Muskuļi atkal atguva spēku. – Taker, man te vairs gandrīz nemaz nav vietas.

– Es cenšos. – Viņš izņēma burciņu no plaukta. Uzlicis rokas Kerolainai uz gurniem, viņš pagrieza sievieti tā, lai varētu ieskatīties viņai sejā. – Vai tev ir gadījies, ka uzduries kādam mūzikas fragmentam, kas nebeidz un nebeidz skanēt tev prātā, lai arī tev nemaz nešķiet, ka šī melodija tev ir ļoti mīļa? – Takera plaukstas virzījās augstāk un pieskārās Kerolainas krūtīm.

Viņas asinis uzmutuļoja. – Laikam jau ir.

– Tā nu ir sagadījies, ka man kaut kas līdzīgs ir ar tevi, Kerolaina. Tu kā melodija nemitīgi esi man prātā. Varētu pat sacīt, ka tā ir uz palikšanu.

Abu acis atradās vienā līmenī, tik tuvu, ka viņa ievēroja tikko pamanāmu zaļu kontūrlīniju ap viņa zīlītēm. – Varbūt tev vajadzētu padomāt par kādu citu melodiju?

Viņš pievirzījās tuvāk. Viņa sastinga, un Takers iepriecināja sevi ar vieglu, ātru kodienu viņas apakšlūpā. – Kad es daru to, ko man vajadzētu, tas allaž izvēršas sasodīti neciešami. – Viņš ar pirkstu kauliņiem liegi pieskārās Kerolainas vaigam. Kerolaina nenovēršoties cieši raudzījās uz Takeru. Viņas skatiens mudināja Takeru aizsargāties un sargāt Kerolainu; viņa ceļgali šķita gluži ļengani. – Tas cilvēks tev nodarīja sāpes vai vienkārši sagādāja vilšanos?

– Es nesaprotu, par ko tu runā.

– Tu esi tramīga, Kero. Un es secinu, ka tam ir iemesls.

Maigais siltums, kas plūda pa Kerolainas dzīslām, piepeši pārvērtās tēraudcietā gribasspēkā. – Vārds ”tramīgs” vairāk piedien, ja runā par zirgu. Es esmu neieinteresēta. Un iemesls tam varētu būt tāds, ka man tu nešķiet pievilcīgs.

– Tagad gan tu mānies, – viņš mierīgi noteica. – Neieinteresēta… Ja turpat aiz durvīm nebūtu tik daudz cilvēku, es tev pierādītu, cik lieli ir šie māņi. Taču es, Kero, esmu pacietīgs un nekad nevainoju sievieti, kurai patīk, ja viņu pierunā.

Dusmas uzvilnīja tik karstas, ka, likās, tās applaucēs Kerolainai mēli. – Es esmu droša, ka tu spēj vairāk nekā tikai pierunāt sievietes. Piemēram, Edu Lū.

No Takera skatiena pazuda uzjautrinājums, to nomainīja niknums un pēc brīža vēl kaut kas ļoti līdzīgs sērām. Viņš pakāpās atpakaļ, un Kerolaina pieskārās viņa rokai. – Piedod. Tas bija nicināmi.

Takers pacēla alus pudeli un iedzēra malku, lai aizskalotu daļu kaklā sakāpušā rūgtuma. – Tas bija pietiekami tuvu patiesībai.

Kerolaina pašūpoja galvu. – Tu mani sadusmoji, taču tas nav attaisnojums, lai es tev sacītu kaut ko tādu. Piedod.

– Aizmirsti par to. – Viņš nolika malā iztukšoto pudeli un turpat centās atstāt arī sāpes, cik nu tas bija iespējams. Viņi sadzirdēja Bērka saucienu, un Takera lūpās it kā ievilkās smaids, taču Kerolaina ievēroja, ka acīs tas neuzplauka. – Izskatās, ka mēs beigu beigās tomēr tiksim pie ēdiena. Paņem to burku un iznes ārā. Es arī drīz nākšu.

– Labi. – Kerolaina mirkli uzkavējās pie durvīm, vēlēdamās atminēties kādus šim brīdim piemērotus vārdus. Kārtējā atvainošanās bija lieka.

Kad aiz Kerolainas aizcirtās durvis, Takers piespieda galvu pie ledusskapja. Viņš nezināja, ko īsti jūt. Pietrūka vārdu, lai to aprakstītu. Viņam tas derdzās. Jūtas pie viņa allaž nāca viegli, pat tās, kuras bija netīkamas. Taču šis emociju muklājs, kas virda viņā, bija kaut kas jauns, ļoti nepievilcīgs un vairāk nekā biedējošs.

Edu Lū viņš redzēja pat sapņos. Viņa nāca – tāda saplosīta un nāves apdvesta, uztūkušām miesām. No viņas matiem nokarājās ūdensaugi un pilēja dīķa ūdens, no miesām sūcās melnas asinis, un viņa ar kaulainu pirkstu norādīja uz Takeru. Edai Lū nemaz nevajadzēja runāt ar viņu, lai paskaidrotu, ko domājusi. Viņš bija vainīgs pie tā, ka viņa ir mirusi.

Augstais Dievs! Ko gan viņš varēja iesākt?

– Taker, mīļais. – Džosija ienāca virtuvē un apskāva brāli. – Vai slikti jūties?

”Tik ļauni, cik vien var būt,” viņš nodomāja un nopūtās. – Sāp galva. Tas arī viss. – Viņš pagriezās pret māsu un pasmaidīja. – Pārāk daudz alus tukšā dūšā.

Džosija noglāstīja Takeram matus. – Man somiņā ir aspirīns ar sevišķi spēcīgu iedarbību.

– Es labāk izvēlēšos ēdienu.

– Iesim, sadabūsim tev šķīvi. – Apskāvusi brāli, viņa izgāja pa durvīm uz lieveņa. – Dveins jau ir piedzēries, un man negribas stiept uz mājām jūs abus. Jo īpaši tāpēc, ka man šovakar sarunāts randiņš.

– Kurš tad ir tas laimīgais?

– Doktors no FIB. Viņš ir tik jauks, ka es varētu viņu vai apēst. – Viņa pasmējās un pamāja Tedijam Rūbenšteinam ar roku. – Domāju, ka es izmēģināšu viņu Kristelas labā. Nabadzīte ir veltījusi viņam daudzus jo daudzus skatienus.

– Tu nudien esi īsta draudzene, Džosij.

– Es zinu. – Viņa dziļi ievilka elpu. – Tā, paņemsim sev drusciņu no šīm ribiņām.

Aiz vecajām vergu būdām no saulē izbalojošajiem akmeņiem, aiz kokvilnas laukiem, ko ieskauj mēslojuma un pesticīdu smārds, atradās tumšs zirga pakava formas ezeriņš, kura vārdā savulaik nosaukts Svītvoteras īpašums.

Tagad gan ūdens vairs nelikās tik jauks kā senāk. Indes bija iznīcinājušas smecerniekus un citus kukaiņus, kas mēdza dzīvot labībā, pesticīdi bija sasūkušies augsnē – paaudze pēc paaudzes – un pēc tam no turienes nonākuši arī ezera ūdenī.

Un tomēr… Lai arī ezera ūdens vairs nebija derīgs dzeršanai un tajā noķerto zivju likšanu galdā vajadzēja ļoti nopietni apdomāt, šī joprojām bija ļoti skaista vieta. Īpaši brīžos, kad debesīs spīdēja mēness.

Niedres gurdi šūpojās vakara vēsmā, vardes plunkšķinājās ūdenī un sarunājās savā starpā. No ūdens ārā spraucās ciprešu saknes, kas līdzinājās tumšiem, veciem kauliem. Nakts bija pietiekami skaidra, lai varētu saskatīt vieglo ūdens viļņošanos, kas radās, odiem pieskaroties ezera virsmai un ūdens iemītniekiem pūloties tos notvert.

No alus, ko bija dāsni baudījis Bērka viesībās, Dveins bija pārgājis pie sava iemīļotā viskija Wild Turkey. Pudeles saturs bija noplacis tikai par kādu ceturtdaļu, taču viņš jau jutās nožēlojami piedzēries. Viņš labprātāk būtu palicis mājās un lietojis alkoholu tur līdz pilnīgai apziņas tumsai, taču Dela nebūtu viņu likusi mierā ar saviem aizrādījumiem. Un viņam jau līdz nāvei bija apriebies, ka sievietes norāda, kas jādara.

Vēstule no Sisijas bija devusi iemeslu kaislīgi apdzēst dusmu liesmas ar kārtīgu viskija devu. Viņa grasījās precēties ar savu apavu tirgotāju. Dveins mēģināja iegalvot sev, ka viņu tas vispār nemaz neuztrauc. Viņam nudien nesāpēja sirds, ja Sisija bija tik liela muļķe, ka precējās ar tādu, kurš augu dienu pieskaras svešu cilvēku kājām. ”Dievam zināms, ka es negribu Sisiju… nekad neesmu gribējis, ja reiz runājam par to. Lai es esmu nolādēts, ja viņa atvilks bērnus un mēģinās izspiest no manis vairāk naudas! Dārgas privātskolas, dārgas drēbes… To visu es jau esmu pārdzīvojis, vai ne? Arī to, ka Sisija un viņas advokāts ar pieglaustajiem matiem faktiski panāca aizliegumu man tikties ar saviem puikām. Viņi to dēvēja par ierobežotu tikšanos kāda cita uzraudzībā. Un tikai tālab, ka es laiku pa laikam mēdzu iedzert kādu grādīgā malku.”

Drūmi raudzīdamies tumšajā ūdenī, Dveins ieguldzināja vēl viskiju no pudeles. ”Viņi pataisīja mani par tādu kā briesmoni, lai gan es ne reizi neesmu bērniem nodarījis pāri. Pat Sisijai. Lai gan bija brīži, kad to ļoti gribējās – vienkārši tāpēc, lai ierādītu viņas īsto vietu. Tomēr es neesmu vardarbīgs cilvēks,” Dveins atgādināja pats sev. ”Ne tāds, kāds bija tēvs. Jā, es iedzeru bez iemesla un esmu to pierādījis jau no piecpadsmit gadu vecuma. Un Sisija Kūnsa zināja, kam piekrīt, kad papleta kājas manā priekšā. Vai es pārmetu Sisijai, ka viņa kļuva grūta? Nē. Es viņu apprecēju, nopirka viņai skaistu māju un visas tās jaukās drēbes, ko viņa kāroja. Es viņai devu vairāk, nekā viņa bija pelnījusi,” Dveins prātoja, atkal atcerēdamies par vēstuli. ”Ja viņa iedomājas, ka es ļaušu tam ģitāras strinkšķinātājam un apavu tirgotājam adoptēt manus miesīgus bērnus, tad viņai nāksies vilties. Vispirms es Sisijai parādīšu īstu elli. Lai es esmu nolādēts, ja pakļaušos Sisijas aizplīvurotajiem draudiem par atkārtotu vēršanos tiesā, ja es nepalielināšu ikmēneša pabalstu bērniem!”