Inosensā mitinājās vājprāts, taču tas bija labi paslēpies. Vasarai pieņemoties spēkā, tas turpinās mocīt savu negribīgo saimnieku. Un smaidīs.

Doktors Teodors Rūbenšteins – draugi viņu sauca par Tediju – apēda otro smalkmaizīti ar ķiršiem. Viņš to noskaloja ar remdenu pepsikolu, dzerdams tieši no pudeles. Kafija viņam nekad nebija garšojusi.

Pavisam nesen Tedijs bija nosvinējis četrdesmito dzimšanas dienu un savos biezajos, brūnajos matos regulāri ieķemmēja līdzekli krāsas atjaunošanai. Paldies Dievam, plikgalvība viņam neuzglūnēja, taču Tedijs nepiekrita, ka sirmās šķipsnas ir saglabājamas, jo tādējādi viņš izskatās pēc cienījama profesora.

Tedijs pieskaitīja sevi pie cilvēkiem, kam tuva jautrība. Viņš apzinājās, ka nelielās acis, mazliet nokarenais zods un dzeltenīgā ādas krāsa viņu nepadara par satriecoši pievilcīgu vīrieti. Lai iepatiktos sievietēm, viņš izmantoja humoru.

Viņš labprāt mēdza sev atgādināt, ka ar personības spožuma palīdzību var gultā ievilkt tikpat daudz sieviešu kā ideāla profila īpašnieki.

Kaut ko dungodams, Tedijs rūpīgi nomazgāja rokas izlietnē, kas atradās Palmera Bēru nama balzamēšanas telpā tieši zem Jēzus attēla, kas nebija gluži parasts. Lai uzjautrinātos, Tedijs pavirzīja to te uz vienu, te atkal otru pusi. Kad viņš to pastūma pa kreisi, Jēzum bija ietērps sarkanā krāsā, laipna seja un roka piespiesta pie skaidri saskatāmās sirds, kas attēlota kā Valentīndienas kartītē. Ja attēls tika pavirzīts pa kreisi, vienā mirklī Jēzus sejā parādījās skumju un sāpju izteiksme. Pats par sevi saprotams, ka ap galvu viņam vijās ērkšķu kronis un pār gudro pieri ritēja sīkas asiņu straumītes.

”Interesanti, kurš no šiem attēliem Palmeram pirms balzamēšanas patīk labāk?” Tedijs prātoja. Slaukot rokas, viņš nostājās dažādās vietās, lai atrastu to, kurā abi Jēzus attēli saplūda vienā. Viņam aiz muguras Eda Lū kaila gulēja uz galda. Tas bija vecmodīgs, ar porcelāna virsmu, kuras malās iestrādātas rievas šķidrumu notecināšanai. Fluorescējošo lampu nežēlīgajā gaismā mirušās āda izskatījās spokaini balta.

Vecais zēns Tedijs patologa profesiju izraudzījās tālab, ka viņam bija pienākums izvēlēties mācības medicīnas skolā. Rūbenšteini jau ceturtajā paaudzē, pie kuras piederēja viņš, uzvārda priekšā varēja rakstīt vārdu ”doktors”. Internatūras pirmais gads vēl nebija beidzies, kad viņš jau saprata, ka viņam derdzas slimi cilvēki. Šis riebums pat robežojās ar zināmu apsēstību.

Mirušie bija pavisam kaut kas cits.

Tedijam nekad nesagādāja grūtības darbs ar līķiem. Viņu no pacietības izveda slimnīcas atmosfēra, kur visapkārt vaimanāja un žēlojās pacienti. Jau pirmajā reizē, kad tika norīkots vērot līķa sekciju, viņš saprata, ka ir atradis savu aicinājumu. Mirušie nežēlojās, tos nevajadzēja glābt, turklāt bija pilnīgi droši, ka tie neiesūdzēs tiesā par nepareizu ārstēšanu. Tā drīzāk bija mozaīka – vispirms jāsadala, pēc tam jāatrod, kas nav pareizi, un jāuzraksta ziņojums.

Šādas mozaīkmīklas Tedijam labi padevās. Viņš apzinājās, ka ar mirušajiem spēj tikt galā krietni labāk nekā ar dzīvajiem. Abas bijušās sievas ar vislielāko prieku norādītu, ka viņam pietrūkst iejūtības, ka viņš ir egoists, bet viņa humora izjūta ir derdzīga un atbaidoša. Tedijs pats gan uzskatīja, ka ir visnotaļ jautras dabas cilvēks.

Trulo sekcijas procesu noteikti var padarīt dzīvīgāku, ieliekot mirušajam plaukstā ierīci, kas rada vibrāciju un pīkst, ja kāds to paspiež.

Bērnss gan tā nedomāja, taču Tedijam patika Bērnsu pakaitināt. Viņš uzvilka ķirurģiskos cimdus un pasmaidīja. Viņš šo triku bija izmēģinājis jau nedēļām ilgi, gaidīdams iespēju, lai to realizētu ar tādu personu kā ļoti pareizais un godīgais Mets Bērnss. Bija nepieciešams tikai atbilstīgi sakropļots nozieguma upuris.

Tedijs nosūtīja gaisa skūpstu Edai Lū un ieslēdza magnetofonu.

– Mums šeit ir baltā sieviete, – viņš iesāka ar izteiktu dienvidnieka akcentu, – apmēram divdesmit piecus gadus veca. Identificēta kā Eda Lū Hetingere. Garums piecas, komats, piecas pēdas. Svars simt divdesmit sešas mārciņas. Puiši un meitenes, viņas miesas būve atgādina kalnainu reljefu. – Viņš sprieda, ka šāds izteikums noteikti liks Bērnsam aizsvilties. – Mūsu šīsdienas viešņa ir cietusi no daudzkārtējiem naža dūrieniem. Atvaino, Eda Lū, – viņš noteica un saskaitīja dūruma vietas. – Divdesmit divas brūces krūšu, vēdera un ģenitāliju rajonā. Ar labi uztrītu, gludu asmeni horizontāli pāršķelta jūga vēna, traheja, balsene. Spriežot pēc griezuma leņķa un dziļuma, es secinu, ka tas izdarīts no kreisās uz labo pusi. Tātad noziedznieks ir labrocis. Tautas valodā runājot, dāmas un kungi, viņas rīkle tika pārgriezta no vienas auss līdz otrai. Visticamāk, ar nazi, kura asmens bijis… – viņš svilpodams nomērīja, – …sešas līdz septiņas collas garš. Vai kāds no jums ir redzējis filmu ”Krokodils Dandijs?” – Viņš izmēģināja runāt izteiktā austrāliešu akcentā. – Tas tik ir nazis! Pēc pārējo brūču apskates varu sacīt, ka šis grieziens ir bijis nāves cēlonis. Ar to pilnīgi pietiktu. Ticiet man, es esmu ārsts. – Viņš turpināja darbu, svilpodams melodiju no populāras sešdesmito gadu filmas. – Sitiens pa galvaskausa pamatni ar smagu, cietu priekšmetu. – Viņš uzmanīgi ar pinceti izcēla sīkas daļiņas. – Pašlaik es maisiņā ievietoju lietiskos pierādījumus. Visticamāk, tās ir koksnes vai koka mizas paliekas. Domāju, eksperti būs ar mani vienisprātis, ka viņai iebelzts ar smagu koka zaru. Sitiens saņemts pirms nāves. Ja jūs, detektīvi, nospriedīsiet, ka no tā viņa zaudēja samaņu, tad būsiet laimējuši bezmaksas ceļojumu divām personām uz Barbadosu un ceļasomu komplektu piedevām.

Atvērās durvis, un Tedijs pacēla skatienu. Bērnss pamāja sveicienu ar galvu. Tedijs pasmaidīja. – Fiksēsim ierakstā, ka īpašais aģents Metjū Bērnss ir ieradies, lai vērotu meistaru darbā. Kā sviežas, aģent Bērns?

– Un kādi tev panākumi?

– O, mēs ar Edu Lū iepazīstam viens otru tuvāk. Domāju, vēlāk mēs varētu doties uz dejām.

Bērnsa zods saspringa, viņš bija sakodis zobus. – Rūbenštein, tavi joki kā allaž ir pretīgi un nožēlojami.

– Edai Lū gan patīk, vai ne, dārgā? – Viņš papliķēja mirušās roku. – Nobrāzumi un ādas savainojumi uz delnu locītavām un pie potītēm. – Viņš atklāja un izņēma sīkas baltas šķiedras, ko ievietoja maisiņā. Tad viņš turpināja detalizēti aprakstīt savas darbības.

Bērnss cieta šo izrādi vēl piecpadsmit minūtes. – Vai viņa tika seksuāli izmantota?

– Ir visai grūti to pateikt, – Tedijs sakniebtām lūpām atbildēja. – Es paņemšu uztriepes. – Kamēr Tedijs to darīja, Bērnss novērsa skatienu. – Ūdenī viņa pavadījusi divpadsmit līdz piecpadsmit stundu. Precīzas analīzes vēl nav veiktas, bet es lēšu, ka nāve iestājusies periodā no vienpadsmitiem līdz trijiem naktī sešpadsmitajā jūnijā.

– Man šie rezultāti nepieciešami, cik ātri vien iespējams.

Tedijs noņēma vēl dažādus audu paraugus. – Jēziņ, tu allaž tā steidzini mani!

Šo piezīmi Bērnss izlikās nemanījis. – Es vēlos zināt maksimāli visu. Ko viņa ēdusi un kad. Vai sazāļota un lietojusi alkoholu. Vai viņai ir bijis seksuāls kontakts ar kādu. Tiek uzskatīts, ka viņa bija stāvoklī; ir jānoskaidro, cik ilgs bija grūtniecības laiks.

– Es paskatīšos. – Tedijs pagriezās un tēloja, ka paņem kādu citu instrumentu. – Tu droši vien gribētu apskatīt viņas kreiso dzerokli. Man tas liekas ļoti interesants.

– Zobs?

– Tieši tā. Neko tamlīdzīgu es agrāk neesmu redzējis.

Ieintriģētais Bērnss noliecās tuvāk, atvēra Edas Lū muti un piemiedza acis.

– Noskūpsti mani, muļķi, – viņa pieprasīja. Bērnss iekliedzās un streipuļodams atkāpās. – Jēzus! Dievs augstais.

No smiekliem saliecies gluži līks, Tedijs apsēdās, jo pretējā gadījumā būtu nokritis. Viņš mēnešiem ilgi bija praktizējies vēderrunāšanā, un šā mirkļa dēļ visi pūliņi bija atmaksājušies.

– Tev nu gan piemīt stila izjūta. Par tevi interesējas pat mirušas sievietes.

Pūlēdamies atgūt savaldību, Bērnss savilka rokas dūrēs. Ja viņš tagad iesistu Rūbenšteinam, tad par to nāktos iesniegt ziņojumu. – Tu esi pilnīgi jucis.