– Es tur neko nevaru padarīt. – Viņas skatiens pievērsās svaigi atnestajam dzērienam un tad atkal Tedijam. – Patiesību sakot… Es laikam drīkstu tev sacīt patiesību, vai ne, Tedij?

– Protams.

– Nāve man liekas fascinējoša. – Viņa īsi, mulsi iesmējās un tad pieliecās tuvāk Tedijam. Viņš saoda Džosijas parfīma pavedinošo aromātu, sajuta, kā viņas krūts pieskaras viņa rokai. – Iedomājos, ka varu tev to sacīt, jo tas ir tavs darbs. Kad tiek nogalināts kāds cilvēks un šī ziņa nonāk televīzijā un laikrakstos, man tas ļoti patīk.

Tedijs iesmējās. – Visiem ir tāpat. Tikai viņi par to nerunā.

– Tev taisnība. – Džosija piebīdīja krēslu tuvāk Tedijam, un tumšo matu vilnis pieskārās vīrieša vaigam. – Kad tiek rādīti dažādi šovi, piemēram, ”Pašreizējā izmeklēšana”, ”Neatklātie noslēpumi”, raidījumi par visādiem psihopātiem un sadistiskiem slepkavām, man tas liekas ļoti interesanti. Kāpēc viņi nodara to visu citiem cilvēkiem un kāpēc viņus ir tik grūti notvert? Man liekas, ka mēs šeit visi mazliet jūtamies nervozi par to, ka apkārtnē klaiņo šāds noziedznieks. Tomēr tas ir arī aizraujoši. Vai zini?

Tedijs pacēla alus pudeli kā tostā. – Tieši tāpēc jau lielveikalos pārdod laikrakstus.

– Lai uzkurinātu prātus, ja? – Viņa iesmējās un pieskandināja savu pudeli. – Mans prāts ir patiešām uzkurināts. Vai zini, Tedij… Es nekad neesmu redzējusi līķi. Precīzāk sakot, kamēr tas nav uzskaistināts, ielikts zārkā un aizvests uz baznīcu.

Viņš Džosijas skatienā izlasīja vaicājumu un mazliet sarauca pieri. – Jāteic, ka tev to nevajadzētu redzēt.

Sievietes kailā kāja turpināja glāstīt viņa apakšstilbu. – Laikam jau tas izklausās kaut kā patoloģiski un briesmīgi, tomēr man liekas, ka tas varētu būt zināmā mērā… izglītojoši.

Tedijs apzinājās, ka pieļauj kļūdu, taču izrādījās grūti stāties pretī Džosijai Longstrītai, kad viņa kaut ko ieņēmusi galvā. Tas, ka abi bija diezgan iereibuši un nemitējās ķiķināt, nepavisam nepalīdzēja. Pēc trijiem nepārliecinošiem mēģinājumiem atvairīties viņš ielika Palmera Bēru nama dienesta durvju slēdzenē viņam piešķirto atslēgu.

– Vai šī ieeja domāta piegādātājiem? – Džosija noteica, ar roku aizspiedusi muti, lai klusinātu trīsošos smieklus.

Tedijs piepeši atcerējās, kādi bērnībā viņam patika jociņi pa telefonu. – Palmera Bēru nams. Jūs viņus padarāt aukstus, mēs viņus sastindzinām.

Džosija iesmējās tik nevaldāmi, ka viņai nācās pat sakrustot kājas. Abi kopā viņi pārstreipuļoja pāri slieksnim. – Dieviņ tētīt! Te nu gan ir tumšs.

– Es ieslēgšu gaismu.

– Nē. – Džosijas sirds nevaldāmi sitās. Lai to parādītu, viņa piekļāva Tedija plaukstu savām krūtīm. – Tas izbojās visu noskaņu.

Nākamajā acumirklī Tedijs piespieda Džosiju ar muguru pret durvīm un izbaudīja garu, slapju skūpstu. Piekļāvies ciešāk, viņš ļāva rokām ieslīdēt zem viņas blūzes. Viņas krūtis slīga pāri krūštura kausiņiem un maigi iegūla viņa plaukstās. Krūšu gali bija gareni un no uzbudinājuma kļuvuši gluži cieti.

– Jēzus… – Tedijs saraustīti elpoja. – Tik brīnišķīgi saspringuši. – Viņš rokas aizstāja ar muti, lai rokas pievērstos viņas īsbikšu atdarīšanai.

– Lēnāk, mīļais. Tu nudien esi varen dedzīgs. – Viņa iesmējās un atgrūda Tediju. – Es sadabūšu lukturīti. – Izvilkusi pildspalvai līdzīgo priekšmetu no somiņas, viņa pārslidināja gaismas staru pār sienām, liekot sakustēties ēnām. Viņa jutās apreibusi gan no bailēm, gan sajūsmas, it kā skatītos šausmu filmu televīzijā. – Uz kuru pusi?

Lai piespēlētu Džosijas noskaņojumam, viņš ar pirkstiem pārstaigāja viņas roku, līdz viņa nodrebēja. – Ej uz turieni. – Tedijs ļodzīgā gaitā, tādējādi atkal sasmīdinot sievieti, devās uz priekšu.

– Tu nu gan esi īsts ekscentriķis, – viņa sacīja, taču turējās cieši viņam aiz muguras. – Smaržo pēc novītušām rozēm un… Dievs vien zina, pēc kā.

– Tā ir aizgājēju dvēseļu spokainā smarža, mana dārgā. – Nebija nekādas vajadzības stāstīt Džosijai, ka tas ir balzamēšanas produktu, formaldehīda un tīrīšanas līdzekļa smārds. Viņš piegāja pie nākamajām durvīm un Džosijas lukturīša gaismā sameklēja vajadzīgo atslēgu. – Vai tu skaidri zini, ka to vēlies?

Viņa norija siekalas un pamāja ar galvu.

Tedijs atvēra durvis, vēlēdamies, kaut Palmeri nebūtu tik izsmalcināti. ”Šai mirklī ideāli iederētos kāda žēla durvju iečīkstēšanās.” Džosija dziļi ieelpoja un ieslēdza gaismu.

– Tad nu gan. – Viņa paberzēja mitrās plaukstas pret gurniem. – Te jau izskatās apmēram kā zobārsta kabinetā. Un kam domātas tās šļūtenes?

– Vai tu patiešām vēlies to zināt? – Viņš pasmaidīja un mazliet sakustināja uzacis.

Džosija aplaizīja lūpas. – Nu, varbūt arī ne. Vai tā ir… – Viņa ar rokas mājienu norādīja uz apveidu, kas bija apklāts ar baltu palagu. – Vai tā ir viņa?

– Viņa vienīgā.

– Es gribu redzēt. – Džosija iekšēji nodrebēja.

– Labi. Taču tikai paskatīties, aiztikt neko nedrīkst. – Tedijs piegāja klāt un nocēla palagu.

Džosijai noreiba galva, bet tad aprimās. – Jēziņ… – viņa izdvesa. – Jēziņ… Viņa ir pelēka.

– Man nebija laika sagādāt viņai kosmētiku.

Piespiedusi plaukstu pie vēdera, Džosija paspēra soli tuvāk. – Viņas kakls…

– Tas ir nāves cēlonis. – Viņš paberzēja plaukstu pret Džosijas apaļīgo, tvirto pēcpusi. – Nazim bija sešas, varbūt septiņas collas garš asmens. Paskaties šurp. – Viņš pacēla vienu Edas Lū roku. – Vai redzi? Šajā vietā uz delnu locītavām āda ir kļuvusi bezkrāsaina. Nobrāzta. Viņa bija sasieta ar vienkāršu veļas auklu.

– Ak…

– Arī nagi ir nolauzti. – Tedijs atkal paslēpa Edas Lū roku zem palaga. – Un šī sitiena vieta pakauša lejasdaļā… – Viņš pagrieza mirušās galvu. – Tā parāda, ka viņa vispirms apdullināta. Sitiens bijis pietiekami spēcīgs, lai viņa zaudētu samaņu. Varam pieņemt, ka tajā laikā viņa tika sasieta un viņai aizbāza muti. Uz mēles atrastas auduma šķiedras, kas ļauj secināt, ka tika izmantots sarkans kokvilnas materiāls.

– Tu vari to visu noteikt? – Džosija uzsūca katru vārdu.

– To visu un vēl daudzkārt vairāk.

– Un vai viņa… nu, tu saproti… Vai viņa tika izvarota?

– Es to visu pārbaudu. Ja paveiksies, tad atradīsim spermas paliekas un varēsim noteikt DNS.

– Ak… – Šādu terminu Džosija kaut kur jau bija dzirdējusi. – Nelietis ir nogalinājis gan viņu, gan viņas nedzimušo bērnu.

– Dāma nomira vienatnē, – Tedijs precizēja. – Hormonu līmenis bija ļoti zems.

– Atvaino?

– Viņas cepeškrāsnī nebija nevienas smalkmaizītes.

– Ak tā? – Džosija raudzījās uz pelēko, nāves apdvesto seju, un viņas lūpas domīgi savilkās. – Es jau viņam sacīju, ka Eda Lū melo.

– Kam tu to teici?

Džosija aizgainīja domas. Nebija īstais laiks pieminēt Takeru. Viņa novērsa skatienu no Edas Lū un pārlūkoja telpu.

Kad apkārtne bija kļuvusi ierastāka, viss likās pat ļoti aizraujoši – pudelītes, tūbiņas un garie, tievie, mirdzošie instrumenti. Viņa piegāja klāt un paņēma rokā skalpeli, tad pārbaudīja tā asumu, mazliet iegriežot īkšķa pamatnē. – Velns!

– Mazulīt, tev nevajadzētu aiztikt tās lietas. – Tedijs gādīgi sadabūja baltu nēzdogu un nosusināja sīko asins svītriņu. Pāri viņa plecam Džosija pētīja līķi, kas atradās uz balzamēšanas galda. No alus mazliet reiba galva.

– Es nezināju, ka tas varētu būt tik ass.

– Tas ir gana ass, lai tevi sagrieztu sīkos gabaliņos. – Viņš turpināja susināt iegriezuma vietu, bet Džosija tikai smaidīja. Tedijs nudien bija īsts jaukumiņš.

– Asinis ātrāk pārstāj tecēt, ja pasūkā brūci. – Viņa ielika cietušo īkšķi Tedijam mutē. Kamēr viņa mēle skāra ievainojuma vietu, viņa aizvēra acis. Tas bija tik intīms brīdis! Tedijs izgaršoja viņas asinis. Kad viņa atkal atvēra plakstus, skatiens bija kļuvis smags no iekāres. – Un te būs kaut kas tev, Tedij. – Ļaudama vīrietim sūkāt savainoto īkšķi, viņa pārliecās pāri aso un spīdīgo instrumentu paplātei. Kaut kur uz galda viņa bija nometusi savu somiņu. Kamēr Tedija roka slīdēja pār Džosijas augšstilbu, viņas roka ieslīdēja somiņā. Pirksti cieši savilkās, kad Tedija roka iemaldījās zem viņas īsbiksēm, aiz elastīgās apakšbiksīšu malas un kaut kur pavisam intīmā vietā… – Te būs… – Īsi nopūtusies, viņa pasniedza vīrietim prezervatīvu. Viņas acis staroja zeltā un karstās alkās, kad roka atdarīja vīrieša bikšu rāvējslēdzēju. – Es taču varētu pati tev to uzvilkt.