Takers mēģināja satvert viņas roku, bet tas neizdevās, taču viņa kustība apturēja Kerolainu. – Nezvani viņam. Tas taču ir tikai sasitums, un man tādu ir vesels lērums.

– Tev varētu būt smadzeņu satricinājums.

– Daudz kas varētu būt. Viņš man tikai kaut ko iešļircinās.

Bet man patiešām riebjas adatas, saproti?

Kerolaina to saprata un juta līdzi, tāpēc sāka svārstīties. Sasitums nelikās tik ļoti briesmīgs, un Takers pilnīgi noteikti bija pie skaidras apziņas. – Es tevi sakopšu, un pēc tam mēs paskatīsimies.

– Un kā būtu ar spainīti ledus, kurā ielikta alus pudele?

– Par ledu es teiktu jā. Tikai guli rāms.

– Sievietes man nekad nenes alu, – Takers gandrīz čukstus noteica. – Es te guļu noasiņodams, bet viņa tikai šķendējas.

– Es dzirdēju, ko tu teici, – Kerolaina uzsauca no virtuves. – Un tā ir vienmēr. – Takers nopūtās un ļāva plakstiem aizvērties. Viņš tos neatvēra līdz brīdim, kad Kerolaina ievainojuma vietai pierē piespieda aukstu, mitru drānu. – Kā tas nākas, ka tev galvā tik neglīta cepure?

– Tā nemaz nav neglīta. – Kerolainu pārņēma neliels atvieglojums, kad viņa apskatīja brūci un secināja, ka tā nav dziļa.

– Saldumiņ, tu varbūt arī to valkā, taču es uz to skatos un apgalvoju, ka tā ir neglīta.

– Labi. – Viņa dusmīgi noņēma cepuri un aizsvieda, bet pēc tam no kafijas galdiņa, kur bija salikusi nepieciešamās lietas, paņēma pudelīti joda.

Takers tai uzmeta drūmu skatienu. – Tā nedari.

– Bērniņ.

Takers smaidīdams satvēra Kerolainas delnas locītavu. – Arī man pret tevi ir maigas jūtas, un es tevi uzskatu par tiešām jauku, saldumiņ.

– Tas jau nebija nekāds mīlestības apliecinājums. – Viņa pārlika pudelīti otrā rokā un jodā samērcētu lupatiņu piespieda Takera pierei. Viņš iekliedzās un nolamājās. – Nu, Taker! Savaldies taču.

– Tu vismaz varētu papūst uz sāpošo vietu. – Tā viņa arī izdarīja. Vīrieša roka no viņas plaukstas locītavas aizslīdēja uz viņas gurnu. Kerolaina vēlreiz uzpūta brūcei un tad atgrūda Takeru. – Jēzus! Izrādi kaut mazliet cieņas ievainotajam.

– Vienkārši esi rāms, kamēr es to apkopšu. – Viņa noplēsa gabaliņu marles un paņēma plāksteri. – Ja tu atkal nespēsi novaldīties, es tev sagādāšu vēl vienu brūci. Divkārt lielāku par šo.

– Jā, kundze. – Kerolainas rokas bija maigas. Ja neņēma vērā veseri, kas daudzījās smadzenēs, Takers jau jutās manāmi labāk.

– Vai varētu būt vēl kādi ievainojumi?

Kerolainas plaukstas bija maigas un vēsas kā lietus lāses.

– Grūti pateikt. Vai pārbaudīsi?

Nelikdamās zinis par vīpsnu Takera balsī, Kerolaina atpogāja viņa kreklu. – Es patiešām ceru, ka tas dos tev mācību…

Ak Dievs, Taker!

Vīrieša plaksti spēji atvērās. – Ko? Kas tur ir?

– Tu taču esi vienos zilumos.

”Labi gan, ka viņa nav ieraudzījusi kādu ribu spraucamies ārā no ādas,” viņš nopriecājās. – Tie ir jau veci. No Ostina.

– Tas taču ir briesmīgi. – Viņas balsī ieskanējās šausmas, un acis iemirdzējās kā divi smaragdi. – Viņu taču vajadzētu ieslēgt aiz restēm.

Takeram nācās pasmaidīt. – Viņš taču ir ieslēgts aiz restēm, dārgumiņ. Atrodas apgabala cietumā. Jau vakar Kārls viņu turp nogādāja.

Kerolaina maigi pārslidināja pirkstus pār Takera cietušajām ribām. – Viņš patiešām ir tevi smagi piekāvis.

Tas Takera lepnumam bija sāpīgs dzēliens. – Ostins jau arī neaizgāja projām smaidīdams.

– Un, protams, tas visu izlīdzina. – Kerolaina atvirzīja plaukstas, paņēma pretsāpju līdzekļa pudelīti un attaisīja vāciņu. Doktors Palamo šīs zāles viņai bija izrakstījis, lai nomāktu stresu un cīnītos ar galvssāpēm. – Vīrieši ir idioti.

Atbalstījies pret elkoņiem, Takers uzmanīgi paslējās augšup.

– Es jau nesāku. Viņš ieradās pie manis.

– Vienkārši paklusē un iedzer šo tableti.

– Kas tas ir?

– Kaut kas tāds, kas nomāks galvassāpes. Esmu pārliecināta, ka galva tev sāp.

Takers paņēma tableti, juzdamies pateicīgs, tomēr arī rūpīgi nopētīja etiķeti uz pudelītes. ”Ja zāles palīdzēs, es palūgšu doktoram Šeisam, lai sāpju remdēšanai izraksta tādas arī man.” Vispirms Takers norija tableti un tad uzdzēra ūdeni, ko viņam bija atnesusi Kerolaina. – Vai es varēšu dabūt alu, ja spēšu piecelties kājās?

– Nē.

Viņš atkal uzlika galvu uz spilvena. – Tad tādas tās lietas. Dārgā, piezvani Tolbotam Junioram! Viņš atbrauks un aizvilks manu mašīnu projām.

– Es par to parūpēšos. – Viņa piecēlās un pēc tam veltīja Takeram brīdinošu skatienu. – Tikai nemēģini iemigt. Tev nevajadzētu aizmigt, ja tev ir smadzeņu satricinājums.

– Un kāpēc tad ne?

Izmisums piešķīra viņas balsij asuma pieskaņu. – Es nezinu, jo neesmu jau nekāda ārste, tikai esmu to dzirdējusi daudzas reizes.

– Es neaizmigšu, ja tu apsoli uzreiz nākt atpakaļ un turēt manu roku.

Kerolaina mazliet iepleta acis. – Ja tu aizmigsi, es piezvanīšu doktoram Šeisam un palūgšu, lai viņš atbrauc kopā ar savu visgarāko adatu.

– Jēziņ, tu nu gan esi ļauna, – Takers sacīja, bet, noskatoties uz aizejošo Kerolainu, viņa lūpās ievilkās smaids.

Nepagāja ne trīs minūtes, kad Kerolaina atgriezās, nesdama maisiņu ar ledu. – Juniors solīja, ka ieradīsies, tiklīdz varēs. – Kad Takers tikai novaidējās, viņa piespieda ledus maisiņu viņam pie galvas. Vaids pārtapa gari stieptā pateicības nopūtā.

– Īsti nezināju, vai man vajadzētu piezvanīt tavai ģimenei.

– Pagaidām ne. Dela pilsētā uzkavēsies mazliet ilgāk. Biju piemirsis, ka viņa šodien vada kūku tirdzniecību. Džosija, visticamāk, nekur nedosies, jo īpaši tad, ja Dveins pamodīsies ar savu ierasto ”svētdienas galvu”. – Takers jutās ļoti noguris. Tas bija nevis patīkamais, laiskais pēcpusdienas gurdums, bet tāds, kas izsūcis spēkus, nomocījis līdz kaulam. – Lai nu kā arī būtu, bet mašīnu sišana manā ģimenē ir tāds kā vaļasprieks.

Kerolaina drūmi paraudzījās uz Takeru. Tā kā vīrieša sejā pamazām atgriezās normāls tonis, viņa uzskatīja, ka ir tiesīga pieprasīt paskaidrojumus. – Tad jums labāk vajadzētu pievērsties kroketam vai mežģīņu tamborēšanai. Kurp tad tu tik mežonīgi brāzies?

– Nezinu. Vienalga.

– Muļķīgi turp doties basām kājām ar ātrumu simts jūdžu stundā.

– Drīzāk jau bija astoņdesmit. Tev ir tieksme visu pārspīlēt.

– Tu varēji aiziet bojā.

– Tā kā man bija vēlēšanās nogalināt kādu citu, tas nemaz nav sliktākais variants. – Takers atvēra acis, un Kerolaina pamanīja, ka sāpes ir mitējušās. Doktora Palamo dotās tabletes ātri darīja brīnumus, taču bija vēl kaut kas, ko viņa izlasīja Takera skatienā, – kaut kas dziļāks, daudz mokošāks.

– Vai kaut kas atgadījās?

– Nebija nekāda bērna… – viņš sacīja, ieklausīdamies pats savā balsī.

– Atvaino?

– Viņa nemaz nebija stāvoklī. Viņa man sameloja. Stāvēja, skatījās man tieši acīs un teica, ka zem sirds nes manu bērnu.

Un tie bija salti meli.

Pēc mirkļa Kerolaina aptvēra, ka Takers runā par Edu Lū. To pašu Edu Lū, kuru viņa bija atradusi savā dīķī mirušu. – Man žēl, ka tā. – Kerolaina uzlika plaukstas uz ceļgaliem, īsti nezinādama, ko sacīt un kā to labāk izdarīt.

Takers nezināja, kāpēc to visu stāsta Kerolainai, taču, reiz iesācis, nespēja rimties. – Šīs pēdējās dienas… tas mani grauza no iekšienes. Domas par to, ka viņa šādi nomirusi… Reiz viņa man tomēr kaut ko nozīmēja… Un tagad līdz ar viņu aizgājusi arī kāda manis daļa… Bet izrādās, ka Eda Lū sameloja.

– Varbūt viņa vienkārši kļūdījās. Varbūt viņai likās, ka ir stāvoklī.

– Es nebiju gulējis ar viņu jau gandrīz divus mēnešus. – Takers īsi iesmējās. – Tādas sievietes kā Eda Lū rūpīgi uzmana visus tos procesus. Viņa zināja. – Takers uz īsu brīdi pievēra plakstus. Kad viņš tos atkal atvēra, acīs dega nevaldāms niknums. – Kāpēc gan es tik ļoti dusmojos par to, ka bērna nebija? Viņa sameloja, un tas nozīmē, ka neviens bērns netika nonāvēts. Un man nav jāplosās sāpēs, domājot par to.

Kerolaina turēja viņa plaukstu un tad mierinot uz mirkli pielika to sev pie vaiga. Viņa nebija pat aptvērusi, cik dziļas un sarežģītas jūtas dedzinājušas Takera dvēseli. Kaut kas viņas dvēselē atmaiga, un viņa vairs nekad nespēs būt pret šo vīrieti tik skarba kā iepriekš.