kerolaina.

Trauksmes zvani viņas prātā ieskanējās lēnāk. Viņš negrasījās uzstāt. – Tā jau runā.

– Es varētu uzkavēties tuvumā kādu brīdi, paraudzīt, vai tu pārdomāsi.

– Diezin vai tas notiks.

Takera acīs uzzibsnīja smiekli. Viņš vēl reizi lēnām pārslidināja roku pār Kerolainas muguru un tad palaida sievieti vaļā. – Tas ir īsts izaicinājums, bet tev ir bijusi grūta diena, tāpēc es nogaidīšu.

– Es to novērtēju.

– Sasodīts, tieši tā arī vajadzētu būt. – Takers satvēra viņas roku un pārslidināja īkšķi viņas pirkstu kauliņiem. Lai viņš nolādēts, taču Kerolainas augumam pārskrēja trīsas līdz pat kāju pirkstiem. – Šovakar, kad tu ieritināsies savā gultā, tu domāsi par mani, Kerolaina.

– Es domāšu par to, kā ātrāk atjaunot šos logus.

Takers pievērsās asajām stikla šķautnēm, kas slējās ārā no vecajiem koka logu rāmjiem. – Šajā ziņā es esmu tavs parādnieks, – viņš teica, un drūmais skatiens viņa acīs atgādināja Kerolainai, kā viņi nonākuši līdz dejai lietū.

– Mans parādnieks ir Ostins Hetingers, – viņa mierīgi noteica, – taču tas maniem logiem nepalīdzēs kļūt veseliem.

– Par to es parūpēšos. – Takers paraudzījās uz viņu. – Tu izskaties tik pievilcīga, kad esi salijusi. Ja es palikšu te vēl mazliet ilgāk, tad pavisam noteikti atkal mēģināšu tevi noskūpstīt.

– Tādā gadījumā būs labāk, ja tu dosies projām. – Kerolaina grasījās atbrīvot savu roku no Takera plaukstas, tad paraudzījās uz viņa automašīnu un piepeši iesmējās. – Vai tu zināji, ka mašīnai ir nolaists jumts?

– Velns! – Viņš pagriezās un skatījās uz automašīnu. Pār baltajiem, polsterētajiem ādas sēdekļiem straumēm lija lietus. – Ak, sievietes! Vienas vienīgas ķibeles ar viņām, un cilvēks zaudē modrību. – Pirms Kerolaina bija paguvusi atbrīvot roku, Takers piekļāva to savām lūpām ilgā skūpstā, kas beidzās ar nelielu zobu pieskārienu ādai. – Es atgriezīšos, Kerolaina.

Viņa pasmaidīja un pakāpās atpakaļ. – Tikai paņem līdzi logu stiklus un āmuru.

Takers iekāpa automašīnā un nepapūlējās pacelt jumtu. Viņš iedarbināja dzinēju, nosūtīja Kerolainai gaisa skūpstu un devās projām. Atpakaļskata spogulī viņš vēroja, kā Kerolaina paliek stāvam lietū. Viņas mati līdzinājās samirkušiem kviešiem, slapjās drēbes kļāvās pie auguma kārdinošajiem izliekumiem. Fetss dziedāja: ”Vai nav žēl…” Un Takers varēja viņam vienīgi piekrist.