– Ir pārāk karsts ādas drēbēm.

Džosija uz mirkli saīga, jo apzinājās, ka šie svārki lieliski izceļ viņas skaistās kājas, bet tad pasvieda tos malā. – Tev taisnība. Es zinu, kas man vajadzīgs. Tā mazā kokvilnas kleitiņa, sārtā. Pagājušajā mēnesī es to biju uzvilkusi uz dārza svētkiem Džeksonā. Viens bildinājums un trīs nepiedienīgi piedāvājumi. Pie velna, kur tad tā palikusi?

Takers vēroja, kā māsa rakņājas pa reiz jau izsvaidītajām drānām. – Es biju domājis, ka tu doktoru izmēģini Kristelai.

– Tā bija. – Džosija pacēla galvu un pasmaidīja. – Es nospriedu, ka viņš nepavisam nav Kristelai piemērots. Turklāt pēc dienas vai divām viņš atgriezīsies ziemeļos, un tas salauzīs viņai sirdi. Viņa nevarēs braukāt pie Tedija, kaut arī viņiem viss kļūtu nopietni. Bet es gan to varu. Vai galva joprojām sāp?

– Neko daudz.

– Paskaties uz šo. – Viņa norādīja uz nelielu brūcīti apakšstilbā. – Tu aizbrāzies no šejienes kā velna plēsts un sacēli veselu grants vētru. Tagad man nāksies to nomaskēt, ja gribēšu vilkt svārkus.

– Piedod.

Džosija paraustīja plecus un atsāka sārtās kleitas meklēšanu. – Laikam jau tas ir normāli. Tu biji satraukts. Taker, tagad visi uzzinās, ka viņa bija melojusi. Vēl pirms bērēm otrdien. Visi uzzinās.

– Ceru, ka tā. – Takers pamanīja sārtu plankumu un pieliecās, lai no pašas kaudzes apakšas izvilktu māsas meklēto kleitu. – Es jau esmu nomierinājies, Džosij. Kad Bērks man to pateica, es vienkārši aizsvilos.

Māsa pieskārās pārsējam uz Takera pieres, abi stāvēja ciešā tuvumā, Džosijas parfīma viļņa ieskauti. Viņiem kopīgs bija ne tikai Longstrītu uzvārds vai no mātes mantotie vaibsti. Abu sirdis vienoja kaut kas pat stiprāks par asinssaitēm.

– Man patiešām žēl, ka viņa tevi tik ļoti sāpināja.

– Papluinīja manu lepnumu, tas arī viss. – Viņš viegli noskūpstīja māsu uz lūpām. – Tas jau ātri vien atkopsies.

– Tu pret sievietēm izturies pārāk jauki, Taker. Tāpēc viņas tevī iemīlas, un tad tev tiek vienas vienīgas nepatikšanas. Ja tu pret viņām būtu mazliet skarbāks, viņas nesāktu lolot tik lielas cerības.

– Es paturēšu to prātā. Nākamreiz, kad iešu uz satikšanos ar kādu sievieti, nosaukšu viņu par neglīteni.

Džosija iesmējās un nostājās pie lielā spoguļa, pielikusi kleitu sev priekšā. Viņa grozījās un šūpojās. – Un necitē dzejas rindas.

– Kurš teicis, ka es to daru?

– Kerolena stāstīja, ka tu esot viņai deklamējis dzeju, kad aizvedi uz Leikvilidžu skatīties zvaigznes.

Takers sabāza rokas kabatās. – Kā tas nākas, ka manikīra vai kosmētisko procedūru laikā sievietes allaž pamanās izklāstīt intīmus sīkumus par savu dzīvi?

– Tas ir tāpat kā večiem, kad, dzerot alu, viņi plātās ar sava locekļa izmēriem. Nu, kā tas izskatās?

Viņš veltīja māsai drūmu mirkli. – Es vairs nesaku sievietēm komplimentus.

Pasmīnējusi Džosija devās uz dušu.

Kerolainu tik ļoti satrieca Svītvoteras skaistums, ka viņa apturēja automašīnu, tikusi pievedceļam līdz pusei. Pēcpusdienas saulē māja ar skaistajām formām, smalkajiem metālkalumiem, slaidajām kolonnām un mirdzošajiem logiem izskatījās pērļu balta. Nebija vajadzīga nekāda bagātā iztēle, lai gara acīm skatītu, kā pa zālienu iet sievietes krinolīna kleitās, vai kungus, kas vizītsvārkos sēž uz lieveņa un apspriež atšķelšanās iespējas, bet melnādaini kalpotāji pasniedz viņiem vēsus dzērienus.

Itin visur ziedēja puķes – vienas vijās augšup pa režģiem, citas liecās pāri ķieģeļiem apliktu dobju malām. Gaisu pildīja gardēniju, magnoliju un rožu reibinošās smaržas.

Priekšējā mauriņa vidū slējās balts karoga kāts, kurā plīvoja pabalējis un stūros apspurojies konfederātu karogs. Aiz lielās ēkas bija redzami glīti akmens namiņi. Viņa minēja, ka reiz tur bijusi vergu dzīvesvieta, gaļas un zivju kūpinātava un vasaras virtuve. Aiz zāliena stiepās gluds, liels un labi kopts kokvilnas lauks. Šo platību vidū viņa ieraudzīja tikai vienu koku – milzīgu, vecu cipresi, kas slinkuma vai kādu sentimentālu jūtu dēļ bija atstāta augam.

Kaut kāda iemesla pēc šis koks – viens vienīgais koks – lika aizžņaugties viņas kaklam. Acis kļuva miklas no asarām. Koka vienkāršais majestātiskums, izturība, ko tas simbolizēja… Viss aizskāra kādu stīgu dziļi Kerolainas dvēselē. Neapšaubāmi, šī ciprese bija te augusi vairāk nekā gadsimtu ilgi, redzējusi dienvidu augšupeju un lejupslīdi, cīņu par dzīvesveidu un tā galu.

Cik daudzas pavasara sējas koks bija pieredzējis, cik daudz ražas novākšanu vasarās?

Kerolainas skatiens atkal pievērsās lielajai mājai. Arī tā simbolizēja pārmantojamību, pārmaiņas un Veco dienvidu cēlo eleganci, kuru ziemeļnieki bieži vien saistīja ar laiskumu. Te bija dzimuši bērni, izauguši un arī aizgājuši citas pasaules ceļos. Bet ikdiena šajā klusajā deltas vietā ritēja savu gaitu. Neapturami un nebeidzami. Šīs kultūras lēnais pulss un tradīcijas izdzīvoja.

Un tepat tam bija arī pierādījumi. Gluži tāpat kā Kerolainas vecmāmiņas mājā. Pierādījumi bija šajās mājās, fermās un laukos, kas pletās gar Inosensas ceļiem. Un arī pati Inosensa bija šāds pierādījums.

Tobrīd Takers iznāca pa mājas parādes durvīm un apstājās uz lieveņa. ”Interesanti, vai arī viņu es pamazām sākšu saprast tikpat labi?” Kerolaina nodomāja, atkal iedarbināja automašīnu, apbrauca lielajai peoniju dobei un apstājās.

– Tu piebraucamajā ceļā biji piestājusi un tik ilgi sēdēji, ka es sāku bažīties, vai tikai neesi nolēmusi griezties atpakaļ.

– Nē. – Viņa atvēra automašīnas durvis un izkāpa. – Es gluži vienkārši pētīju apkārtni.

Arī Takers pētīja – Kerolainu, kurai mugurā bija plāna, balta kleita ar kuplu svārku daļu. Takers iedomājās, ka tā droši vien brīnišķīgi plīvo vējā. Kleitas lencītes bija apmēram divu pirkstu platumā, tālab pleci un rokas bija kailas. Viņa bija uzlikusi mirdzošu akmentiņu kaklarotu. Mati bija atķemmēti no sejas, atklājot skatienam garus auskarus ar pieskaņotiem akmeņiem. Viņa šķita izdarījusi kaut ko noslēpumainu un brīnišķīgu ar savu seju. Acis izskatījās dziļākas, bet lūpas – tumšākas.

Kerolaina paspēra pirmos soļus Takera virzienā, un viņš sajuta uzvēdījam viegla, tomēr kārdinoša parfīma dvesmu.

Ar kreiso roku Takers satvēra Kerolainas labo roku un lēnām apgrieza viņu apkārt kā dejā. Kerolaina iesmējās. Ieraudzījis, cik liels ir kleitas izgriezums aizmugurē, viņš smagi norija siekalas.

– Man ir kaut kas jāsaka.

– Klausos.

– Tu esi neglīta. – Takers papurināja galvu, iekams viņa paguva kaut ko sacīt. – Tas vienkārši bija kaut kas tāds, ko man vajadzēja dabūt ārā no sevis.

– Interesanta pieeja.

– Tā ir manas māsas ideja. Tam vajadzētu atturēt sievietes no iemīlēšanās manī.

”Kāpēc viņš vienmēr spēj atmodināt smaidu man sejā?” – Tas varētu izdoties. Vai tu mani aicināsi mājā?

Takers satvēra Kerolainu aiz otras rokas. – Liekas, es esmu ļoti ilgi gaidījis, lai izdarītu tieši to. – Viņš veda Kerolainu uz durvju pusi un tās attaisīja. Mirkli pakavējies, viņš noraudzījās uz viešņu, it kā novērtēdams, cik labi šī sieviete iederas viņa namdurvju atvērumā ar ziedošām puķēm un magnolijām fonā. Atbilstība šķita ideāla.

– Laipni lūgta Svītvoterā.

Tikko spērusi kāju pār šā nama slieksni, Kerolaina izdzirdēja klaigas.

– Ja tu esi uzaicinājusi kādu pie mana galda, tad varēji vismaz palīdzēt to uzklāt! – Dela bija nostājusies plato kāpņu apakšā, vienu roku uzlikusi uz sarkankoka margām, bet otru iespiedusi sev spēcīgajā gurnā.

– Es taču teicu, ka to izdarīšu, vai ne? – Džosijas balss atplūda no augšstāva. – Nesaprotu, kas tev uznācis. Ko tu tik ļoti satrakojies? Es pabeigšu krāsoties un tad arī to izdarīšu.

– Ko viņa tur noņemas ar krāsām, ja nākamajā nedēļā viss jau tāpat būs beidzies? – Dela pagriezās. Taisnīgais sašutums no viņas sejas pazuda, bet tā vietā parādījās ziņkārība. Viņa bija pamanījusi Kerolainu. – Tā. Tu laikam esi Īditas mazmeita, vai ne?

– Jā, tā laikam būs.

– Mēs ar Īditu mēdzām ļoti jauki papļāpāt, sēžot uz viņas mājas lieveņa. Tu esi viņai mazliet līdzīga. Kaut kas… pie acīm.