– To, kurš ģērbies uzvalkā?

– Jā, kungs, to pašu. Viņš ir FIB aģents, bet divdesmit piecu dolāru pieprasīšana par Kelu Ripkina pirmo gadu ir federāls noziegums.

– Nū-ū-ū… – zēns novilka un pasmaidīja.

– Dieva vārds. Un tavs tētis būs pirmais, kurš tev paskaidros, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Es grasos tevi apsūdzēt.

Sems nopētīja Metjū Bērnsu un pēc tam paraustīja plecus. – Viņš izskatās pēc mīkstpēdiņa.

Takers iesmējās. – Kur tu to visu esi samācījies? – Nolēmis izmantot citu taktiku un pamēģināt, vai nevarēs panākt vēlamo, ja mazliet pamocīs zēnu, viņš pagrieza Semu kājām gaisā un tad ķērās pie kutināšanas.

Kerolaina vēroja abus cīkstamies un zaudēja sarunas pavedienu ar Bērnsu, kurš runāja kaut ko par Simfoniju balli Kenedija centrā. Viņa ļāva, lai aģents turpina runāt, un ik pa brīdim pasmaidīja vai nomurmināja kaut ko piekrītošu. Daudz interesantāka viņai likās pārējo viesu vērošana.

Lielākā daļa sanākušo bija sapulcējušies ēnā zem ozola. Tas bija vienīgais koks šajā pagalmā un ideāla vieta, kur izkārtot krēslus un vadīt laiskas sarunas. Kaulainais, melnīgsnējais patologanatoms smīdināja sievietes. Bija grūti saprast, kā gan tas iespējams, ka cilvēks vienu dienu veic līķa sekciju, bet nākamajā bārsta jokus. Džosija bija iekārtojusies uz auklā iekārtas riepas un flirtēja ar viņu – gluži tāpat kā ar visiem pārējiem tuvumā esošajiem vīriešiem. Dveins Longstrīts un doktors Šeiss sēdēja uz mājas pagalma puses lieveņa, malkodami alu. Mārvela Trūsdeila un Bobijs Lī Fulers sūtīja viens otram ilgus, intimitātes apdvestus skatienus. Kosmētikas veikala īpašniece Kristela, kuras uzvārdu Kerolaina nezināja, bija iegrimusi tenkošanā ar Bērdiju Šeisu.

Trūsdeilu īpašuma abās pusēs bija redzamas citu pagalmu daļas. Dzeltenajā saulē žāvējās veļa. Gandrīz katrā sētā bija arī nelielas dārzeņu un garšaugu dobes. Smagi, nobrieduši tomāti, sviesta pupiņas, dārza kāposti – viss tā vien gaidīja, līdz tiks ielikts katlā.

Alus, gaļas un ziedu smarža tvanoja vēlās pēcpusdienas saulē. Tomijs ielika jaunu kaseti pārnēsājamajā magnetofonā, un gaisā uzvilnīja blūza skaņas. Kerolaina nezināja, ka dzied Bonija Raita, taču prata atpazīt izcilu izpildījumu.

Viņa gribēja to visu dzirdēt. Gribēja dzirdēt, kā Sems smejas un klaigā, cīkstēdamies ar Takeru, un kā Kristela un Bērdija baumo par kādu, kurš pirms divdesmit gadiem gājis bojā autonegadījumā.

Tāpat viņa vēlējās dejot pie šīs mūzikas, vērot, kā Bērks skūpsta sievu, grila smaržīgo dūmu ieskauts. Skūpsta viņu, itin kā abi joprojām būtu pusaudži, kas aizlavījušies uz kādu nomaļāku vietu, lai pabūtu divatā. Un viņa vēlējās izjust to pašu, ko juta Mārvela, kad Bobijs Lī paņēma viņu pie rokas un ieveda mājā pa virtuves durvīm.

Kerolaina vēlējās būt iesaistīta šais notikumos, nevis sēdēt malā un diskutēt par Rahmaņinovu.

– Atvainojiet, Metjū. – Viņa aši uzsmaidīja Bērnsam un pārcēla kājas pāri koka soliņam. – Es paraudzīšu, vai Sūzijai nav nepieciešama palīdzība.

Sems bija uzlēcis Takeram virsū, bet Takers varēja mierīgi apbrīnot Kerolainas slaidās kājas, ko lieliski izcēla baltās īsbikses. Kad viņa pieliecās, lai paceltu lidojošo šķīvīti, Takers nopūtās, tad nogāza Semu uz muguras, draudzīgi uzpliķēja pa zēna vēderu un piecēlās.

– Domāju, ka man tagad noderētu kāds alus.

Kerolaina bija apstājusies pie grila. – Smaržo lieliski, – viņa sacīja Bērkam.

– Vēl piecas minūtes, – viņš solīja, un Sūzija iesmējās.

– Tā viņš saka visu laiku. Kerolaina, ko es varu tev piedāvāt?

– Neko. Viss ir kārtībā. Iedomājos, ka tev noderētu palīdzīga roka.

– Mīļā, tam jau ir domāti bērni. Es gribu, lai tu vienkārši sēdi un atpūties.

– Patiešām, es… – Viņa piesardzīgi paraudzījās pāri plecam. Bērnss joprojām sēdēja pie galda un malkoja šardonē, ko Kerolaina bija atnesusi kā ciemkukuli. Kaklasaite nežēlīgi kļāvās klāt viņa rīklei.

– Ā… – Sūzijas acis bija sekojušas viņas skatienam. – Laikam jau ir brīži, kad sievietei steigšus vajadzīga nodarbošanās. Ieteci nu mājā un atnes burciņu, kas atrodas plauktā pa kreisi no ledusskapja.

Kerolaina pateicīgi devās izpildīt uzdevumu. Doktors Šeiss uz lieveņa sveicienam pieskārās cepurei. Dveins veltīja viņai siltu, izklaidīgu diezgan iereibuša cilvēka smaidu.

Virtuvē Kerolaina spēji apstājās. Bobijs Lī un Mārvela bija sakļāvušies kaislīgā apskāvienā tieši pretī ledusskapim. Kad noklaudzēja sieta durvis, abi atsprāga viens no otra. Mārvela koši pietvīka un kārtoja blūzi svārkos. Bobijs Lī uzsmaidīja Kerolainai, un smaidā jautās gan lepnums, gan zināma neveiklība.

– Es ārkārtīgi atvainojos, – Kerolaina sacīja, nevarēdama īsti izlemt, kurš ir vairāk satraucies. – Sūzija uzdeva atnest… – Virtuvē gaiss likās tik sakarsis kā uz plīts. – Es atnākšu vēlāk. – Viņa ar muguru atdūrās pret durvīm, jo tieši tobrīd Takers tās bija atvēris.

– Kero, tu nedrīksti abus te atstāt divvientulībā. – Viņš piemiedza aci, paraudzījies uz Bobiju Lī. – Virtuves ir bīstamas vietas. Jums būs jāiet ārā, kur māmiņu modrās acis jūs uzraudzīs.

– Man ir astoņpadsmit gadu! – Mārvela noteica, uzzibsnīdama niknu skatienu. – Mēs abi esam pieauguši.

Takers pasmaidīja un ieknieba viņai zodā. – Tieši par to jau es runāju, dārgumiņ.

– Turklāt, – Mārvela turpināja, – mēs grasāmies precēties.

– Mārvela! – Bobija Lī ausu galiņi kļuva koši sarkani. – Es taču vēl neesmu pat runājis ar tavu tēti par to.

Viņa paslēja galvu gaisā. – Mēs zinām, ko vēlamies, vai ne?

– Nu… jā – Viņš norija siekalas, Takera skatiena pavadīts. – Skaidrs, ka tā. Bet būs pareizi, ja es ar viņu aprunāšos un tikai tad mēs kaut ko sacīsim citiem.

Viņa ieslidināja roku Bobija Lī elkonī. – Tad sāc runāt ar viņu. – To pateikusi, viņa izbīdīja puisi pa durvīm.

– Jēzus… – Takers nolūkojās viņiem nopakaļ un satriekts saglauda matus. – Es mēdzu auklēt Mārvelu sev uz pleca, bet nu viņa jau runā par precēšanos.

– Spriežot pēc viņas skatiena, es sacītu, ka tās nebija tikai runas.

– Sasodīts! Kā gan viņai jau var būt astoņpadsmit? – Takers izsaucās. – Man pašam tikko pirms dažām minūtēm vēl bija astoņpadsmit.

Kerolaina iesmējās un papliķēja viņam pa roku. – Neraizējies, Taker. Es esmu droša, ka pēc gadiņa vai diviem viņa tev sagādās citu bērniņu, ko auklēt uz pleca.

– Augstais Dievs! – Pat tāda doma viņu satricināja. – Tas mani padara par kaut ko līdzīgu vectētiņam, vai ne? Pie velna, man taču ir tikai trīsdesmit trīs gadi! Es esmu pārāk jauns, lai būtu vectētiņš.

– Man liekas, tas būtu vairāk tāds kā goda nosaukums.

– Tas nav svarīgi. – Viņš paraudzījās uz alus pudeli, ko turēja rokā. – Nē, es par to nedomāšu.

– Manuprāt, tas ir prātīgs lēmums. – Kerolaina pagriezās un atvēra virtuves skapīti. – Kuru burciņu Sūzija gribēja?

– Hmm? – viņš bilda un pagriezās pret Kerolainu. Domas par dzīvi un novecošanu kaut kur pagaisa. ”Mīļo tētīt! Viņai nu gan ir skaistas kājas un tik pievilcīgs dibentiņš…” – Augšējā plauktā, – viņš noteica. – Pastiepies turp. – Takers noskatījās, kā Kerolainas īsbikses savelkas uz augšu, atklājot skatu uz viņas gurniem, kamēr viņa, pacēlusies pirkstgalos, mēģināja dabūt vajadzīgo. – Jā, tieši tā.

Kerolainas pirksti aizsniedzās līdz burciņai, un viņa piepeši attapa, kas īsti notiek. Nostājusies atkal normāli, viņa pār plecu paraudzījās uz Takeru. – Tu taču esi slims, Taker.

– Jā, es pat jūtu, kā mani pārņem karstums. – Joprojām smaidīdams, viņš piegāja pie Kerolainas. – Ļauj, es tev palīdzēšu. – Vīrieša augums viegli piespiedās Kerolainai, un viņš pasniedzās pēc burciņas. – Tu tik labi smaržo, Kero! Vīrietis būtu laimīgs kaut ko tādu sasmaržot, ik rītu mostoties.

Kerolainai nācās lēnām ievilkt elpu, jo pašas auguma spējā reakcija viņu pārsteidza. – Pēc kafijas un bekona?

Takers iesmējās un iepriecināja sevi, pieglauzdamies Kerolainas kaklam. – Pēc maiga, nesteidzīga seksa.

Šī frāze uzjundīja pārāk daudz emociju. Pārāk daudz un pārāk ātri. Tirpas pār miesu, grūti izturams spiediens, locekļu vājums… Neko tādu viņa nebija jutusi kopš… Luisa.