Tedijs norādīja uz Bērnsa bālo seju un tad uz Edas Lū pelēcīgi zaļgano un starp smieklu lēkmēm ievilka elpu.

Bērnss zināja, ka draudēt nav ne mazākās nozīmes. Jebkāda oficiāla sūdzība, ko viņš uzrakstītu, tiktu truli pieņemta un jau drīz pilnībā aizmirsta. Rūbenšteins bija labākais speciālists. Vispārzināms trakais, taču izcils sava aroda meistars.

– Lai pārbaužu rezultāti būtu pieejami jau dienas beigās, Rūbenštein. Tev varbūt tas viss liekas augstākajā mērā uzjautrinoši, taču man ir jāaptur psihopāts.

Nespēdams parunāt, Tedijs tikai pamāja ar galvu un piespieda roku pie sāpošajām ribām.

Kad Bērnss izmetās pa durvīm, Tedijs nosusināja asaras no acīm un noslīdēja no krēsla. – Eda Lū, dārgumiņ, – viņš aizelsies sacīja, vēl pilnībā neatguvies no priecīgajiem smiekliem. – Es nespēju vien pienācīgi pateikties tev par palīdzību. Tici man, ar šo izrādi tu ieiesi vēstures annālēs. Puišiem galvaspilsētā tas ārkārtīgi patiks.

Svilpodams viņš paņēma skalpeli un atsāka darbu.

Darlīna Fulere-Tolbota ieklausījās Trūsdeilu barbekjū skaņās, kas ieplūda pa viņas guļamistabas logu. ”Īsts kauns un negods, ka tā augstprātīgā Sūzija Trūsdeila pat nav papūlējusies uzaicināt savu tuvāko kaimiņieni. Viesības lieliski novērstu manas domas no nepatikšanām.”

Skaidrs, ka Sūzija nebiedrojās ar Darlīnu. ”Viņai labāk patīk Longstrīti, Šeisi vai pat tie iedomīgie Kaningemi no pretējās ielas puses, kas ar degunu stumda mākoņus. Vai tad viņa nezina, ka visuvarenais Džons Kaningems krāpj savu manierīgo sievu ar Džosiju Longstrītu? Sūzija laikam piemirsusi, ka viņai vajadzēja iziet pie vīra un apkalpot klientus pie galdiņiem kafejnīcā ”Ēd un pļāpā”, kamēr vēders tikai brieda un brieda. Var jau būt, ka viņas vīrs ir nācis no bagātniekiem, taču vairs pie tādiem nepieder. Visiem zināms, ka Bērka tēvs izdarīja pašnāvību un mantojumā nevarēja atstāt neko, izņemot parādzīmju kaudzi. Trūsdeili nav labāki par mani. Un arī Longstrīti ne. Jā, tētis strādā kokvilnas plantācijā, bet nav tās īpašnieks, toties viņš nav alkoholiķis. Un nav miris.”

To, ka Sūzija viesības sarīkojusi pagalmā aiz mājas, Darlīna uzskatīja par augstāko nedraudzīguma izpausmi. No turienes grilētās gaļas un pikantās mērces smaržas bija sajūtamas tik labi, ka lika neielūgtajiem sajusties ļoti vientuļi. Pat Darlīnas brālis Bobijs Lī bija tur. Jāteic gan, ka māsai viņš neizrādīja īpaši siltas jūtas.

”Lai viņi iet ellē. Stīvie Trūsdeili un visi pārējie. Es tāpat negribētu iet ne uz kādām sasodītām ballītēm! Pat tad, ja Juniors strādā benzīna uzpildes stacijā no četriem līdz pusnaktij. Kā gan es varētu smieties un laizīt mērci no pirkstiem, ja mana pasaulē labākā draudzene jau nākamajā otrdienā tiks guldīta zemes klēpī.”

Viņa nopūtās. Un Billijs Tī, kurš ar milzu aizrautību bija pieplacis viņas sārtajiem krūšu galiem, uztvēra to par zīmi, ka viņa beidzot arī sākusi izrādīt ieinteresētību.

Viņš sagrozījās, lai varētu ieslidināt mēli viņai ausī. – Nāc nu, mazā. Nāc man virsū.

– Labi. – Tas viņai likās aizraujoši. Junioram to pēdējā laikā patika darīt tikai gultā un tikai vienā pozā.

Pēc seksa Billijs Tī apmierināti smēķēja Marlboro. Darlīna gulēja, skatījās griestos un klausījās mūziku, kas skanēja no Trūsdeilu mājas.

– Billij Tī, – viņa ierunājās, lūpu uzmetusi. – Vai tev nešķiet, ka ir nepieklājīgi rīkot ballīti, bet neuzaicināt savus tuvākos kaimiņus?

– Sasodīts, Darlīna, vai tu reiz beigsi gremzties par tiem ļautiņiem?

– Tas vienkārši nav pareizi. – Aizvainota par šādu līdzjūtības trūkumu, Darlīna piecēlās, lai paņemtu talku ar rožu smaržu. Jau pēc stundas vajadzēja doties pie mātes pakaļ Skūteram, un tas bija ātrākais veids, kā nomākt sviedru un seksa aromātu. – Viņa ir iedomājusies, ka ir labāka nekā es. Un viņas uzpūtīgā Mārvela tāpat. Tikai tālab, ka viņi ir draugos ar Longstrītiem. – Viņa uzvilka T kreklu un īsbikses, karstuma dēļ iztiekot bez apakšveļas. Viņas augstās, apaļīgās un pilnīgās krūtis izspīlēja kokvilnas audumu, sašķobot pabalējušo Elvisa Preslija seju. – Un tagad Takers dūdo ar to Veiverliju. Bet Eda Lū vēl nav apglabāta.

– Takers ir pilnīgs ķēms. Allaž tāds ir bijis.

– Bet Eda Lū viņu mīlēja līdz bezprātam. – Darlīna paņēma smaržas. Viņa uzmeta Billijam Tī cerīgu skatienu, taču viņš bija pārāk aizņemts, gaisā pūšot dūmu gredzenus. Pagriezusies Darlīna drūmi paraudzījās pa logu. – Es viņus vienkārši ienīstu. Visus. Ja nebūtu Bērka Trūsdeila labākais draugs, tad Takers jau sēdētu aiz restēm – gluži tāpat kā Ostins Hetingers.

– Pie velna. – Billijs Tī berzēja sasvīdušo vēderu un prātoja, vai viņi varētu vēl otrreiz atkārtot kaut ko patīkamāku par kaimiņu aprunāšanu. – Takers ir ķēms, taču viņš nav slepkava. Visiem zināms, ka to izdarījis melnais. Tiem taču patīk uzšķērst baltās sievietes.

– Takers tieši tāpat saplosīja viņas sirdi. Vienkārši liekas, ka viņam tomēr kaut kā vajadzētu par to samaksāt. – Viņa paskatījās uz Billiju Tī, pār vaigu pārslīdēja viena asara. – Es gribētu, lai kāds viņam atdarītu par to, ka pirms nāves Eda Lū jutās tik ļoti nelaimīga. – No kaimiņu pagalma skanošie smiekli sadusmoja Darlīnu, un viņa samirkšķināja mitrās skropstas. – Man liekas, es būtu gatava izdarīt gandrīz jebko tāda cilvēka labā, kuram pietiktu drosmes viņam atriebties.

Billijs Tī nodzēsa cigareti nelielā pelnutraukā, uz kura bija attēlots Vašingtona monuments. – Un kā būtu, ja tagad tu, saldumiņ, nāktu pie manis un parādītu, cik ļoti tu to gribi? Es varbūt varētu kaut ko darīt lietas labā.

– Ak, mīļais… – Darlīna novilka Elvisu nost no savām krūtīm un tad nometās starp Billija Tī ceļgaliem. – Tu esi tik labs pret mani!

Kamēr Darlīna nopūlējās, lai mīļākā sejā nepazustu smaids, kaimiņu pagalmā uz restēm čurkstēja ribiņas. Bērks tās uzraudzīja, apsējis lielu priekšautu ar kariķēta pavāra attēlu un uzrakstu ”Noskūpsti pavāru, citādi…”. Ar vienu roku viņš pielika pie mutes alus pudeli, bet ar otru apslacīja ribiņas ar mērci. Sūzija no virtuves nesa ārā bļodas un šķīvjus un kārtoja to visu uz piknika galda, dāļādama norādījumus saviem bērniem – lai paņem kartupeļu salātus, atnes vēl ledu un mitējas ņemt no šķīvja pildītās olas.

Kerolaina ar apbrīnu vēroja šo saskaņu. Viens iemetās virtuvē, otrs – no tās ārā. Lai gan abi zēni – Kerolaina atcerējās, ka viņus sauc Tomijs un Pārkers – ik pa brīdim apstājās, lai iebikstītu viens otram ar elkoņiem vai pagrūstītos, viss noritēja gludi. Jaunākais puika Sems, kas savu vārdu dabūja par godu Tēvocim Semam, jo pasaulē bija nācis pulksten deviņos ceturtajā jūlijā, rādīja Takeram savu beisbola kartīšu kolekciju.

Takers bija nometies zālē un, par spīti karstumam, turēja Semu klēpī un kopīgi skatījās albumu. – Par šo Kelu Ripkinu es tev atdotu savu astoņdesmit sestā gada Rikiju Hendersonu.

– Nū-ū… – Semam sasvīdušie mati lipa pie pieres, kad viņš noraidoši purināja galvu. – Šis ir Kela pirmais gads.

– Bet tam ir atlocīts stūrītis, dēls, toties mans Hendersons ir ideālā stāvoklī. Es pat varētu piesviest klāt arī Veidu Bogsu.

– Tas taču nav nekas īpašs. – Sems pagrieza galvu, un Kerolaina pamanīja iespīdamies viņa tumšās acis. – Es gribu sešdesmit trešā gada Pītu Rozu.

– Ei, puika! Tā taču ir laupīšana. Teikšu, lai tavs tētis ieliek tevi cietumā par to vien, ka tu pieminēji kaut ko tādu. Bērk, šis puika ir dzimis kriminālnoziedznieks! Labāk jau uzreiz nosūti viņu uz kādu labošanas iestādi. Aiztaupīsi sev galvassāpes.

– Sems saprot, ja kāds grib viņu piemānīt, – Bērks mīlīgi noteica.

– Viņš joprojām ir dusmīgs, ka es esmu dabūjis to sešdesmit astotā gada Mikiju Mentlu, – Takers klusi paskaidroja Semam. – Tas cilvēks neizprot radošu pieeju maiņas un tirgošanās jomā. Un tagad atgriežamies pie Kela Ripkina.

– Par to es gribētu divdesmit piecus dolārus.

– Sasodīts! Tas jau ir par traku. – Viņš satvēra Semu ciešāk un iešņāca viņam ausī: – Vai redzi to puisi, kurš sēž blakus mis Veiverlijai un garlaiko viņu līdz nāvei?