Tedijs nodrebēja. Bikses noslīdēja pie potītēm. – Laipni lūgta.

Apmēram divos naktī, kad Džosija, apreibusi, piepildīta un nogurusi no seksa, iegriezās Svītvoteras pievedceļā, Billijs Tī Bonijs bija noliecies pie sarkanā Porsche priekšējā spārna. Viņš nolamājās, kad Džosijas automašīnas priekšējās ugunis sašķēla tumsu vien dažu collu attālumā no viņa galvas. Vēl tikai kādas desmit minūtes, un viņš jau būtu visu padarījis.

Sirds dobji dunēja viņam krūtīs, kad Džosija spēji nobremzēja sava transportlīdzekļa gaitu. Gaisā uzšautie grants graudiņi un nobira pār viņa darba apaviem. Eļļā notraipītie pirksti ciešāk sakļāvās ap remontatslēgu.

Kad Džosija izkāpa no automašīnas, viņš savilkās kamolā un noskatījās uz viņas kājām. Tās bija kailas, ar koši sarkaniem nagiem, un ap potīti bija aplikta plāna zelta važiņa. Billiju Tī pārņēma spēja iekāre. Gaisā vēdīja viņas parfīms – salds, vilinošs… Tas jaucās ar nesen piedzīvota mīlas akta aromātu.

Džosija dungoja Petsijas Klainas dziesmu ”Vājprāts”. Viņai no rokām izkrita somiņa. Izbira lūpukrāsas futrālīši, dažādi nieki, kas iegādājami lielveikala kosmētikas nodaļā, divi spogulīši, sauja prezervatīvu iepakojumā, neliela Derindžera sistēmas pistole ar pērlītēm rotātu spalu un trīs kārbiņas Tic Tac konfekšu. Billijs Tī apspieda vēlmi nolamāties, kad viņa noliecās, lai atkal visu savāktu.

No slēptuves aiz automobiļa Billijs vēroja, kā viņa pietupstas un kā saliecas garās, skaistās kājas, redzēja viņas roku, kas taustījās apkārt, uzlasot izbirušās mantas un saberot tās atpakaļ somiņā kopā ar labu tiesu grants.

– Pie velna! – viņa nomurmināja, tad gari nožāvājās, piecēlās kājās un devās uz māju.

Billijs Tī nogaidīja krietnas trīsdesmit sekundes pēc durvju aizciršanās un tikai tad atkal atgriezās pie iesāktā.

Svētdienas rītā lielākā daļa Inosensas iedzīvotāju pulcējās pilsētas dievnamos. Metodisti gāja uz Grēku izpirkšanas baznīcu, kas bija tikusi pie prāvas daļas reliģiskā pīrāga un atgādināja pelēcīgu kasti pilsētas centrā. Tā tika uzcelta tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā Pirmās metodistu baznīcas vietā, jo tā kopā ar mācītāju Skotsdeilu un baznīcas sekretāru, ar kuru šis vīrs bija pārkāpis vairākus baušļus, tika aizskalota plūdos tūkstoš deviņi simti divdesmit piektajā gadā.

Pilsētas dienvidu galā atradās Inosensas Bībeles baznīca, kur Dievu pielūdza melnādainie. Nebija neviena cilvēku vai Dieva radīta likuma, kas šķeltu baznīcas, taču bieži vien tradīcijas bija daudz stiprākas par jebkādiem likumiem. Katru Dieva mīlētu svētdienas rītu skaistu balsu koris izpildīja dziesmas, kuras pa atvērtajiem logiem aizlidoja debesīs ar tik dzidru skanējumu, ko metodistu baznīcēniem nebija pa spēkam pārspēt.

Kvartālu tālāk no Grēku izpirkšanas baznīcas ielas pretējā pusē bija luterāņu Trīsvienības baznīca. Tā bija izslavēta ar saviem kulinārijas meistardarbu tirdziņiem. Dela Dankana, kas atbildēja par šo jomu, mēdza palielīties, ka Trīsvienības baznīca ar šokolādes kēksu un olu krēma kūku pārdošanu nopelnījusi tik daudz naudas, ka varētu atļauties baznīcai ielikt vitrāžu logus.

Šādu runu iedvesmota, Hepija Fulere noorganizēja trīs vakariņas Grēku izpirkšanas baznīcā un tajās pasniedza samu. Viņu baznīcai bija nepieciešams lielāks logs.

Tie, kuri vairāk bija pievērsušies Bībelei, jutās apmierināti ar savas baznīcas dzidrajiem logiem un pašu skanīgajām balsīm.

Svētdienas Inosensā bija lūgšanu, apceru un nežēlīgas sāncensības dienas. No trijām kancelēm skanēja Dieva vārdi un grēkam tika ierādīta īstenā vieta. Uz cietajiem koka soliem snauduļoja veci ļaudis un mazi bērni, un sievietes vēsinājās ar vēdekļiem. Ērģeļmūzika tricināja gaisu. Zīdaiņi skaļi raudāja. Smagā darbā pelnītā naudiņa tika mesta ziedojumu traukos. Lāsoja sviedri.

Visās šais svētītajās vietās priesteri nolieca galvu un draudzes piederīgajiem atgādināja par Edu Lū. Lūgšanas tika veltītas Meivisai Hetingerei, viņas vīram – nevienā no trijām baznīcām viņš netika nosaukts vārdā – un viņu pārējiem bērniem.

Grēku izpirkšanas baznīcas pēdējā solā, bēdu sagrauzta, bāla un apmulsusi, Meivisa Hetingere lēja klusas asaras. Kopā ar viņu bija trīs no viņas pieciem bērniem. Vērnons, kurš no tēva bija mantojis īgņas izskatu un nelāgu raksturu, sēdēja blakus savai sievai Loretai. Viņa, kā vien prazdama, klusināja mazuli, kas pavisam nesen bija spēris savus pirmos soļus. Kokvilnas kleita bija cieši apspīlēta uz viņas grūtnieces vēdera.

Astoņpadsmit gadu vecā Rūtena sēdēja viņai blakus sausām acīm un klusa. Viņa tikai pirms desmit dienām bija absolvējusi Džefersona Deivisa vidusskolu. Edas Lū nāve viņu skumdināja, lai gan māsu viņa nebija mīlējusi. Sēžot uz cietā sola smacīgajā baznīcā, viņa spēja domāt vienīgi par to, kā iespējami ātrāk nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai tiktu projām no Inosensas.

Sajs jutās ļoti garlaikots un vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne baznīcā. Zēna pēdas bija iežņaugtas cietajās, melnajās kurpēs, kuras viņam jau bija kļuvušas vienu izmēru par mazu. Māte bija iestīvinājusi viņa krekla apkaklīti, un tā berza ādu. Viņa ģimene bija īsts apkaunojums, bet savos četrpadsmit gados viņam nebija citas iespējas – vajadzēja palikt kopā ar viņiem.

Zēnam riebās, ka priesteris par viņiem runāja kā par žēlojamiem un lūgšanu vērtiem. Tik daudzi viņam līdzīgie bija redzami baznīcā, un viņa seja iekvēlojās kaunā ik reizi, kad viņš pāri plecam uzmeta tiem pa skatienam. Atvieglojuma vilnis pāršalca Saju, kad dievkalpojums beidzās un visi drīkstēja piecelties no savām vietām. Pēc pūdera smaržojošas dāmas nāca klāt viņa mātei, lai izteiktu līdzjūtību, bet viņš aizsteidzās garām solam, lai ātrāk tiktu ārā no baznīcas un aiz Lāšona veikala uzsmēķētu.

Pēc Saja domām, tas viss bija pretīgi. Viņa māsa bija mirusi. Tēvs un brālis atradās cietumā. Mamma to vien darīja kā lauzīja rokas un sarunājās ar valsts apmaksātu advokātu Grīnvilā. Vērnons runāja tikai par to, ka viņš kādam atmaksās. Loreta piekrita katram vārdam, ko sacīja citi. Viņa patiešām ātri bija iemācījusies, ka jāpiekrīt nekavējoties, lai izvairītos no sitiena ar dūri pa aci.

Aizsmēķējis vienu no trijām Pall Mall cigaretēm, ko bija paklusām paņēmis no Vērnona, Sajs palaida vaļīgāk kaklasaites mezglu.

”Rūtenai mūsu ģimenē ir visvairāk saprāta, ” Sajs sprieda, ”taču viņa vienmēr ir aizņemta, skaitot savu naudu.” Sajs zināja, ka māsa iekrājumus glabā higiēnisko pakešu kārbā, jo tur viņas tēvs nekad mūžā neskatītos. Sajs pret māsu izturējās ar zināmu lojalitāti un jutīsies tikpat laimīgs par viņas aizbraukšanu kā viņa pati, tādēļ par Rūtenas noslēpumu nevienam nestāstīja.

Sajs jau bija izlēmis, ka zibens ātrumā pazudīs no šīs pilsētas, tiklīdz viņam kabatā būs vidusskolas diploms. Viņam tāpat nebija nekādu cerību uz mācībām koledžā. Tā kā Sajam bija ass un pēc zināšanām izslāpis prāts, šī apziņa bija vairāk nekā tikai nepatīkama. Taču viņš piederēja pie pragmatiķiem un pieņēma visu tā, kā tas bija.

Viņam patika smēķēt, un viņš ar baudu ievilka vēl vienu dūmu.

– Sveiks! – Džims Mārčs parādījās pie ēkas stūra. Viņš bija gara auguma izstīdzējis zēns ar melases krāsas ādu. Tāpat kā Sajs, arī Džims bija tērpies savā goda kārtā. – Ko ta’ tu te dari?

Ar sena drauga tiesībām Džims piemetās blakus Sajam.

– Uzvelku pa dūmam. Un tu?

– Tāpat… neko tādu. – Abi jutās ērti viens otra sabiedrībā un brīdi sēdēja klusēdami. – Forši gan, ka skola beigusies, – pēc brīža noteica Džims.

– Kā tad. – Sajs negrasījās apkaunot sevi ar atzīšanos, ka viņam skola patīk. – Visa vasara priekšā. – Sajam tā parasti likās nebeidzama.

– Vai posies meklēt kādu darbu?

Sajs paraustīja plecus. – Te taču nav nekāda darba.

Džims rūpīgi salocīja savu koši sarkano kaklasaiti un ielika to kabatā. – Mans tētis piestrādā pie Veiverlijas. – Nešķita piedienīgi atgādināt, ka viņa tēvs iestiklo logus, kurus Saja tēvs izšāvis. – Krāsošot visu viņas māju. Un es viņam palīdzēšu.