– Pateicos.

– Šī ir Dela, – Takers iepazīstināja. – Viņa rūpējas par mums. – Es esmu pūlējusies trīsdesmit gadu, bet neko diži labu neesmu panākusi. Ved viņu uz viesistabu un pacienā ar labu šeriju. Vakariņas būs pavisam drīz. – Uzmetusi vēl vienu niknu skatienu kāpnēm, viņa paceltā balsī sacīja: – Ja kāds tur beigs posties un krāšļoties un palīdzēs uzklāt galdu.

– Es ar lielāko prieku varētu to izdarīt, – Kerolaina piedāvājās, taču Dela viņu bīdīja uz priekšu pa gaiteni.

– Nekā nebija! Takers nomizoja kartupeļus, bet tā meitene uzliks uz galda traukus. Tas ir mazākais, ko viņa var izdarīt, ja reiz uzaicinājusi to nāves dakteri uz vakariņām. – Viņa papliķēja Kerolainas roku un tad aizsteidzās uz virtuvi.

– Ak… nāves dakteri?

Takers pasmaidīja un devās pie antīkas riekstkoka bufetes, lai paņemtu šeriju. – Patologanatoms.

– Ā, Tedijs. Viņš noteikti ir… interesants cilvēks. – Kerolaina lēnām staigāja pa telpu un nopētīja augstos logus, mežģīņu aizkarus, austrumnieciskos paklājus, pasteļtoņu dīvāniņus, smalki svītrotās tapetes, kurās dominē aukstie toņi, ar rokām darinātos spilvenus un apaļo turku stila dīvānu. Viss liecināja par bagātību un senumu. Uz baltā marmora kamīna malas bija novietota kristāla vāze ar sīkziedu rozītēm.

– Jauka māja. – Kerolaina paņēma Takera sniegto glāzi. – Paldies.

– Kādreiz es tev te visu izrādīšu. Un izstāstīšu par šīs vietas vēsturi.

– Es labprāt paklausīšos. – Kerolaina piegāja pie loga, pa kuru varēja redzēt dārzu, laukus un veco cipresi. – Man nebija ne jausmas, ka tu nodarbojies ar lauksaimniecību.

– Mēs esam plantatori, – viņš precizēja Kerolainas sacīto un pienāca viņai klāt no aizmugures. – Longstrīti ir bijuši plantatori jau kopš astoņpadsmitā gadsimta, sākot ar to brīdi, kad Borigārds Longstrīts izkrāpa Henrijam van Heivenam sešus simtus akru labākās deltas zemes pēc divas dienas ilguša pokera mača Načezā tūkstoš septiņi simti deviņdesmit sestajā gadā. Tas notika prieka mājā, sauktā par ”Sarkano zvaigzni”.

Kerolaina pagriezās pret Takeru. – Tu to visu izdomāji.

– Nē, kundze. Tā man stāstīja tētis, un viņam savukārt viņa tētis, un tā tālāk. – Protams, par to izkrāpšanu tas ir tikai minējums. Šo daļu iestarpināja Lāšoni. Viņi ir van Heivenu radi.

– Prieka bojātāji.

– Iespējams, bet tikpat labi tā varētu būt arī vistīrākā patiesība. Iznākums no tā nemainās. – Takeram patika tas, kā Kerolaina uz viņu raudzījās. Lūpas bija mazliet pavērtas, acīs vīdēja smieklu dzirkstis. – Lai nu kā, bet Henrijs esot tik ļoti pārskaities par savas zemes zaudējumu, ka mēģinājis pat uzbrukt vecajam Bo, kad tas beidzis svinēt savu veiksmi kopā ar vienu no ”Sarkanās svaigznes” labākajām meičām. Viņas vārds bija Millija Džonsa.

Kerolaina iemalkoja dzērienu un pašūpoja galvu. – Tev vajadzētu rakstīt īsprozu, Taker.

– Es vienkārši stāstu tev, kā tas viss bija. Un Millija ar Bo prasmēm gultā bijusi ļoti apmierināta. Jā, vai es tev jau sacīju, ka Longstrīti allaž bijuši izslavēti kā lieliski mīlnieki?

– Laikam jau neteici vis.

– Tas ir dokumentēts visu šo daudzo gadu laikā, – Takers apgalvoja. Viņam ļoti patika vērot, kā smiekli padara mirdzošāku viņas skatienu, kā lūpu līnijas iegūst maigākas aprises. Ja nebūtu šāda reāla stāstāmā gadījuma, viņš nudien to izgudrotu. – Un Millija pateicībā par Bo izturību, kā arī par papildu zelta piecdolāru monētu, kas tika atstāta uz viņas naktsgaldiņa, piegāja pie loga pamāt viņam ardievas. Tieši Millija pamanīja Henriju, kurš slēpās krūmos ar pielādētu ieroci, gatavs nogalināt. Tieši īstajā brīdī Millija brīdinot uzsauca Bo. Ierocis izšāva. Bo vizītsvārku piedurkne bija sabojāta, taču viņa reakcija bija ātra. Viņš izrāva nazi un metot rāpīja Henrijam pašā sirdī, kā mēdza sacīt mans vectētiņš.

– Pats par sevi saprotams, ka viņš bija ne tikai izcils mīlnieks, bet arī lielisks nažu metējs.

– Vīrs ar daudziem talantiem, – Takers piekrita. – Turklāt viņš bija arī piesardzīgs un nosprieda, ka labāk būtu nepalikt Načezas tuvumā, jo nāktos atbildēt uz neērtiem jautājumiem par savu rīcību un par mirušo. Kā jau romantiķim pieklājas, viņš paņēma skaisto, jauno Milliju projām no prieka mājas, un abi kopā viņi devās uz deltu.

– Un sāka audzēt kokvilnu kā plantatori.

– Audzēja kokvilnu, kļuva bagāti, audzināja bērnus. Tieši viņu dēls tūkstoš astoņi simti divdesmit piektajā gadā sāka celt šo māju.

Kādu mirkli Kerolaina klusēja. Bija ļoti viegli iekrist viņa skaisti plūstošo vārdu lamatās, gremdēties patīkamajā valodas ritmā. ”Un nav jau tik svarīgi, cik daudz tajā visā patiesības, bet cik daudz izdomas,” viņa sprieda. ”Svarīgākais ir stāstnieka talants.”

Kerolaina aizgāja no loga, nešaubīgi apzinādamās, ka Takers atkal grasās viņai pieskarties. Viņa gan nebija tik pārliecināta par to, vai vēlētos aizliegt viņam to darīt. – Es gan neko daudz nezinu par savas ģimenes vēsturi. Un pavisam noteikti neko tādu, kas iestieptos divsimt gadu senā pagātnē.

– Te, deltā, mēs vairāk skatāmies atpakaļ nekā uz priekšu. Vēsture ir labākā augsne baumām. Un rītdiena… rītdiena pienāks jebkurā gadījumā, vai ne?

Takeram šķita, ka dzirdējis Kerolainu nopūšamies, taču skaņa bija gandrīz nesaklausāma. Tikpat labi viņš varēja kļūdīties.

– Es visu savu dzīvi esmu vadījusi, domādama par rītdienu, plānodama nākamo mēnesi, nākamo sezonu. Laikam jau vainojama šejienes atmosfēra… – Kerolaina sacīja un šajā reizē patiešām nopūtās, paužot ilgas. – Kopš esmu ievākusies vecmāmiņas mājā, es īsti pat nedomāju par nākamo nedēļu. Visādā ziņā… Es pat neesmu vēlējusies to darīt, – viņa piebilda, atcerēdamās sava menedžera zvanus, no kuriem cītīgi izvairījās, kopš bija nolēmusi braukt uz Misisipi.

Urdošo vēlēšanos pieskarties Kerolainai, apskaut viņu bija grūti apslāpēt. Gribējās dāvāt viņai roku siltumu un plecu, uz kura atbalstīties. Tomēr Takers baidījās, ka šāda rīcība varētu sabojāt itin visu, kas bija sācis virmot abu attiecībās. Lai kas tas arī būtu.

– Kāpēc tu jūties nelaimīga, Kero?

Viņa pārsteigumā pavērās uz Takeru. – Es neesmu nelaimīga. – Tomēr viņa zināja, ka tā ir tikai daļēja patiesība, no kuras puse bija meli.

– Es protu klausīties gandrīz tikpat labi kā stāstīt. – Takera plauksta liegi pieskārās Kerolainas sejai. – Varbūt kādreiz pārliecinies par to.

– Varbūt. – Viņa atkāpās, iezīmēdama distanci. – Kāds brauc.

Takers saprata, ka šis nav īstais brīdis, un atkal pagriezās pret logu. – Nāves dakteris, – viņš noteica un pasmaidīja. – Iesim paskatīties, vai Džosija ir uzklājusi galdu.

Grīnvilā, apgabala cietumā ar tā apskretušo tualeti, kur podam pat nebija sēdekļa, bet sienas bija apzīmētas ar grafiti rakstiem, Ostins Hetingers sēdēja uz cietām, šaurām nārām un skatījās, kā saules apspīdētās restes ēnojas viņam pie kājām uz grīdas.

Viņš zināja, kālab atrodas kamerā. Tāpat kā parasts kriminālnoziedznieks, kā dzīvnieks. Viņš zināja, kālab viņam te jānīkst un jāskatās uz restēm būrī, kura mitrās sienas izraibina dažādi neķītri uzraksti.

Tikai tālab, ka Bo Longstrīts bija bagāts. Viņš reiz bija bagāts plantators, kurš zaimoja Dievu un visu savu netīro naudu atstāja saviem bastardiem.

”Viņi visi ir bastardi,” domāja Ostins. ”Skaidrs kā diena.”

Lai gan Medelinai pirkstā bija šā nodevēja dots gredzens, Dieva priekšā viņa piederēja tikai vienam vīrietim.

Bo vis nebija devies uz to smirdīgo pasaules caurumu, sauktu par Koreju, lai krietnos kristiešus paglābtu no ”dzeltenajām briesmām”. Nē, viņš bija palicis drošībā un ērtībās, grimdams grēkā un vairodams savu naudu. Ostinam jau sen bija aizdomas, ka Bo ar viltu ir piespiedis Medelinu apprecēties. Tas, protams, neattaisnoja viņas nodevību, taču sievietes bija vājas… vājas miesā, gribā un prātā.

Bez stipra vadošā spēka – un reizumis saņemta pelnīta soda – viņām bija nosliece uz muļķīgu uzvedību un grēku. Dievs bija viņa liecinieks, ka vismaz Meivisu viņš bija centies turēt uz taisna ceļa.