Viņš bija apprecējies izmisuma aklumā, paša plosīgās kaisles apstulbināts. ”Tā sieva, ko Tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!” Ak jā. Meivisa bija kārdinājusi viņu. Un viņš, miesas vājuma vadīts, bija pakļāvies.

Ostins zināja, ka jau kopš Ievas laikiem sātans savā pavedinošajā balsī vispirms uzrunā sievietes. Viņas ir daudz atvērtākas grēkam, krīt tajā un ar viltu velk līdzi arī vīriešus.

Taču viņš ir bijis uzticīgs Meivisai un tikai vienu reizi trīsdesmit piecu gadu laikā bija pievērsies citai sievietei.

Ja arī gadījās reizes, kad, pildot savu laulāta vīra pienākumu un gremdējoties Meivisas miesā, viņš tumsā izbaudīja, izgaršoja un izsmaržoja Medelinu, tad tas bija tikai Dieva sūtīts atgādinājums, ka Medelina pieder viņam.

Medelina izlikās, ka Ostins viņai ir pilnīgi vienaldzīgs. Jau pirms visiem šiem daudzajiem gadiem Ostins zināja, allaž bija zinājis, ka Medelina aizgāja pie Bo vienīgi tāpēc, lai ķircinātu un mocītu Ostinu. Kā jau sievetes paradušas darīt. Medelina piederēja viņam. Tā allaž bijis. Tikai viņam vienīgajam. Viņa tikai izlikās satriekti noraidām Ostina bildinājumu pirms došanās karā. Tā bija kārtējā izlikšanās.

Ja nebijis Bo, Medelina gaidītu Ostinu atgriežamies. Un tas bija viņa beigu sākums.

Vai tad viņš jēlām rokām un stīvu muguru nebija plēsies, lai savai ģimenei nodrošinātu pieklājīgu dzīvi? Un, kamēr viņš strādāja un cieta neveiksmes, lēja sviedrus un zaudēja pamatu zem kājām, Bo sēdēja savā baltajā zirgā un smējās.

Un smējās…

Taču Bo nezināja – par spīti visai viņa naudai, smalkajām drēbēm, lieliskajām automašīnām – viņš nezināja, ka reiz kādā putekļainā dienā vasaras pilnbriedā, kad gaiss bija biezs un rāms, bet debesis izbalinājusi nevaldāma tveice, Ostins Hetingers paņēma to, kas piederēja viņam.

Atmiņas par to, kāda Medelina izskatījās tajā dienā, bija dzīvas Ostina prātā. Viss apziņā bija ļoti skaidrs, rokas drebēja, asinis plūda versmīgi karstas.

Viņa bija atnākusi pie Ostina, uznesusi grozu viņa mājas lievenī – lielu pītu grozu, kas bija pilns ar žēlastības dāvanām viņam, viņa brēcošajam dēlam un viņa sievai, kura, sviedros samirkusi, laida pasaulē nākamo bērnu.

Mugurā Medelinai bija zila kleita, galvā balta cepure ar caurspīdīgu zilu lenti. Viņai allaž bija patikušas plīvojošas šalles. Tumšie, viļņainie mati ieskāva maigo sejas ādu, kuras kopšanu ar dažādiem losjoniem varēja samaksāt ar bezdievja Bo naudu.

Medelina līdzinājās pavasara rītam, nākdama pa netīro taku un uzkāpdama ļodzīgajā lievenī. Viņas skatiens bija maigs, acis smaidīja, itin kā viņa pat neredzētu nabadzību, salauztās kāpnes, uz auklas izkārtās nespodrās drānas un kaulainās vistas, kas kašņājās pagalmā.

Saltā, tik saltā balsī viņa piedāvāja Ostinam grozu ar drēbēm, kas pašiem vairs nebija vajadzīgas. Tās bija iegādātas par Bo naudu bērniem, kurus viņš bija ielicis Ostina sievietes klēpī.

Viņš dzirdēja, kā paša sieva mudina aicināt ārstu.

Ostins atcerējās, kā Medelina posās ieiet mājā, raizēdamās par sievieti, kura nemūžam nebūtu atradusies tajā gultā, ja nebijis nodevības un viltus.

– Steidzies pēc ārsta, – Medelina sacīja balsī, kas bija salta kā avota ūdens. Likās, no viņas zeltainajām acīm starojošā laipnība varētu izdedzināt caurumu Ostinā. – Ved šurp ārstu! Es palikšu kopā ar tavu sievu un mazo.

Tas nebija vājprāts, kas pārņēma Ostinu. Nē, to viņš nemūžam neatzītu. Tas bija vienkāršs taisnīgums. Taisnīguma izjūta un dusmas bija viņu pārplūdinājušas, kad viņš ar spēku norāva Medelinu no lieveņa.

Pār Ostinu lija patiesības vilnis, kad viņš bija nogrūdis Medelinu uz netīrās zemes.

O, jā. Viņa izlikās, ka negrib Ostinu. Viņa kliedza un cīnījās, taču tā visa bija tikai un vienīgi izlikšanās. Meli. Viņam bija tiesības. Dieva dotas tiesības iegūt šo sievieti. Lai kādu masku arī viņa būtu uzlikusi, lai cik ļoti būtu raudājusi un lūgusies. Viņš savas tiesības zināja.

Viņš pat pēc visiem šiem gadiem atcerējās, cik spēcīgu atvieglojumu bija izjutis, atcerējās spējos grūdienus un to, kā nodrebēja brīdī, kad izlēja savu sēklu Medelinas klēpī.

Medelina bija pārtraukusi šņukstēt. Kad Ostins apgriezās uz muguras, lai palūkotos tveices baltajās debesīs, viņa gluži vienkārši piecēlās un atstāja Ostinu ar triumfa dunoņu ausīs un rūgtumu uz mēles.

Dienu pēc dienas, nakti pēc nakts viņš bija gaidījis Bo ierašanos. Ostina otrais bērns bija piedzimis, sieva gulēja ar akmens saltu seju, un viņš ar pielādētu šauteni gaidīja. Viņš bija gatavs. Viņā līdz sāpēm dega nepieciešamība nogalināt.

Taču Bo tā arī neieradās. Un Ostins saprata, ka Medelina nav atklājusi abu noslēpumu un tādējādi ir viņu iznīcinājusi.

Tagad Bo jau bija miris. Un arī Medelina. Abi bija apglabāti blakus ”Svētā miera kapsētā”.

”Atlicis Longstrītu dēls, kurš noslēdz apli no paaudzes uz paaudzi,” viņš domāja. ”Šis dēls paveda un padarīja grūtu manu meitu. Un tagad meitene ir mirusi. Man ir tiesības sodīt. Atmaksa ir mans zobens.”

Ostins samirkšķināja plakstus un atkal paraudzījās uz gaismu, kas izlauzusies cauri restēm. Tuvojās krēsla, un zīmējumi uz grīdas mainījās. Ostins vairāk nekā divas stundas bija sēdējis un gremdējies pagātnē.

Bija pienācis laiks plānot šodienu. Viņš riebumā noraudzījās uz savām platajām, zilajām biksēm. Cietuma drēbes. ”Drīz es no tām atbrīvošos, izkļūšu no cietuma. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz, un es atradīšu veidu, kā to izdarīt. Es atgriezīšos Inosensā un izdarīšu to, kas bija jāizdara jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Es nogalināšu to Bo daļu, kas dzīvo viņa dēlā.”

Tādējādi tiks izlīdzināti svaru kausi.

Ziediem nosētajā iekšējā pagalmā Kerolaina dziļi ieelpoja vasaru. Gaisma pamazām kļuva maigāka, tuvojās krēsla, zālē rosījās kukaiņi. Kerolaina jutās apmierināta un piepildīta. Viņa atskārta, ka ir aizmirsusi, cik šāda sajūta ir lieliska.

Maltīte nebija tikai brīnišķīgs ēdiens uz sudraba paplātēm. Tā bija lēna, gandrīz gurdi tvīksmīga gremdēšanās laikā līdz ar smaržām, garšām un sarunām. Tedijs bija rādījis burvju trikus ar salveti un galda piederumiem. Dveins, būdams skaidrā prātā, demonstrēja atzīstamu talantu, atdarinot gan Džimiju Stjuartu un Džeku Nikolsonu, gan vietējos cilvēkus, piemēram, Junioru Tolbotu.

Takers un Džosija bija smīdinājuši Kerolainu ar samezglotiem un spilgtiem stāstiem par seksa skandāliem. Galvenokārt vismaz piecdesmit un sešdesmit gadu seniem.

Kerolaina iedomājās, ka šādas vakariņas ļoti atšķiras no tām, kādas bija viņas ģimenē. Māte noteica sarunu gaitu, un ne piliens nedrīkstēja notraipīt damasta galdautu. Tās vakariņas bija stīvas un nedzīvas un drīzāk atgādināja korporatīvas tikšanās, nevis ģimenes maltītes. Pat sīkākais priekšgājēju pārkāpums nekad netika apspriests, un Džordžija Maknēra-Veiverlija nekādā ziņā neuzskatītu par smieklīgu viesi, kurš no viņas tērpa izgriezuma izņem salātu dakšiņu.

Nekādā gadījumā, patiesi.

Toties Kerolainai patika vakariņas pie Longstrītiem, un viņa pat neatcerējās kādas, no kurām būtu saņemts vairāk prieka. Viņai bija žēl, ka tās beidzās.

– Tu izskaties laimīga, – Takers sacīja.

– Kāpēc lai es tāda nebūtu?

– Vienkārši ir patīkami to redzēt, tas arī viss. – Takers satvēra plaukstā Kerolainas pirkstus un sajuta ne tik daudz pretestību, cik nedrošību. – Vai vēlies pastaigāties?

Vakars bija jauks, vieta skaista, un viņai bija atbilstīgs noskaņojums. – Lai notiek.

”Īsti tā nemaz nav pastaiga,” Kerolaina sprieda, ejot cauri rožu krūmiem un gardēniju smaržu mākoņiem. Drīzāk to varēja nosaukt par tādu kā klaiņošanu bez īsta mērķa. ”Nekādas steigas, nekāda izvēlēta galapunkta, nekādu problēmu. Šāds laika pavadīšanas veids ideāli piestāv Takeram,” viņa nodomāja.

Ieraudzījusi pēdējo saules staru gaismā uzzibam ūdens mirgu, Kerolaina vaicāja: – Vai tas ir ezers?

– Svītvoters. – Viņš paklausīgi mainīja virzienu. – Ezera dienvidu malā Bo uzcēla savu māju. Vēl joprojām ir redzami tās pamati.