– Tā, es te visu esmu paveicis, Taker, – Juniors uzsauca.

– Es tev paziņošu par pārbaudes rezultātiem.

– Dari tā. Paldies. – Takeram nācās novērsties. Viņš gluži vienkārši nespēja noskatīties, kā viņa automašīna tiek aizvilkta projām. Tas bija apmēram tāpat kā redzēt, ka mīļoto cilvēku aizgādā projām uz nestuvēm.

– Bija patīkami tevi atkal satikt, Kerolaina, – Dveins sacīja un devās uz savu automašīnu. – Tad nu braucam, Taker. Kad piezvanīja Kristela, tieši bija sākusies spēle. Es jau tik daudz no tās esmu palaidis garām.

– Vēl tikai mirklīti. – Takers pagriezās pret Kerolainu. – Es novērtēju tavas rūpes par mani. – Viņš pieskārās Kerolainas matiem. – Un to, ka mani uzklausīji. Pat nezināju, ka man ir nepieciešams kāds, kurš uzklausītu.

Pēc brīža Kerolaina atskārta, ka Takers patiešām to sacījis no sirds. Acīs nemanīja ķircinošas liesmiņas, un balsī neieskanējās izsmējīgas notis. – Man tas bija patīkami.

– Es gribētu tev atdarīt ar to pašu. – Kerolaina purināja galvu, bet Takers satvēra viņas zodu. – Atbrauc šovakar uz Svītvoteru vakariņās.

– Nē, nudien, Taker. Nevajag…

– Gribētos tev parādīties labākā gaismā, nekā tev gadījies mani redzēt līdz šim. – Viņa īkšķis pārslīdēja Kerolainas zoda līnijai. – Un man vienkārši patīk tevi sastapt. Punkts.

Kerolainas sirds saminstinājās savā skrējienā, taču viņas balss bija skaidra. – Es neesmu ieinteresēta neko uzsākt – ne ar vienu.

– Te, laukos, kaimiņu ielūgšana uz svētdienas vakariņām ir sena paraža.

– Pret labu kaimiņattiecību uzturēšanu man nav nekādu iebildumu. – Kerolaina pasmaidīja.

– Varbūt vienkārši noskūpsti viņu, Taker, un beidzot braucam, ko?

Takers arī pasmaidīja un ar pirkstiem noglāstīja Kerolainas lūpas. – Viņa man to neļautu. Pagaidām. Atbrauc ap pulksten pieciem, Kero. Es tev izrādīšu Svītvoteru.

– Sarunāts.

Viņa noraudzījās, kā Takers dodas uz brāļa Cadillac un uzmanīgi iekārtojas pasažieru sēdeklī. Viņš vēl īsi uzsmaidīja Kerolainai, un tad Dveins, turēdamies pašā ceļa vidū, aizbrauca uz Svītvoteru.

– Es brāžos uz mājām no kūku tirdziņa, jo domāju, ka esi ielauzis galvaskausu vai noticis vēl kaut kas ļaunāks, bet tu man tā vienkārši paziņo, ka vakarā mums būs viesi. – Dela nebeidza vien īgņoties, ar rulli izlīdzinot pīrāga mīklu. – Tagad es pat nezinu, cik lieli bijuši ieņēmumi. Man nācās visu atstāt Sūzijas Trūsdeilas pārraudzībā, un viņa taču nenieka nezina par tirgošanos. – Šis konkrētais stāsts jau tika atkārtots kādu trešo stundu, un Takers nolēma rīkoties. Viņš no kabatas izņēma divdesmit dolāru naudaszīmi un nolika uz letes. – Te būs. Mans ieguldījums Trīsvienības baznīcas kūku tirdziņa fondā.

– Hmmph… – Dela bilda, bet viņas veiklie pirksti paķēra banknoti un noglabāja priekšauta dziļajā kabatā. Tomēr rimties viņa negrasījās. – Kad atskrēja Ērlīna un paziņoja, ka esi sadaudzījis savu automašīnu, mani gandrīz ķēra trieka. Kad tu to nopirki, es taču tevi brīdināju, ka no tādas ārzemju mantas nebūs nekāda labuma. Pat Dievam veltāmā dienā tu mētājies pa ceļiem. – Viņa ieklāja mīklu formā. – Un kad es atskrienu mājās, lai pārliecinātos, vai esi dzīvs vai miris, tu man paziņo, ka esi uzaicinājis viešņu. – Satraukti murminādama, viņa aplīdzināja mīklas malas un stūrīšus. – It kā tas šķiņķis krāsnī pats varētu kļūt gatavs. Un Īditas mazmeita jau nu arī… Man Īdita bija ļoti mīļa, viņa pastāstīja, ka mazmeita izbraukājusi Parīzi. Bijusi Francijā, Itālijā un pat tikusi Bakingemas pilī, un pusdienojusi kopā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Baltajā namā. – Dela paņēma nākamo mīklas gabalu. – Viņa ierodas pie mums uz vakariņām, bet man pat nav bijis laika pārliecināties, vai galda sudrabu nevajadzētu nospodrināt. Tava mamma kapā otrādi apgriezīsies – lai Dievs mielo viņas dvēseli –, ja es uz galda neuzlikšu labās sudrablietas. – Viņa ar delnas virspusi noslaucīja pieri. Nodžinkstēja smagās rokassprādzes daudzie piekariņi. – Tikai vīrietis var iedomāties, ka svētdienas vakariņas top pašas no sevis.

Takers paraudzījās uz kartupeli, ko tobrīd mizoja. – Es taču tev palīdzu, vai ne?

Dela savā pārākuma apziņā pavīpsnāja un uzmeta Takeram skatienu. – Labs palīgs gan tu esi. Tu nošņāp pārāk daudz kartupeļa miesas un mizas izmētā pa visu manu spodro grīdu.

– Dievs augstais!

Saimniecības vadītājas acīs pavīdēja saltas dusmas, un Takers tās respektēja. – Tu te lieki nevalkā Dieva vārdu! Vismaz ne manā virtuvē un turklāt vēl svētdienā.

– Es satīrīšu grīdu, Dela.

– Pieraugi, ka tā būtu! Un nemaz nemēģini izmantot kādu no manām labajām trauku lupatām!

– Nē, kundze. – Takers nosprieda, ka pienācis laiks ķerties pie smagās artilērijas. Viņš ielika izlietnē bļodu ar kartupeļiem, tad piegāja pie Delas un apskāva sievietes plato vidukli. – Man tikai gribējās Kerolainai izdarīt kaut ko jauku, jo viņa apkopa manu cietušo galvu.

Dela novaidējās. – Es esmu viņu redzējusi. Varu iedomāties, ko nozīmē tas jaukais.

Viņš pasmaidīja, piespiedis seju viņas mežonīgajām, sarkanajām cirtām. – Nevarētu sacīt, ka šī doma nav ienākusi man prātā.

– Drīzāk jau aiz tava bikšu rāvējslēdzēja, – Dela sacīja, taču viņas lūpas savilkās smaidā. – Tavai gaumei viņa liekas pārāk kaulaina.

– Redzi, es iedomājos, ka viņa varētu pieņemties miesās. Jo īpaši, kad būs nobaudījusi tavus ēdienus. Tu taču zini, ka apkaimē nav neviena cita, kas šajā jomā varētu ar tevi mēroties. Tādējādi es atstātu iespaidu uz viņu. Tevis gatavotais medū glazētais cūkas cepetis neatstās viņu vienaldzīgu.

Dela pavīpsnāja un sakustējās, taču lepnuma sārtums jau plauka viņas vaigos. – Es jau nu nebūšu tā, kas neatvēlēs meitenei pieklājīgu maltīti.

– Pieklājīgu? – Takers paspieda Delas vidukli. – Labāku maltīti viņa noteikti nebaudīja pat Baltajā namā. Vari man ticēt.

Iesmējusies Dela atstūma Takera rokas. – Viņa nedabūs vispār neko, ja es nepabeigšu gatavošanu. Tagad pieliec kartupeļus pie kāpostiem, ko esmu sākusi vārīt, un tad pazūdi. Man viss izdosies ātrāk, ja tu neslaistīsies te apkārt.

– Jā, kundze. – Takers uzspieda skūpstu Delai uz vaiga, un tas viņas īgņošanos pārvērta smaidā. Pēc dažām minūtēm Takers izgāja no tvaikiem pilnās virtuves un ieraudzīja, ka Dveins ir atzvilis viesistabā un skatās kārtējo beisbola spēli. – Tev nekaitētu noskūties.

– Ir svētdiena. – Dveins pasniedzās pēc kolas pudeles, kas bija nolika uz grīdas. – Un svētdienās es nekad neskujos.

– Man būs viešņa.

Dveins iedzēra garu malku un nolamājās, kad spēle nevedās viņam pa prātam. – Ja noskūšos, viņa var pamanīt, ka es esmu izskatīgāks par tevi. Ko tad tu darīsi?

– Es esmu gatavs riskēt.

Par to Dveins pavīpsnāja. – Es noskatīšos vēl šo epizodi un pēc tam noskūšos.

Apmierināts ar sasniegto, Takers devās uz augšstāvu. Viņš nebija paguvis tikt līdz savai istabai, kad atskanēja Džosijas balss. – Taker, vai tas esi tu, mīļais?

– Patlaban es grasos iet dušā.

– Ienāc uz īsu mirklīti un palīdzi man mazliet!

Ieskatījies augstajā grīdas pulkstenī, Takers secināja, ka līdz Kerolainas ierašanās brīdim viņam ir vēl pusstunda laika, un lēnā solī devās uz priekšu pa gaiteni līdz māsas istabai.

Tā līdzinājās lielveikalam pēc izpārdošanas. Blūzes, kleitas, apakšveļa un kurpes – viss izsvaidīts pa gultu, krēslu un sēdekli zem loga. Melns mežģīņu peņuārs vīdēja ārā no snuķa sārtam rotaļu zilonītim, ko reiz kāds jau sen aizmirsts kavalieris bija laimējis svētku pasākumā un uzdāvinājis viņai.

Džosijai mugurā joprojām bija tā pati sārtā rītakleita, un viņa, iebāzusi galvu skapī, pārskatīja tur vēl atlikušās drēbes.

Kā parasti, Džosijas istabā vēdīja īsts aromātu sajaukums – parfīms, pūderis, losjoni… Rezultātā radās iespaids par kaut ko vidēju starp Blūmingdeila veikala parfimērijas nodaļu un augstas klases bordeli.

Pārlaidis istabai skatienu, Takers secināja: – Vai tev sarunāts randiņš?

– Tedijs mani vedīs uz seansu deviņos Grīnvilā. Es ielūdzu viņu uz vakariņām, ja reiz mums šā vai tā būs viesi. Kā būtu ar šo? – Viņa pagriezās, pielikusi sev klāt īsus, oranžus ādas svārciņus.