Kerolaina saskatīja tikai akmeņu klaidu. – Kādu skatu viņi te varēja baudīt! Akriem pašu zemes. Kāda gan ir sajūta?

– Es nezinu.

Vīlusies Kerolaina pārlūkoja plašos, līdzenos kokvilnas laukus. Viņa bija nākusi no pilsētas. Tur pat turīgajiem piederēja nelieli īpašumi un cilvēki drūzmējās cits pie cita. – Ja pieder šis…

– Cilvēks pieder īpašumam. – Takeru pārsteidza paša sacītie vārdi, taču viņš tikai paraustīja plecus un pabeidza savu domu. – No tā vairs nevar novērsties. Ne jau tādā gadījumā, ja tas ielikts tev rokās. Nevar tā vienkārši noskatīties un pieļaut, lai viss aiziet postā. Ne jau tādā gadījumā, ja Svītvotera piederējusi Longstrītiem gandrīz divus gadu simteņus.

– Vai tu gribētu pagriezt tam visam muguru?

– Varbūt ir viena otra vieta, ko man gribētos apskatīt. – Takera pleci nemierīgi sakustējās. Kerolaina pazina šo kustību, taču nebija to gaidījusi. – Bet… ceļošana mēdz būt sarežģīta. Tā prasa lielu piepūli.

– Nedari tā.

Nepacietība Kerolainas balsī mudināja pasmaidīt. – Es jau vēl neko neesmu izdarījis. – Takera plauksta pārslīdēja Kerolainas rokai. – Tomēr es par to domāju.

Viņa samulsusi atvirzījās. – Tu zini, ko es gribēju sacīt. Vienā mirklī tu uzvedies tik mērķtiecīgi, it kā tev kaut kas būtu padomā, bet jau nākamajā mēģini atvēcināties un iespējami vieglāk visu pamest. Vēl nākamajā tu visam pieliec punktu.

– Nekad es neesmu redzējis iemeslu izvēlēties grūtākos ceļus.

– Kā tad būtu ar pareizo ceļu?

Takeram reti bija nācies sarunāties ar sievieti, kura vēlējās apspriest filozofiskus tematus. Viņš izņēma cigareti un iekārtojās ērtāk, lai risinātu sarunu. – Kas vienam ir pareizs, ne katru reizi būs pareizs arī citam. Dveins devās mācīties, ieguva grādu un nekā nav izmantojis šo savu sasniegumu. Viņš labprātāk sēž un gremdējas domās par to, kā visam vajadzētu būt. Džosija aizbēga projām, divas reizes apprecējās, ir gatava acumirklī traukties nezin kur, bet allaž atkal atgriežas šurp un izliekas, ka viss ir labāk, nekā varētu būt.

– Un tu? Kāds ir tavs ceļš?

– Manējais nozīmē pieņemt visu tā, kā ir. Un tavs… – Viņš paraudzījās uz Kerolainu. – Tavējais ir saprast, kas būs, iekams tas ir noticis. Taču tas nenozīmē, ka mēs rīkotos aplami.

– Bet… Ja tu laikus saproti, kas gaidāms, bet tas nav iecerētais, tu taču vari to mainīt.

– Mēģināt jau var, – Takers piekrita. – ”Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus, lai kādus izvēlamies mēs.” – Viņš izpūta dūmu strūklu. – ”Hamlets”. – Kerolaina spēja vien cieši skatīties uz Takeru. No visiem cilvēkiem uz šīs zemes viņš bija pēdējais, no kura viņa būtu gaidījusi atskanam Šekspīra citātu. – Piemēram, paraugies uz šo lauku. – Takers draudzīgi aplika viņai roku ap pleciem un pagrieza viņu. – Kokvilna augs labvēlīgos apstākļos. Augsnes virskārta ir labi mēslota un ir labāka nekā tā, kas atrodas pēdas dziļumā. Mēs apkarojam sasodītos smecerniekus. Kad vasara ir galā, jānovāc raža, jāliek ķīpās, jākrauj mašīnās un jāpārdod. Un tas, vai es raizēšos, slims palikdams, ne vismazākajā mērā neietekmēs visus šos procesus. Turklāt es algoju uzraugu. Lai viņš arī raizējas.

– Ir taču jābūt kaut kam vairāk… – viņa ierunājās.

– Tas ir pavisam vienkārši, Kero. Kokvilna tiek iedēstīta zemē, novākta un pēc tam kaut kad pārvēršas skaistā kleitā, piemēram, tādā, kāda tev šovakar ir mugurā. Skaidrs, ka es varētu katru nakti aizvadīt, raizēdamies par to, vai būs pietiekami daudz lietus un vai lietus būs pārmēru daudz, vai strādnieki sāks streikot, vai stulbeņi Vašingtonā atkal izdomās kaut ko tādu, kas iedzīs mūs depresijā. Bet es varu arī baudīt lielisku atpūtu naktī. Un rezultāts būs apmēram viens un tas pats.

Īsi iesmējusies, Kerolaina pagriezās pret Takeru. – Kāpēc gan tas izklausās sakarīgi? – Viņa pašūpoja galvu. – Ir taču jābūt kādam trūkumam šajā loģikā.

– Ja tu kādu atrodi, pasaki man. Tomēr es domāju, ka tā ir visai pamatīga. Es tev nosaukušu vēl kādu piemēru. Tu neļausi, lai es tevi noskūpstu, jo raizējies, ka tev tas varētu pārāk labi patikt.

Viņa iepleta acis. – Tas nu gan ir neticami egocentrisks paziņojums! Iemesls tikpat labi varētu būt arī tāds, ka man tas nemaz nepatiks un es to lieliski apzinos.

– Tā vai šā… – Takers samiernieciski noteica un apvija roku Kerolainas viduklim. – Tu mēģini atrast risinājumu, iekams vēl ir radusies kāda problēma. Un tāda attieksme provocē galvassāpes.

– Patiesi? – viņa neizteiksmīgi atvaicāja un turēja rokas piespiestas pie sāniem.

– Tici man, Kerolaina. Es esmu to visu cītīgi pētījis. Ja tu stāvi peldbaseina malā un raizējies par to, ka ūdens būs pārāk auksts, tad ir labāk, ja kāds tev pie pēcpuses pieliek kāju un pastumj tevi uz priekšu.

– Vai to tu tagad dari?

Takera lūpas savilkās smaidā. – Varu sacīt, ka es tavā labā to izdarītu, lai tu iekristu ūdenī un pārtrauktu cilāt prātā tos ”kas būtu, ja būtu…”. Taču patiesība ir tāda… – Viņš pielieca galvu. Kerolainā kaut kas notrīsēja, kad vīrieša siltā elpa pieskārās viņas lūpām. – Man naktīs neļauj gulēt domas par to. – Viņš rotaļīgi ieknieba viņai zodā. – Bet man ir nepieciešams labi izgulēties.

Kerolaina sastinga, kad Takera lūpas, tik liegas kā tauriņa spārni, pārslīdēja viņas mutei. ”Pieredzējis pavedināšanas mākslā,” viņa nodomāja, bet sirds dobji dunēja krūtīs. Viņa bija aizmirsusi, cik gudri mēdz būt vīrieši, kad runa ir par sieviešu vajadzību izmantošanu.

– Ja gribi, tu arī mani vari noskūpstīt, – Takers klusītēm nočukstēja pie viņas lūpām. – Ja tu negribi, tad es iepriecināšu sevi.

Vispirms viņš ar lūpām lēni pieskārās Kerolainas deniņiem, tad pārslīdēja aizvērtajiem plakstiem un vaigiem. Maigums viņā bija tik uzstājīgs, ka pārspēja vēlmi steigties un ņemt. Takers izbaudīja viņas auguma pirmo tikko jaušamo ietrīsēšanos, atslābumu, piekļaušanos. Viņas elpa kļuva straujāka. Lēnām un maigi viņš atkal piekļāva lūpas viņas mutei.

Bija tik jauki, tik ļoti jauki sajust sievietes auguma ļaušanos, dzirdēt, kā viņai uz mirkli aizraujas elpa, sajust viņas smaržu, kas saplūst ar ūdens dvesmu un ēnu dvašām!

Šoreiz Kerolainas lūpas atbildot pavērās. Takers kļuva uzstājīgāks, bet lēnām, mokoši lēnām. Viņas rokas pašāvās augšup un pieķērās vīrietim. Pēdējā sakarīgā doma Takeram bija par to, ka ūdens nemaz nav auksts, tas ir tikai dziļāks – daudz, daudz dziļāks nekā gaidīts.

Kerolaina vispār nespēja domāt ne par ko – ausīs kaut kas skaļi dunēja. Viņa pieķērās Takeram, lai noturētu līdzsvaru, tomēr apkārtne turpināja griezties, lai cik cieši viņa turētos. Piesardzība bija izkūpējusi gaisā kā dūmi. Īsi, bezpalīdzīgi novaidējusies, viņa atbildēja uz skūpstu.

Vīrieša mute kāri dzēra no Kerolainas lūpām, tomēr viņam nebija un nebija gana karstās, medainās garšas, kas lika alkt vēl un vēl. Mēle un zobi vērta skūpstu aizvien intīmāku.

Tas šķita aplam – vienkāršs skūpsts liek viņam degt tādās alkās. Galvai nevajadzēja reibt, kad Kerolaina piekļāvās viņam. Un viņam nevajadzēja nodrebēt, kad Kerolaina vaidā izrunāja viņa vārdu.

Takers zināja, ko nozīmē vēlēties sievieti. Tā bija dabiska un patīkama vīrieša dzīves sastāvdaļa, kas parasti neplosa augumu, nežēlīgi izraujot pa gabalam, nepadara kājas ļenganas un trīcošas un nebaida ar to, ka nāksies nokrist ceļos un lūgties.

Bija sajūta, ka viņš nokļuvis kādas augstas un biedējošas kraujas malā. Pašsaglabāšanās instinkts lika savicināt rokas un spert vairākus soļus atpakaļ. Drošībā. Kamēr vēl nav nogāzies bezdibenī. Viņš uzmanīgi uzlika plaukstas Kerolainai uz pleciem un atstūma nedaudz no sevis. Piere vārgi balstījās pret Kerolainas pieri, kamēr viņš cīnījās pēc elpas.

Kerolaina ļāva savām trīcošajām rokām vēl palikt uz Takera gurniem. Cauri kaisles miglai viņa pakāpeniski spēja sakopot domas. Pārāk sen viņa nebija izjutusi apskāviena mierinošo saldmi un izgaršojusi patiesu kaislību uz vīrieša lūpām. Tie bija pamatoti iemesli, lai uz mirkli attaisnotu sevi.

Viņa bija atguvusies. Asinis vairs nedunēja galvā. Viņa dzirdēja kukaiņu čirkstēšanu, varžu kurkstēšanu un maigu putna dziesmu.