Viņš atgrūda māsu, pūlēdamies savaldīt trakojošo zvēru sevī, piesiet to īsā ķēdē. – Turies pa gabalu no manis.

– Mīļais, es taču tikai gribu tev palīdzēt. Mēs esam viena ģimene. – Viņa mēģināja paķert automašīnas atslēgas, bet tad noelsās, jo brāļa roka cieši aptvēra viņas vidukli.

– Pie velna, lasies nost!

Asaras aizmigloja Džosijai acis. – Ja vien tu ļautu man ar tevi parunāt. Taker… Es pagājušajā naktī biju kopā ar doktoru no FIB. – Viņa pacēla balsi, jo Porsche motors ierūcās. – Eda Lū nebija stāvoklī. Nebija nekāda bērna, Takij. Tās bija lamatas. Tieši tā, kā es tev jau sacīju.

Takers spēji pavērsa galvu, un viņa skatiens kā šķēps cirtās māsai sejā. – Es zinu. – Uzšvirkstēja grants, un viņš aizbrauca.

Džosija nošņācās un ķēra pie vietas, kur apakšstilbam bija trāpījis viens no akmentiņiem. Dusmās viņa paķēra sauju grants un svieda to pakaļ aizbraucošajai automašīnai.

– Dievs augstais! Kas te par ārprātu?

Pagriezusies Džosija ieraudzīja, ka uz lieveņa nostājies Dveins. Acīm priekšā viņš bija aizlicis plaukstas. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt un līgojās, bet mugurā viņam bija vien bokseršorti.

– Nekas tāds… – Džosija noteica un nopūtās, soļodama augšup pa kāpnēm. Likās, ka pagaidām viņa nevar darīt neko, lai palīdzētu Takeram, taču var parūpēties par Dveinu.

– Iesim un sadabūsim sev kafiju, mīļumiņ.

Takers pagrieza stūri, lai dotos uz pilsētu. Stūre zem viņa plaukstām novibrēja. Viņš bija pārāk saniknots, lai pievērstu uzmanību tam, ka atpakaļskata spogulis šūpojas, bet riepas nevaldāmi kauc.

”Tik viegli viņa sveikā cauri netiks!” Šī viena doma virpuļoja prātā. ”Sasodīts, viņa nekādā ziņā tik viegli netiks cauri.” Zobus sakodis, viņš uzspieda uz pedāļa, un ātrums jau sasniedza astoņdesmit jūdžu stundā.

Lai gan ceļš bija līkumots un priekšā bija asi pagriezieni, Takers varēja redzēt jūdzēm tālu. Tveice bija uzkarsējusi ceļa segumu, un virs tā vibrēja gaiss, līdzinādamies mirāžai. Takers nezināja, kurp dodas vai ko grasās darīt, taču to vajadzēja paveikt uzreiz. Tajā pašā mirklī.

Pirms līkuma netālu no Maknēru ceļa viņš vēlējās samazināt ātrumu, taču automašīna turpināja traukties taisni uz priekšu kā izšauta bulta. Viņam pietika laika nolamāties, pacīnīties ar stūri un nospiest laikam jau pilnīgi bezjēdzīgās bremzes.

Uzlikusi galvā vienu no savas vecmāmiņas platmalu cepurēm, lai pasargātu seju no saules, Kerolaina bija uzsākusi karu ar pāraugušajiem krūmiem pievedceļa malās. Par spīti tveicei un sāpošajām rokām, viņa baudīja lieliskākos brīžus savā mūžā.

Dārza šķēres bija asas kā žiletes, bet koka rokturi gadu un daudzkārtējas lietošanas gaitā bija kļuvuši patīkami gludi. Īsie, dārza darbiem domātie cimdi pasargāja rokas no tulznām. Kerolaina iztēlojās, ka tos valkājusi arī vecmāmiņa, kad ķērusies pie šādiem darbiem.

Viņa zināja, ka varētu pagaidīt un uzticēt šo darbiņu Tobijam, taču izbaudīja sauli, putekļaino tveici, augu bagātīgo smaržu un to, ka spēj šo uzdevumu paveikt pati saviem spēkiem. Visapkārt skanēja putnu balsu kori, kukaiņi zumēja pēcpusdienas karstumā, viņa atradās pilnīgā nošķirtībā no visa. Tieši tā, kā bija vēlējusies. Mirkli paberzējusi sāpošo plecu, viņa nošņāpa vīnstīgu sava īkšķa resnumā.

Kerolaina saklausīja rūkoņu. Vēl nemaz neapēnojusi acis un neparaudzījusies uz šosejas daļu, kas bija redzama viņas pievedceļa galā, viņa jau skaidri zināja, ka tas ir Takers. Automašīna tuvojās ļoti ātri, turklāt viņa pazina tās dzinēja rēkoņu. ”Nav tālu diena, kad viņš savu auto pārvērtīs lūžņu kaudzē, bet pats nokļūs slimnīcas gultā,” roku uz gurna uzlikusi, Kerolaina sprieda. ”Ja gadīsies sastapties ar Takeru, es to noteikti viņam arī pateikšu. Kālab gan tas cilvēks tik ļoti…”

Domas sajuka, saklausot netīkami skaļu riepu kaukoņu. Kerolaina dzirdēja izsaucienu, un tajā bija vairāk dusmu nekā baiļu. Viņa jau bija sākusi skriet, kad nošķindēja stikls un nočerkstēja metāls.

Dārza šķēres izlidoja viņai no rokām. Sirds pukstieni skaļi dunēja ausīs, tomēr viņa saklausīja Kārlu Pērkinsu dziedam brīdinājuma vārdus turēties tālāk no viņa zilajām zamša kurpēm.

– Mans Dievs! – Kerolaina ieraudzīja aizaugušajā ceļmalā izrautas grambas un pēc mirkļa pamanīja Porsche, kas bija šķībi atdūries pret stabu, uz kura atradās viņas pastkastīte. Kā lieli briljanti uz ceļa seguma vizēja sabirzušā stikla gabaliņi. Takers bija saļimis pār stūri. Saucot viņu vārdā, Kerolaina skrēja pie automašīnas. – Mans Dievs, mans Dievs… Taker!

Kerolainai bija bail viņu kustināt un bail arī atstāt vienu… Viņa maigi pieskārās vīrieša sejai. Takers piepeši pacēla galvu, un Kerolaina iekliedzās.

– Sasodīts!

Viņa trīs reizes saraustīti ievilka elpu. – Idiot! Es taču domāju, ka tu esi miris! Tā braucot, ikviens var aiziet bojā. Pieaudzis vīrietis brāžas pa ceļu kā tāds nesaprātīgs, bezatbildīgs pusaudzis! Nesaprotu, kā gan tu vari…

– Pieveries, Kero… – Viņš piespieda plaukstu dunošajai pierei. Tā asiņoja. Kas vēl būtu noticis? Kad viņš stiepās pie durvju roktura, Kerolaina tās atvēra.

– Ja tu nebūtu savainots, es tevi iekaustītu. – To pateikusi, viņa tomēr pieliecās, lai Takeram palīdzētu.

– Man ir tieši īstais noskaņojums, lai es tev nepaliktu parādā par tādu iekaustīšanu. – Takeram acu priekšā bija pelēka migla, tas viņu pamatīgi sadusmoja, un viņš atspiedās pret nesadauzīto automašīnas aizmugures spārnu. – Izslēdz radio, labi? Un paņem atslēgas.

Izņemot tās no aizdedzes, Kerolaina joprojām nikni rājās: – Tu iznīcināji manu pastkastīti. Laikam jau mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka tu ietriecies tajā, nevis kādā citā mašīnā.

– Rīt tev būs jauna pastkastīte. Es par to parūpēšos.

– Tev šķiet pavisam viegli aizstāt vienas lietas ar citām. Vai ne? – No bailēm viņas balss bija kļuvusi asāka. Viņa aptvēra Takeru ap vidu, lai pabalstītu.

– Lielākoties jā. – ”Mana sasodītā galva tūdaļ novelsies nost!” viņš domāja. Un tā vis nebūtu tik viegli aizstājama ar citu. Kerolaina veda Takeru uz māju un turpināja bārties. Grants graudiņi asi dūrās pēdās, un Takers atcerējās, ka nebija papūlējies uzaut kurpes. Viņš juta, kā pār deniņiem plūst silta straumīte. – Liecies mierā, Kerolaina.

Kaut kas Takera balsī – ne jau dusmas, drīzāk ciešanas – lika viņai rimties. – Atspiedies vēl mazliet pret mani, – viņa nočukstēja. – Es esmu stiprāka nekā izskatos.

– Tu izskaties pēc tādas, kuru spēcīgāks vējš aiznestu pa gaisu. – Māja Takera acu priekšā bija sākusi līgoties, un viņš bažījās, ka varētu zaudēt samaņu. Viņš piemiedza acis, ievainotā puse iesāpējās gana stipri, lai mazinātu galvas reibšanu.

– Tu izskaties trausla. Agrāk man tas nemaz nepatika.

– Laikam man tagad vajadzētu justies glaimotai.

– Taču tu neesi trausla. Tu esi stipra, Kero. Un tu esi dusmīga uz mani. Turpini kliegt vēl kādu mirklīti.

– Kāpēc man vajadzētu kliegt? – Pēc Takera savādi apslāpētās balss Kerolaina noprata, ka viņš varētu zaudēt samaņu. ”Liec viņam dusmoties, liec adrenalīnam kūsāt,” Kerolaina prātā mudināja pati sevi. ”Ja Takers noģībs, man nebūs pa spēkam viņu piecelt.” – Man noteikti būtu vienalga. Pat tad, ja tu būtu sadaudzījis savu mašīnu pilnībā, bet pats izšķaidīts uz ceļa seguma. Vienīgi man labāk patiktu, ja tu to būtu izdarījis kaut kur citur, nevis tik tuvu manas mājas pievedceļam.

– Es darīju visu, kas bija manos spēkos, mīļumiņ. Man tagad vajadzētu apsēsties.

– Mēs jau esam tepat pie lieveņa. – Viņa gandrīz aizvilka Takeru uz priekšu vēl vienu soli. – Te tu vari apsēsties.

– Man nekad nav patikušas valdonīgas sievietes.

– Tad jau es varu justies droša. – Kerolainai izdevās uzdabūt Takeru augšā lievenī, un viņš joprojām turējās kājās. Abi iegāja mājā.

– Tu teici, ka es varu apsēsties…

– Es sameloju.

Viņš vārgi, tomēr arī mazliet nikni pasmaidīja. – Tā jau sievietes vienmēr dara.

– Tagad gan tu vari apsēsties. – Viņa palīdzēja Takeram iekārtoties uz dīvāna ar lodes izrauto caurumu. Uzcēlusi vīrieša kājas uz dīvāna, viņa palika viņam zem galvas spilvenu. – Es piezvanīšu doktoram Šeisam un pēc tam tevi mazliet apkopšu.