Nebija runas par naudu. Tā Dveinam nenieka nerūpēja. Takers visu bija nokārtojis. Runa bija par principu. ”Vairāk naudas,” Sisija pieglaimīgā balsī sacīja, ”vai arī taviem dēliem būs cita vīrieša uzvārds.”

”Bērni,” Dveins domāja. ”Manas nemirstības simbols.” Un viņš zēnus mīlēja. Protams, ka mīlēja. Viņi bija Dveina miesa un asinis, viņa saistība ar nākotni un pagātnes važas. Tieši tālab viņš dēliem sūtīja dāvanas un konfektes. Taču daudz grūtāk bija tad, ja nācās sastapties ar viņiem aci pret aci.

Atmiņa joprojām labi glabāja momentu, kad mazais Dveins – viņam tolaik nebija vairāk par trijiem gadiem – kliedza un raudāja, jo iegāja istabā un ieraudzīja, ka tētis ir smagi piedzēries un izklaidējas, šķaidot Sisijas glāžu komplektu pret sienu. Sisija tad iebrāzās istabā un paķēra puiku ar tādu dedzību, it kā Dveins pret sienu būtu triecis zēnu, nevis glāzes ar zeltītajām maliņām. Un mazais kliedza vēl aizrautīgāk.

Dveins pats bija gluži vienkārši stāvējis un vairāk par visu vēlējies sasist visu galvas kopā.

”Gribat, lai būtu iemesls raudāt? Dieviņ mīļais, es jums sagādāšu iemeslu raudāt!”

Tā būtu sacījis Dveina tēvs, un visi pārējie būtu nodrebējuši bailēs.

Viņš iedomājās, ka varbūt ir to pateicis, ka varbūt to ir pat izkliedzis. Taču Sisija nenodrebēja, viņa – sarkanu seju, naida un riebuma pilnām acīm – tikai klaigāja kaut ko.

Piepeši viņš atcerējās, ka tik tikko valdījies, lai neiepļaukātu Sisiju. Bija pietrūcis pavisam nedaudz, lai viņš Sisiju spēcīgi atgrūstu. Viņš pat bija pacēlis roku un tajā ieraudzījis sava tēva roku.

Lai nebūtu nevienam jāsit, viņš izstreipuļoja no mājas un sadaudzīja kārtējo automašīnu.

Kad nākamajā dienā Bērks bija atvilcis Dveinu mājās, izrādījās, ka Sisija ir aizbultējusi durvis un tādējādi sagādājusi pamatīgu pazemojumu. Viņš netika pats savās mājās. Sieva kliedza pa logu, ka dosies uz Grīnvilu un runās ar advokātu.

Nedēļām ilgi Inosensā virmoja runas par to, kā Sisija izmetusi Dveinu no mājām un pa augšstāva logu izsviedusi viņa drēbes.

Dveinam bija nācies vairākas dienas slīcināties alkoholā, lai aizmirstos un par to visu tikai paraustītu plecus.

Sievietes gluži vienkārši sajauca parasto lietu kārtību. Un tagad atkal. Sisija ir uzradusies, lai to atkārtotu.

Un vēl ļaunāku, vēl rūgtāku visu padarīja tas, ka Sisija grasījās kaut ko mainīt savā dzīvē. Svītvoteru viņa bija aizmetusi tikpat viegli, kā čūska nomet savu veco ādu. Sisija grasījās veidot jaunu dzīvi. Savukārt viņš… viņš bija iestidzis Longstrītu pienākumos. Tas, ko reiz gaidīja no tēva, tagad bija kļuvis par Dveina mantojumu. Sievietēm nebija tādu saišu, kas vilktu pie zemes.

Nē, sieviete varēja darīt to, kas sagādāja pašai prieku. Un ienīst viņas par to bija ļoti viegli.

Dveins pacēla pudeli un iedzēra dedzinošo dziru. Viņš raudzījās uz tumšo ūdeni un, kā jau ne reizi vien, iedomājās, ka iebrien tajā, pakļūst zem ūdens, iedzer vienu milzu malku – nāvējošu malku – un nogrimst pašā ezera dibenā, un viņa plaušas ir pilnas ar ezeru.

Joprojām nenovērsis skatienu no ezera, Dveins tomēr slīcinājās viskijā.

Makgrīdija tavernā pie galdiņa Džosija jutās aizvien labāk. Ja neskaita skaistumkopšanas salonu, šī bija viņas iemīļotākā vieta. Viņai patika tumšās, ar viskiju piesūkušās sienas, lipīgās grīdas, ļodzīgie galdiņi – itin viss. Līdzīgi viņa mīlēja tikpat apreibušās, taču daudzkārt smalkākās ballītes Atlantā, Šarlotā un Memfisā.

Ik reizi, ieejot dūmu un alkohola izgarojumu pilnajā gaisā, dzirdot mūzikas automāta dārdēšanu, skaļās niknuma vai prieka pilnās balsis un biljarda bumbiņu būkšķus, viņai uzlabojās oma.

Viņa bija atvedusi Tediju uz savu iemīļotāko vietu iedzert kādu alu un izvēlējusies savu iecienītāko galdiņu – zem brieža galvas, kuru vecais Makgrīdijs bija pielicis pie sienas laikos, kad cilvēkiem vēl patika pie žaketes atloka piestiprināt nozīmītes ar uzrakstiem ”Man patīk Aiks”.

Džosija uzsita Tedijam pa muguru, skaļi iesmējās par kādu viņa īpašo joku un tad sāka meklēt cigareti.

– Tu esi vienreizējs, Tedij. Tu patiešām neesi precējies?

– Man ir divas bijušās. – Tedijs pasmaidīja Džosijas cigaretes dūmu aizsegā. Tik daudz jautrības viņš nebija piedzīvojis kopš dienas, kad piestiprināja līķim makšķerauklas un tā rokas un kājas kustināja ”Bītlu” dziesmas ritmā.

– Tā nu gan ir sakritība. Man arī ir divi bijušie. Pirmais bija jurists. – Šo vārdu viņa pateica divās gari stieptās zilbēs. – Patīkams, cienījams jauns vīrietis no cienījamas Čārlstonas ģimenes. Tieši tāds, kādu mamma vēlējās redzēt manu vīru. Vēl gads nebija pagājis, kad es jau biju nogarlaikojusies teju līdz nāvei.

– Tik garlaicīgs?

– Ak, mīļais… – Džosija atlieca galvu, un vēsais alus tecēja viņai rīklē. – Es mēģināju viņu kaut kā sapurināt un sarīkoju viesības, pasakainu Jaungada karnevālu, kur ierados kā lēdija Godaiva. – Mazliet iepletusi acis, viņa izslidināja pirkstus caur mežonīgajiem, melnajiem matiem. – Es biju uzlikusi blondu parūku. – Džosija atbalstīja zodu rokās, un viņas acis mirdzēja. – Tikai parūku. Mugurā man nebija nekā. Vecais zēns Frenklins… tā sauca manu vīru… vienkārši nespēja iejusties tajā ballītē, viņam nebija atbilstīga noskaņojuma.

Tedijs itin labi spēja iztēloties Džosiju, kuras augumu klāj tikai blondi parūkas mati. Viņš pats nu gan būtu izpriecājies tajā ballītē uz nebēdu. – Pilnīgs humora izjūtas trūkums, – viņš piebilda.

– To teici tu. Un es nolēmu, ka man atkal laiks meklēt vīru, tikai pilnīgi citādu. Iepazinos ar kādu kovboju no rančo Oklahomas štatā. Mums izdevās kādu laiciņu padzīvot zaļi. – Viņa nopūtās, kavējoties atmiņās. – Un tad es uzzināju, ka viņš mani krāpj. Tas vēl nebūtu tik ļauni, taču atklājās, ka to viņš dara ar kovbojiem, nevis meitenēm.

– Opā! – Tedijs līdzjūtīgi saviebās. – Un man likās ļauni tas, ka sievas dēvēja manu darbu par pretīgu. – Viņš piemiedza Džosijai ar aci. – Sievietēm parasti nešķiet, ka mans darbs ir piemērots sarunas temats.

– Es domāju, ka tas ir aizraujošs. – Viņa deva zīmi viesmīlim, ka vēlas nākamo alu, un pakustējās tā, lai ar savu kailo kāju pieskartos Tedija apakšstilbam. – Tev taču jābūt ļoti gudram, vai ne? Jāveic visas tās ekspertīzes, jānosaka vainīgais tikai pēc tā, ko tev pastāsta uzšķērstais ķermenis. Mirušais. – Acīm mirdzot, viņa pieliecās tuvāk. – Es nesaprotu, kā tas notiek, Tedij. Nu… kā tu vari noteikt slepkavu, pētot viņa nogalināto cilvēku.

– Tas ir… – Viņš skaļi iemalkoja alu. – Tas ir diezgan tehnisks darbs. Vienkāršāk sakot, visi mozaīkas gabaliņi jāsaliek kopā. Nāves iemesls, laiks un vieta. Šķiedras, varbūt arī asinis, kas nepieder upurim. Ādas un matu paraugi.

– Izklausās baisi. – Džosija viegli paraustīja plecus. – Vai tu kaut ko noskaidroji par Edu Lū?

– Mums ir nozieguma laiks, vieta un veids. – Atšķirībā no kolēģiem viņam sarunas par darbu nelikās garlaicīgas. – Kad būšu ieguvis pārbaužu rezultātus, es savus atklājumus salīdzināšu ar apgabala koronera secinājumiem par pārējām divām nogalinātajām sievietēm. – Tedijs līdzjūtīgi papliķēja viņai pa roku. – Tu noteikti viņas visas pazini.

– Protams, ka pazinu. Kopā ar Frānsiju un Arneti mēs mācījāmies skolā. Es un Arnete… Mūsu neprātīgajā, veltīgi izšķiestajā jaunībā mēs pat gājām uz dubultrandiņiem. – Viņa pievērsa skatienu alus pudelei un pasmaidīja. – Un Edu Lū, man liekas, es esmu pazinusi visu viņas mūžu. Mēs nebijām nekādas labās draudzenes, tomēr ir baisi iedomāties, ka viņai bija jāmirst šādi. – Saņēmusi zodu rokās, viņa ar garajiem, viļņainajiem, melnajiem matiem, zeltaini mirdzošajām acīm un vizošo ādu mazliet līdzinājās čigānietei. Šo tēlu viņa vēl bija pastiprinājusi, ieliekot ausu ļipiņās lielus riņķus un uzvelkot krekliņu ar izgriezumu, kas plecus atstāj kailus. Tedijam tecēja siekalas, vien paraugoties uz šo sievieti. – Tu taču vari pateikt, vai viņai bija ļoti jāmokās… – Džosija klusi sacīja.

– Varu atklāt to, ka daudzi ievainojumi ir radušies jau pēc viņas nāves. – Viņš mierinoši paspieda sievietes roku. – Labāk par to nedomā.