Nogaidījusi, kamēr Takera automašīna pazūd aiz līkuma, Kerolaina uzkāpa pa lieveņa pakāpieniem, apsēdās un iztukšoja lietus lāšu atšķaidīto vīnu. ”Sūzijai ir taisnība,” viņa domās sprieda. ”Takers Longstrīts par slepkavu uzskatāms tikpat lielā mērā kā es pati. Un viņš patiešām ir pievilcīgs.” Kerolaina paberzēja vaigu ar roku, ko bija noskūpstījis Takers, un izdvesa garu, trīsošu nopūtu. ”Labi gan, ka es neesmu ieinteresēta,” Kerolaina nodomāja. Plakstus aizvērusi, viņa paslēja seju pretī lietus lāsēm. Bija tik labi.

Nākamajā rītā Kerolaina pamodās sliktā omā. Viņa nejutās izgulējusies, jo miegs bija saraustīts. Un… nolādēts! Viņa bija domājusi par Takeru. Lietum bungojot pa mājas jumtu un vīzijām par Takeru pulcējoties prātā, viņa bija grozījusies no vieniem sāniem uz otriem, ilgi nevarēdama aizmigt. Viņa pat gandrīz bija padevusies un sniegusies pēc kādas no miega zāļu tabletēm, ko pēdējā tikšanās reizē viņai bija izrakstījis doktors Palamo.

Tomēr Kerolaina bija turējusies pretī šai vēlmei, gribēdama pierādīt kaut ko pati sev. No rīta viņas skatiens šķita aizmiglots, un viņa pamodās, kad saule jau spīdēja pilnā spožumā. Turklāt sāpēja galva no iepriekšējā dienā iztukšotā vīna.

Iedzērusi aspirīnu un iegājusi noskaloties dušā, Kerolaina skaidri zināja, kas pie visa vainojams.

Ja nebijis Takera, viņa nebūtu ļāvusies kārdinājumam izdzert tik daudz vīna. Ja nebijis Takera, viņa nebūtu vārtījusies pa gultu pusi nakts, nespēdama aizmigt, nevēlamas seksuālas spriedzes dzelstīta. Ja nebijis Takera, viņai nenāktos tikt galā ar mājā izrautajiem caurumiem, lai mušas, odi un sazin kādi citi insekti neievāktos uz dzīvi pie viņas.

”Tāds nu miers un rimtums,” viņa nodomāja, izgāja no dušas un noslaucījās. ”Tāds nu atveseļošanās periods.” Tā kā nebija paveicies un viņa saskrējās ar Takeru, visa dzīve apvērsās kājām gaisā. Mirušas sievietes, vājprātīgi vīrieši ar šautenēm. Klusi murminādama pie sevis, Kerolaina uzvilka rītasvārkus. ”Pie joda! Kālab es nedevos uz Francijas dienvidiem, lai pacepinātos skaistā pārpildītā pludmalē? Tāpēc, ka es vēlējos atgriezties mājās,” viņa secināja un nopūtās. Par spīti tam, ka šeit viņa savulaik pavadīja vien dažas nenovērtējami dārgas dienas savā bērnībā, viņai šī vieta bija kļuvusi par mājām.

”Nekas un neviens man šo sajūtu neizbojās.” Kerolaina devās lejup pa kāpnēm, vienu roku piespiedusi pie sāpēs pulsējošās galvas. ”Es pavadīšu laiku pavisam mierīgi. Pasēdēšu uz lieveņa un pavērošu saulrietu, apkopšu puķes, paklausīšos mūziku.” Kerolaina grasījās būt tik mierpilna un vientuļa, kā bija nolēmusi. ”Un sākšu es jau šajā pašā mirklī.”

Paslējusi gaisā zodu, viņa atvēra parādes durvis. Un pār viņas lūpām izlauzās aizžņaugts kliedziens.

Melnādains vīrietis ar pleciem tik platiem kā vērsim un rētainu seju bija nostājies pie sabojātā loga. Viņam rokā Kerolaina pamanīja nozibam kaut ko metālisku. Domas juceklīgi gāzās virsū cita citai. Mesties mājā un steigties pie telefona. Brāzties uz automašīnu un cerēt, ka atslēgas atrodas aizdedzē. Gluži vienkārši stāvēt un kliegt.

– Mis Veiverlij? Kundze?

Pēc izmisīgiem meklējumiem Kerolainai izdevās atrast savu balsi. – Es piezvanīju šerifam.

– Jā, kundze. Takijs man teica, ka jums te radušās zināmas problēmas.

– Es… atvainojiet.

– Hetingers sašāva jūsu mājai logus. Šerifs aizveda viņu uz cietumu. Man ātri jāparūpējas, lai te būtu kārtība.

– Jāparūpējas?

Kerolaina pamanīja, ka vīrieša roka sakustas, un aizturēja elpu, jau grasīdamās iekliegties. Viņa atkal izelpoja, kad atskārta, ka priekšmets vīrieša rokā ir mērlente. Kamēr Kerolaina pūlējās panākt, lai sirds atsāktu normālu ritmu, vīrietis pārstiepa mērlenti vietai, kur reiz vizēja loga stikls.

– Jūs grasāties labot logus.

– Jā, kundze. Vakar vakarā man piezvanīja Takijs un teicās jums paziņot, ka es no rīta te ieradīšos, lai nomērītu un iestiklotu logus. – Viņa riekstbrūnās acis nozibēja un pielija ar klusu uzjautrinājumu. – Laikam jau viņš jums neko nepateica.

– Nē. – Kerolainu pārņēma gan atvieglojums, gan aizkaitinājums. Viņa piespieda roku pie pārāk strauji auļojošās sirds. – Nē, viņš ne ar vārdu neieminējās par to.

– Takijs nav no tiem, ko varētu dēvēt par uzticamiem.

– Laikam jau es pamazām sāku to saprast.

Vīrietis pamāja ar galvu un sāka pierakstīt skaitļus. – Droši vien es jūs sabiedēju.

– Būs jau labi. – Kerolaina pasmaidīja. – Domāju, ka es sāku pie tā pierast. – Viņa izlaida pirkstus caur mitrajiem matiem. – Jūs nepateicāt savu vārdu.

– Es esmu Tobijs Mārčs. – Viņš pielika roku pie panēsātās cepures malas kā salutēdams. – Sauciet mani par Tobiju. Tā mani sauc visi.

– Tobij, es ļoti novērtēju to, ka ieradāties tik ātri.

– Es esmu pateicīgs par darbu. Ja jūs iedotu man slotu, es aizvāktu šīs lauskas.

– Labi. Vai jūs vēlētos kafiju?

– Ziniet, es nevēlos sagādāt jums lieku noņemšanos.

– Tā nav nekāda lieka noņemšanās. Es tikko grasījos uzvārīt sev kafiju.

– Tādā gadījumā es būtu jums pateicīgs. Melnu un ar trijām karotītēm cukura, ja neiebilstat.

– Pēc īsa brītiņa iznesīšu jums to ārā. – Iezvanījās telefons. – Atvainojiet.

Piespiedusi plaukstu pie pieres, Kerolaina aizsteidzās pa priekštelpu un paķēra telefona klausuli. – Jā?

– Nu, mīļā, tev gan ir aizraujoša dzīve!

– Sūzij! – Kerolaina atspiedās pret margām. – Un vēl mēdz sacīt, ka mazpilsētās nekas nenotiek? Kurš gan izdomājis kaut ko tādu?

– Tas, kurš nedzīvo mazpilsētā. Bērks teica, ka tu neesot ievainota. Es būtu aizbraukusi tevi apraudzīt, bet mani puikas aizgulējās. Pat ar visu pieskatīšanu mūsu māja tagad vairāk līdzinās karalaukam.

– Man nekas nekaiš, patiešām. – Ja neskaita mokošās paģiras, sapluinītos nervus un nevēlamu daudzumu neapmierinātas seksuālas tieksmes. – Es tikai mazliet jūtos nogurusi.

– Kurš gan varētu tevi par to vainot? Zini, ko es tev teikšu? Mēs rīt rīkojam barbekjū. Tu atbrauksi, apsēdīsies ēnā, ēdīsi, kamēr vairs nespēsi ne pakustēties, un aizmirsīsi par visām savām raizēm.

– Izklausās brīnišķīgi.

– Pulksten piecos. Iebrauc pilsētā, tad stūrē līdz Mārketstrītas pašam galam, pēc tam nogriezies Megnoljastrītā. Trešā māja labajā pusē ir mūsējā. Dzeltena ar baltiem aizvērtņiem. Ja nu tomēr nevari atrast, tad steidzies turp, no kurienes atplūdīs brīnišķīga ceptu ribiņu smarža.

– Es atbraukšu. Paldies, Sūzij.

Kerolaina nolika klausuli un devās uz virtuvi. Viņa uzlika vārīties kafiju, ielika grauzdēties dažas maizes šķēles un izņēma no skapja burciņu meža aveņu ievārījuma. Saule žāvēja mitro zāli pagalmā, un karstuma apdvestās dabas smaržas bija tikpat vilinošas kā tikko uzvārītas kafijas aromāts. Kerolaina vēroja, kā pie koka stumbra pielaidies dzenis kaldams arī meklēja sev kaut ko brokastīm.

No priekšējā lieveņa skanēja Tobija bagātīgais, patīkamais baritons. Viņš dziedāja kaut ko par miera atrašanu.

Piepeši Kerolaina atskārta, ka galvassāpes ir mitējušās, bet acis atkal visu redz pavisam skaidri.

Ne pārāk tālu no Kerolainas mājām kāds gulēja savandītos, piesvīdušos palagos un miegā vaidēja. Sapņi plūda kā tumša, līkumota upe. Sapņi par seksu, asinīm un varu. Ne vienmēr šie sapņi bija palikuši atmiņā arī dienā. Bet reizēm tie uzradās kā tauriņi ar žiletes asuma spārniem, kas izgriezās cauri prātam, atstājot sāpošas rētas.

Sievietes. Vienmēr sievietes. Šīs nežēlīgās, smīnīgās mātītes. Nepieciešamība pēc viņām – pēc maigās ādas, liegās smaržas, kairinošajām garšām – bija nīstama. Un tā bija pārvarama pat uz ilgiem laika periodiem. Dienām, nedēļām un mēnešiem varēja būt maigums, siltums un pat cieņa. Un tad piepeši viena no viņām varēja izdarīt kaut ko. Kaut ko tādu, par ko pienācās sods.

Sāpes atmodās, izsalkums pieauga. To spēja nomākt vien asinis. Un, par spīti sāpēm, par spīti izsalkumam, bija arī viltība. Mežonīgs apmierinājums, ko sniedza apziņa, ka neviens neatradīs nekādus pierādījumus. Lai cik rūpīgi meklētu, lai kā pūlētos.