– Tad jau tu būsi bagāts.

– Izbeidz. – Džims pasmaidīja un sāka smiltīs zīmēt kaut kādus rakstus. – Es jau dabūju kabatas naudu. Man ir divi dolāri.

– Tas ir par diviem vairāk nekā man.

Sakniebtām lūpām Džims paraudzījās uz draugu. Viņiem nemaz nevajadzētu draudzēties. Vismaz tā uzskatīja Saja tēvs. Tomēr viņiem bija izdevies draudzību saglabāt. Slepus. – Dzirdēju, ka Longstrīti pieņemot cilvēkus lauku darbiem.

Sajs nopūtās un iedeva cigaretes atlikušo daļu Džimam. – Ja es kaut vai tuvošos Svītvoterai, tēvs man dzīvam ādu noplēsīs.

– Laikam jau.

Un tad Sajs atcerējās, ka tēvs atrodas cietumā. Ja izdotos dabūt darbu, viņš varētu veidot pats savus slepenos krājumus tāpat kā Rūtena. – Vai tu skaidri zini, ka viņi meklē strādniekus?

– Tā esmu dzirdējis. Mis Dela tā sacīja saldumu pārdošanas laikā. Vajadzētu viņai apvaicāties. – Džims uzsmaidīja Sajam. – Viņiem tur ir citronu kūkas. Par diviem dolāriem vienu varētu dabūt. Būtu lieliski pēc tam aiziet uz Gūsnekkrīku un noķert kādu samu.

– Skaidrs, ka būtu. – Sajs paraudzījās uz draugu. Viņa smaids bija lēns un pārsteidzoši jauks. – Un es noteikti palīdzēšu tev to apēst, citādi tu vienkārši to norīsi un pēc tam izvemsi.

Kamēr zēni sprieda par kūkām un sievietes izrādīja savas svētdienas drānas, Takers bija atlaidies gultā un baudīja pussnaudu.

Viņam patika svētdienas. Māja likās tukša kā kaps. Dela bija devusies uz pilsētu, un visi pārējie vai nu gulēja, vai kaut kur lasīja svētdienas laikrakstus.

Laikos, kad vēl bija dzīva viņa mamma, viss bija pavisam citādi. Visi mājinieki devās uz baznīcu – spodri un glīti uzposti –, lai ieņemtu savas vietas pirmajā solā. Mamma smaržoja pēc lavandas ziediem un bija izrotājusies ar vecmāmiņas pērlēm.

Pēc ceremonijas sekoja sprediķa kritizēšana, sarunas par laikapstākļiem un graudaugu ražu. Tika apbrīnoti un apdūdoti jaundzimušie. Paaugušies bērni tika vesti atrādīt, lai vecāki varētu palepoties. Jaunieši izmantoja iespēju paflirtēt, pagrozīties un izrādīties.

Vēlāk viņi baudītu svētdienas maltīti – glazētu cūkgaļas šķiņķa cepeti, saldos kartupeļus, svaigus cepumus, zaļās pupiņas savā sulā. Un varbūt arī pekanriestu pīrāgu. Un ziedi… Uz galda allaž vajadzēja būt ziediem. Mamma cieši pieraudzīja, lai tā būtu.

Aiz cieņas pret viņu Takera tēvs nekad svētdienās nepieskārās alkohola pudelei. Laikā no saullēkta līdz saulrietam. Tādējādi šīs garās svētdienas pēcpusdienas atmiņā bija palikušas kā ļoti patīkams laiks. Var jau būt, ka tā bija tikai ilūzija, tomēr tā sniedza mierinājumu.

Daļēji Takeram pietrūka šo dienu. Lai gan bija patīkami arī izbaudīt snaudu klusajā mājā, ieklausoties putnu čivināšanā aiz loga, vērot, kā ventilators šķeļ gaisu, un laimīgi apzināties, ka nekur nav jādodas un nekas nav jādara.

Takers saklausīja automašīnas motora troksni un pagriezās gultā. Kustība sagādāja sāpes. Viņš ievaidējās un nogaidīja, lai netīkamās sajūtas pāriet.

Klauvējiens pie parādes durvīm lika Takeram atvērt acis. Tajās iespīdēja koša saules gaisma, un viņš neapmierināti caur sakostiem zobiem nošņācās. Viņš iedomājās, ka vajadzētu izlikties par aizmigušu un pagaidīt, kamēr Dveins vai Džosija atver, taču Džosijas istaba atradās ēkas otrā pusē un Dveins, visticamāk, joprojām nebija atbrīvojies no komai līdzīgā stāvokļa, kādā bija iepriekšējā vakarā, kad Takers viņu no ezera atvilka uz mājām.

– Velns. Ejiet taču ellē!

Viņš iespieda galvu spilvenā un mēģināja atsaukt atpakaļ brīnišķīgo snaudas sajūtu. Klaudzināšana mitējās. Takers gan nepaguva apsveikt sevi ar uzvaru, jo aiz loga iesaucās Bērks: – Taker, slienies augšā no gultas! Man ar tevi jārunā. Sasodīts, tas ir svarīgi.

– Vienmēr tik sasodīti svarīgi, – Takers norūca un piecēlās. Sāpošās vietas atkal ieīdējās. Takers, kails un saniknots, atgrūda vaļā terases durvis.

– Jēziņ… – Bērks aizmeta cigareti un lēnām nopētīja Takera augumu. Īsta melnās, zilās un netīri dzeltenās krāsas palete. – Viņš tevi ir pamatīgi piekāvis, dēls.

– Vai tu atbrauci, lai pamodinātu mani un pavēstītu šo satriecošo jaunumu?

– Iznāc ārā, un es tev paskaidrošu, kāpēc esmu ieradies. Un uzvelc kādas drēbes, kamēr vēl neesmu tevi apcietinājis par nepiedienīgu atkailināšanos.

– Kā teiksi, šerif. – Takers nelīdzenā gaitā iegāja atpakaļ, ar zināmu nožēlu paskatījās uz savandītajiem palagiem savā gultā, paķēra kokvilnas bikses ar ievērtu aukliņu jostasvietā un saulesbrilles. Vairāk drēbju viņš negrasījās vilkt mugurā.

Pret Bērku viņš neloloja siltas jūtas, tāpēc devās uz vannas istabu, iztukšoja pūsli un iztīrīja zobus. – Es pat neesmu ne kafijas tasi izdzēris, – viņš īgņojās, iziedams uz lieveņa. Bērks sēdēja vienā no šūpuļkrēsliem. Spriežot pēc mirdzoši nospodrinātajām kurpēm un svaigi iestīvinātā krekla, viņš ieradies tieši no dievkalpojuma.

– Piedod, ka pamodināju tevi tādā agrumā. Nevarētu būt vairāk par kādu minūti pāri pusdienlaikam.

– Iedod man cigareti, nelieti.

Bērks paklausīja un nogaidīja, līdz Takers pabeidz savu nelielo rituālu. – Vai tu patiešām domā, ka, saīsinot tās, vieglāk atmetīsi smēķēšanu?

– Kādreiz tāds brīdis pienāks. – Takers aizsmēķēja, saviebās, kad cigaretes gals iekvēlojās, un izpūta dūmu, tad atkārtoja to vēlreiz un, sajuties mazliet labāk, apsēdās. – Nu, Bērk. Stāsti, kas tevi šurp atvedis!

Bērks drūmi paraudzījās uz peonijām, kuras Takers bija pūlējies izglābt. – Es pirms mirkļa runāju ar doktoru Rūbenšteinu. Viņš ”Ēd un pļāpā” brokastoja un ar rokas mājienu ieaicināja mani iekšā.

– Hmm. – Arī Takers iedomājās par brokastīm. ”Varbūt, ja es mīļi palūgtu, Dela izceptu pankūkas?”

– Viņš vēlējās man pavēstīt dažus jaunumus. Galvenokārt jau tāpēc, ka zināja, cik ļoti tas sadusmos Bērnsu. Aģents ir tik pedantisks burta kalps! Sasodīts, viņš vispār ir gandrīz izēdis mani no mana biroja! Lai gan nevaru sacīt, ka tas man ļoti rūpētu.

– Izsaku līdzjūtību. Vai tagad es drīkstu doties atpakaļ gultā?

– Taker, runa ir par Edu Lū. – Bērks knibinājās ap šerifa žetonu. Viņš apzinājās, ka nerīkojas pārāk profesionāli, atklādams izmeklēšanā noskaidrotu informāciju, jo FIB Takeru joprojām nebija izsvītrojis no aizdomās turamo saraksta. – Nebija nekāda bērna, Takij.

– Mhh?

Bērks nopūtās. – Viņa nebija stāvoklī. Tas atklājās autopsijas laikā. Bērna nebija. Es nospriedu, ka tev ir tiesības to zināt. Takers skatījās uz cigareti, galvā kaut kas dūca. Pēc brīža viņš lēni un apdomīgi ierunājās: – Viņa nebija stāvoklī.

– Nē.

– Tas ir pilnīgi droši?

– Rūbenšteins savu darbu prot.

Aizvēris acis, Takers dziļāk iegrima krēslā un sāka šūpoties. Viņš atskārta, ka liela tiesa bēdu un vainas apziņas bija mocījušas viņu tieši bērna dēļ. Taču Eda Lū nebija stāvoklī.

Bēdas itin viegli pārtapa niknumā.

– Viņa man meloja.

– Man jāatzīst, ka tie ir patiesi vārdi.

– Visu to cilvēku priekšā viņa stāvēja un meloja par kaut ko tādu…

Bērks sajutās gluži lieks un piecēlās. – Iedomājos, ka tev vajadzētu zināt. Nešķita pareizi, ka tu joprojām domātu… Jā, man likās, ka tev tas ir jāzina.

Pateicības vārdi nešķita iederīgi šajā situācijā, tāpēc Takers vienīgi pamāja ar galvu, neatvēris acis līdz brīdim, kad izdzirdēja, kā ierūcas un pa garo, līkumoto pievedceļu aizbrauc Bērka automašīna.

Rokas savilkās dūrēs. Dvēselē mutuļoja melnas dusmas, celdamās augšup un radīdamas pretīgu garšu mutē. Viņš zināja, par ko šādas pazīmes liecina, un citā laikā tas būtu viņu nobiedējis.

Viņš vēlējās kādam – vai kaut kam – nodarīt sāpes, kaut ko sašķaidīt gabalos, saplēst pa daļām un iemīdīt putekļos.

Kad Takers atvēra plakstus, acīs vīdēja mežonīgums. Pa galvu pa kaklu viņš iemetās mājā un uzbrāzās augšup pa kāpnēm. Savā istabā nokļuvis, viņš paķēra atslēgas un – sev par lielu apmierinājumu – sašķaidīja lampu. No krēsla paroceņa viņš pagrāba kreklu un, ejot ārā no istabas, vilka to mugurā.

– Takij? – Ietinusies sarkanā zīda rītakleitā, Džosija pietūkušiem plakstiņiem tuvojās pa priekštelpu. – Man kaut kas jāizstāsta. – Pietika ar vienu mežonīgā niknumā liesmojošu skatienu, ko viņš veltīja māsai, lai viņa vairs nejustos miegaina. Džosija skrēja brālim pakaļ un sauca: – Pagaidi! – Viņa panāca Takeru, kad viņš bija atrāvis vaļā automašīnas durvis. – Taker, kas atgadījies?