– Reizēm mums vairāk sāp tas, kas varētu būt, nevis tas, kas patiešām notiek.

Takers pagrieza plaukstu, un viņu pirksti savijās. Viņai bija jaukākās un skumjākās acis, kādas viņam jebkad nācies redzēt.

– Izklausās, ka tu labi saproti, par ko es runāju.

– Tā ir. – Kerolaina pasmaidīja un neiebilda, kad Takers noskūpstīja viņas pirkstu kauliņus. Kā allaž piesardzīga būdama, viņa pēc mirkļa atbrīvoja roku. – Laikam man vajadzētu iziet ārā un paraudzīt, vai Juniors ir jau ieradies.

Šā mirkļa burvību Takeram vēl negribējās izjaukt. Vēl ne. Ar piepūli viņš paslējās augšup. – Kāpēc mēs nevarētu aiziet turp abi? – Telpa viņam apkārt sašūpojās, un tad viss nostājās savās vietās. – Ja tu man palīdzētu.

Kerolaina paraudzījās uz Takera pastiepto roku. ”Cik muļķīgi bija uzskatīt, ka viņš lūdza ko vairāk par mirkļa atbalstu!” Aizgainījusi šādas domas, viņa paliecās uz priekšu un satvēra vīrieša roku.

Jaunais Tolbots ar vasarraibumaino seju izkāpa no automašīnas kabīnes. Viņš pabāza pirkstu zem beisbola cepures ar Atlantas komandas emblēmu, ievija pirkstus rudajos matos un pakasīja galvu. Darba zābaku zolēm minot sašķaidītos stiklus, viņš bija apgājis apkārt Takera sadauzītajam Porsche. Bāli zilo acu skatiens bija mierīgs, un viņš domīgi pakustināja apakšlūpu.

Kerolainai šķita, ka viņš izskatās kā trankvilizatorus salietojies bērnu raidījuma varonis Haudijs Dūdijs.

– Izskatās, ka tu esi sev sagādājis zināmas problēmas, – viņš beidzot noteica.

– Mazliet, – Takers piekrita. – Vai tev kāda cigarete atradīsies, Junior?

– Gan jau. – Juniors no eļļas traipiem izraibinātā krekla krūšu kabatas izņēma Winston paciņu. Viņš to pakratīja, līdz cigarete pavirzījās uz priekšu, un uzmanīgi pabīdīja paciņu tuvāk Takeram. Pēc tam viņš notupās, lai apskatītu saņurcīto automašīnas spārnu. Atkal uz krietnu brīdi iestājās klusums. – Skaista bija mašīna.

Takers zināja, ka Juniors nemēģina neko pārmest un viņa dabā ir konstatēt acīmredzamus faktus. Takers paliecās uz priekšu un no cimdu nodalījuma izņēma sērkociņu kastīti. – Domāju, ka Džeksonā to varēs salabot.

Kādu mirkli Juniors apsvēra šādu iespēju un piebalsoja: – Jā, laikam jau varēs. Iespējams, ka tu esi saliecis rāmi. Tagad viņi tos māk iztaisnot. Agrāk gan, ja bija saliekts rāmis, tad viss. Ardievu. Beigts un pagalam.

– Progress nav apturams. – Takers pasmaidīja aiz dūmu plīvura.

– Patiesi vārdi. – Juniors nesteidzīgi izslējās, nopētīja izvandīto zāli ceļmalā, tad stikla lauskas un ievēroja, ka nav bremzēšanas pēdu. Mazliet padomājis, viņš nolēma, ka arī viņam vajadzīga cigarete. – Zini, Taker, es allaž esmu teicis, ka tu esi labākais autovadītājs, kādu man nācies redzēt. Izņemot to reizi, kad biju Deitonas autosacīkstēs. – Kerolaina pavīpsnāja, bet vīrieši pieklājīgi izlikās viņu nemanām. – Es atceros, kā tu Boniju puikas par divdesmit dolāriem aizvedi uz dragreisu. Tas bija septiņdesmit sestā gada jūlijā. Viņi ar savu Camaro pret tavu Mustang. – Juniors paņēma Takera sniegto sērkociņu un ar īsu īkšķa kustību to aizdedzināja. – Tā nemaz nebija sacensība.

Takers ar patiku atcerējās šo gadījumu. – Sacensībai tā vairāk līdzinātos, ja Billijs Tī būtu ļāvis pie stūres sēsties Džonam Tomasam.

Juniors pamāja ar galvu. – Nu, varbūt mazliet. Taču nevienam no tiem puišiem nav tāda talanta autovadīšanā, kāds piemīt tev.

– Idioti, – Kerolaina klusi noteica. Ja arī Juniors to dzirdēja, tad neizrādīja. Jau vairāk nekā gadu viņš bija precēts vīrs un labi zināja, kad vīrietim savas ausis jāizmanto, bet kad labāk ļaut tām paslinkot.

– Es gribu kaut ko pavaicāt, – Juniors savā lēnajā, klusajā teica. – Kā tas nācās, ka tu ietriecies stabā?

– Nu… – Takers domīgi ievilka dūmu. – Varētu sacīt, ka mašīna man neklausīja. Stūre nepakļāvās.

Palocījis galvu, Juniors turpināja smēķēt. Kerolainai tā vien gribējās pajautāt, vai viņiem labpatiktu, ja viņa atnestu pārīti krēslu, lai abi varētu turpināt sarunu ērtākos apstākļos.

– Man izskatās, ka tu pat neesi pieskāries bremzēm, – Juniors piemetināja.

– Es mēģināju, – Takers teica. – Tās nestrādāja.

Juniora skatiens kļuva asāks nekā jebkad. Ja runa būtu par kādu citu, viņš to neņemtu vērā. Taču viņš labi zināja, kādas ir Takera prasmes un iemaņas pie stūres, un tās apbrīnoja. – Tā nu ir īsta mīkla. Stūre neklausa, bremzes nestrādā. Vienā laikā… Un tādai mašīnai kā šī? Tai taču nav vairāk par sešiem mēnešiem, ko?

– Tā gan.

Jau atkal Juniors pamāja. – Tas ir jāpārbauda.

– Būšu tev pateicīgs, ja tu to izdarīsi, Junior.

Kerolaina neteica neko, vien noskatījās kā Juniors aiziet pie savas tehniskās palīdzības automašīnas, bet pēc tam vaicāja: – Kāda saistība pirms piecpadsmit gadiem notikušam dragreisam ar to, ka tu ietriecies manā pastkastītes stabā?

Takers pasmaidīja. – Tā bija viena ellīga nakts. Tagad gan paej nost no mašīnas, dārgumiņ, tā var sasvērties, kad viņš to vilks nost. – Pieraudzīdams, lai Kerolainas līdzjūtība nepagaistu, Takers aplika rokas viņas pleciem, mazliet atbalstījās pret viņu un ļāva, lai sieviete palīdz viņam paspert vairākus soļus tālāk.

– Vai tev reibst galva?

Viņam nekas nereiba, taču Kerolainas balsī skanošās raizes likās brīnišķīgi jaukas. – Nu, varbūt pavisam nedaudz, – Takers, kā pašam likās, braši atteica. – Tas pāries. – Viņš apslēpa smaidu, kad Kerolaina, balstīdama viņu, aplika roku viņam ap vidu.

– Tagad iesim atpakaļ uz mašīnu. – Pirmīt viņa bija uzstājusi, ka atpakaļ līdz avārijas vietai Takeru atvedīs, nevis ļaus viņam iet kājām. – Es vedīšu tevi mājās.

”Mājās. Velns… Un man jau sāka izdoties!” – Varbūt es varu pagulēt uz tava dīvāna, līdz pilnībā atgūšu spēkus?

Bija acīmredzams, ka viņa svārstās. Izdzirdējis automašīnas tauri, Takers norija lāstu, kas jau prasījās izlauzties pār lūpām. Dveins ceļa vidū apturēja savu balto Cadillac. Brālis nebija noskuvies, un mati slējās gaisā dīvainos leņķos. Kājās viņam bija bikses, bet mugurā bezpiedurkņu krekliņš.

– Jēziņ, puis.

Viņš palūkojās uz Takeru, pārliecinājās, ka brālis stāv pats uz savām kājām, un tad pievērsa uzmanību automašīnai, ko Juniors vilka nost no avārijas vietas.

– Tu devies svētdienas izbraukumā, ko, Dvein?

– Kristela zvanīja. – Paraudzījies uz cietušā Porsche priekšpusi, Dveins nosvilpās caur zobiem. – Laikam brīdī, kad tu sazinājies ar Junioru, blakus būs bijis Singltons Fulers. Viņš aizskrēja uz Lāšona veikalu, un tur iegriezās Kristela nopirkt kolas sešpaku. Labi, ka pie telefona piegāju es, nevis Džosija, citādi viņai būtu uznācis īsts niknuma uzplūds. – Pateicoties Džosijas iedotajām pretsāpju tabletēm un vēl citiem medikamentiem, Dveinu paģiras vairs nemocīja tik ļoti, un viņš spēja izrādīt līdzjūtību. – Kaut kas traks, Taker. Tu taču esi pilnībā sabojājis to skaisto rotaļlietiņu!

Zaudējusi pacietību, Kerolaina aizturēja elpu. – Un pats jūtas tik labi, cik vien šādā situācijā varētu gaidīt, – viņa izgrūda. – Varēja būt daudz ļaunāk, taču galvenais trieciens ticis viņa cietajai galvai. Ir saprotams, ka tu raizējies par sava brāļa veselības stāvokli, bet varu apliecināt, ka viņam viss būs labi.

Juniors bija pārtraucis vraka vilkšanu un cieši raudzījās uz Kerolainu, cigaretei nokarājoties mutas kaktiņā. Takers pūlējās nezaudēt cieņu, izplūstot skanīgos smieklos.

”Viņa taču ir vai bez prāta manis dēļ,” viņš nosprieda.

– Jā, kundze, – Dveins atteica uzsvērti pieklājīgi. – Es to redzu un atbraucu, lai aizvestu viņu uz mājām.

– Jūs nu gan noteikti esat ģimene, kas ļoti uzmana cits citu, raizējas un mīl.

– Mēs cenšamies turēties kopā. – Dveins uzsmaidīja, un tajā brīdī viņa sejā, par spīti asinīm pieplūdušajām acīm un īsti nepazudušajai alkohola radītajai miglai skatienā, parādījās kaut kas pievilcīgs.

– Es nekad vēl neesmu sastapusi jūsu ģimenei līdzīgu, – Kerolaina no sirds noteica.