Pakrēslas stunda bija maģiskais mirklis starp dienu un nakti. Diena jau piekāpās, dzisa, aiznesdama aizrautības kaisli sev līdzi.

– Manuprāt, mēs abi esam kļūdījušies, – Takers noteica.

– Kādā ziņā?

– Tu uzskatīji, ka tev būs vienalga. Bet es spriedu, ka, noskūpstījis tevi, varēšu gulēt mierīgāk. – Gari elpodams, viņš pacēla galvu. – Man jāteic, Kerolaina, ka vēlēties sievieti man allaž ir bijis patīkami. Jau toreiz, kad man bija piecpadsmit un mēs ar Lorīnu O’Hāru rāvām viens otram nost drēbes viņas tēva šķūnī. Kopš tās iezīmīgās dienas tu esi pirmā sieviete, kura šo vēlēšanos ir padarījusi sarežģītu.

Kerolainai gribējās viņam ticēt un noticēt, ka viņa izjūtas ir sarežģītākas, intīmākas un daudz bīstamākas nekā jebkas cits, ko viņš piedzīvojis agrāk. Diemžēl viņa neticēja un Takeru atgrūda, jo bija pietiekami nobijusies.

– Laikam būs labāk, ja mēs to visu aizmirsīsim.

Takera skatiens aizsteidzās pie Kerolainas lūpām. Tās bija ļoti maigas un pietūkušas no viņa skūpsta. – Kad pūcei aste ziedēs, – viņš liegi noteica.

– Es to sacīju pavisam nopietni. – Viņas balsī ieskanējās izmisuma nots. – Tikko es esmu atbrīvojusies no iznīcinošām attiecībām, un man nav ne mazākā nodoma iesaistīties atkal jaunās. Bet tu… Tavā dzīvē patlaban jau tāpat ir gana daudz sarežģījumu, lai radītu vēl kādus.

– Normālos apstākļos es pat varētu piekrist šādam apgalvojumam. Vai zini, ka tavi mati šajā gaismā izskatās pēc halo? Varbūt man vajadzīga grēku izpirkšana. Eņģelis un grēcinieks. Dievs zina, cik ļoti atšķirīgi mēs esam.

– Tas ir smieklīgākais…

Takers spēji pašāva roku gaisā un ievija viņai matos. Tas notika tik ātri, ka pārējos vārdus, kas jau bija uz lūpām, Kerolaina nepaguva izteikt. Viņš ierunājās atkal, un maigais tonis bija sastindzis tēraudā. – Tevī ir kaut kas tāds, Kerolaina… Brīžiem tas mani pilnīgi ēd nost. Parasti šādai reakcijai ir pamatots iemesls. Un pienāks laiks, kad es noskaidrošu, kas tas ir.

– Mans laiks rit citādi nekā tavējais, Taker. – Kerolainai likās, ka viņas balss skan atzīstami mierīgi, lai gan sirds sitās kaut kur kaklā. – Pēc dažiem mēnešiem es jau būšu Eiropā. Manos plānos neietilpst īsa dēka vasaras karstumā.

Rēgaina smaida atblāzma noplīvoja Takera lūpās. – Tu allaž nododies plānošanai. To es esmu pamanījis. – Viņš paspēra soli uz priekšu un satrieca Kerolainas lūpas ar spēcīgu, ātru skūpstu, kas lika viņai salīgoties. – Es dabūšu tevi, Kerolaina. Agrāk vai vēlāk mēs viens no otra daudz gūsim. Laika izvēli es atstāšu tavā ziņā.

– Tas ir nepieņemamākais iedomīga un nicināma vīrieša paziņojums, kādu man jebkad nācies dzirdēt.

– Tas atkarīgs no skatpunkta, – viņš draudzīgi noteica. – Es to biju domājis kā godīgu brīdinājumu. Tomēr man negribētos tevi sadusmot tik ļoti, lai tas ietekmētu tavu gremošanas sistēmu. – Satvēris Kerolainas plaukstu savējā, viņš pagriezās uz māju pusi. Tumsa kļuva aizvien dziļāka, kā mazas gaismiņas tajā lidinājās jāņtārpiņi. – Kāpēc gan mēs nevarētu kādu brīdi pasēdēt uz lieveņa?

– Man nav ne mazākās vēlēšanās kaut kur sēdēt kopā ar tevi.

– Mīļumiņ, kad tu runā šādi, es nonāku pie secinājuma, ka tu uzskati mani par pilnīgi neatvairāmu.

Viņas spējie smiekli ievija smaidu Takeram sejā. – Dienā, kad es nespēšu turēties pretī pašpasludinātam deltas donžuānam…

Iesmējās arī Takers, pacēla Kerolainu gaisā un apgrieza riņķī. – Es esmu vai bez prāta tavas nešpetnās mutes dēļ. – Viņš aizrautīgi noskūpstīja to. – Varu saderēt, ka tu esi mācījusies kādā no tām smalkajām meiteņu skolām Šveicē.

– Neesmu gan. Un noliec mani zemē. – Viņa centās izlocīties. – Es to sacīju nopietni, Taker. Kāds brauc.

Takers nenolika viņu zemē, bet paraudzījās pāri zālienam. Ātri tuvojās automašīna ar ieslēgtām priekšējām gaismām.

– Laikam jau mums vienkārši jāiet turp un jānoskaidro, kas ieradies. – Takers nesa Kerolainu uz piebraucamo ceļu. Viņš to darīja tiklab tāpēc, ka alka uzkurināt kaislību Kerolainā un ilgāk just šo slaido, vingro augumu savās rokās. Turklāt viņš sprieda, ka šo žestu Kerolaina uztvers kā romantisku, tiklīdz būs pārstājusi dusmoties. – Parādījušās pirmās zvaigznes, – Takers sacīja, bet viņa izdvesa kādu skaņu, kas aizdomīgi līdzinājās vaidam. – Zini, tu nesver vairāk par miltu maisu, bet tevi nest ir daudz patīkamāk.

– Tas vīrietis ir īstens dzejnieks, – Kerolaina noteica caur sakostiem zobiem un vēlējās, kaut nebūtu uztvērusi šajos vārdos ietverto humoru.

– Tik tīra kā vienīgā zvaigzne debesīs. – Viņš uzsmaidīja Kerolainai. – Laikam jau Vērdsverts būtu pateicis to skaistāk.

Kerolaina nepaguva izdomāt piemērotu atbildi, kad Takers jau bija nolicis viņu zemē, draudzīgi iepliķējis pa pēcpusi un pamājis Bobijam Lī, kurš kāpa ārā no savas sarūsējušās Oldsmobile Cutlass automašīnas.

– Sveiks, puis! Vai tad tev nevajadzēja būt kaut kur citur un dižoties Mārvelas priekšā?

– Taker. – Bobijs Lī saglauda no pieres atķemmētos matus. Automašīnas priekšējo lukturu gaismā viņa seja, ko viņš pat necentās pagriezt projām, izskatījās bāla no bailēm vai aizrautības. – Es atbraucu, tiklīdz biju pabeidzis. – Viņš ar novēlošanos pamāja sveicienu Kerolainai. – Labs vakars, mis Veiverlija.

– Sveiks, Bobij Lī. Atvainojiet, bet es pirms došanās projām gribētu vēlreiz pateikties Delai par vakariņām.

Viņa nebija paguvusi spert ne soli, kad Takers satvēra viņu aiz rokas. – Vēl taču ir pavisam agrs. Kas tevi šurp atvedis? – viņš jautāja Bobijam Lī.

– Pēcpusdienā Juniors atveda tavu mašīnu. Augstā debess! Tur nu gan bija viena putra.

Takers savieba seju grimasē un uzmanīgi ar pirkstiem pieskārās pārsējam uz pieres. – Jā, sirds vai plīst par kaut ko tādu. Es pat piecus tūkstošus vēl nebiju nobraucis ar to mašīnu. Rāmis ir saliekts, ja?

– Nu… jā, ir gan. Briesmīgi. Tiklīdz uzlikām uz pacēlāja, tā visu ieraudzījām. Mēs domājām, ka tev to vajadzētu vest uz Džeksonu, bet vispirms gribējām paši kārtīgi apskatīties, jo tik sasistu auto nebijām redzējuši kopš tās pagājušā gada janvāra dienas, kad Bakijs Lāšons avarēja ar savu Buick sniega vētrā.

– Kad jūs auto vilkāt projām, tas izskatījās pēc tāda, kam pārbraucis tanks. – Takers ar gurnu atspiedās pret Bobija Lī automašīnu. – Es joprojām neesmu sapratis, kā Bakijam palaimējās tikt cauri tikai ar lauztu atslēgas kaulu un astoņpadsmit šuvēm.

– Un viņam acīs reizēm parādās tāds dīvains skatiens, – piebilda Bobijs Lī. – Kaut gan, ja tā padomā, tāds jau viņam vienmēr ir bijis.

Takers pamāja ar galvu. – Viņa mamma gaidībās sabijās no čūskām. Varbūt tas atstājis iespaidu uz Bakiju.

Kerolainai piepeši vairs negribējās steigties projām, tomēr nācās apspiest vēlēšanos saņemt galvu rokās un skaļi smieties. – Vai tu atbrauci visu šo garo ceļu, lai pavēstītu Takeram, ka viņa mašīna ir sadauzīta?

Abi vīrieši veltīja Kerolainai vienādu neizpratnes pilnu skatienu. Viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka Bobijs Lī tikai gatavo augsni tam, ko patiešām vēlējies pateikt.

– Nē, kundze, – viņš pieklājīgi atbildēja. – Es atbraucu, lai Takeram pastāstītu, kāpēc viņa mašīna pārvērtās lūžņos. Pie mums visi zina, ka Takers ir lielisks autovadītājs.

– Paldies, Bobij Lī.

– Es tikai stāstu. Tātad… Juniors kaut ko minēja par neesošām bremzēšanas pēdām uz ceļa seguma.

– Bremzes neklausīja.

– Jā, un tāpēc es iegrimu domās… Kad piezvanīja Juniora sieva un sāka gausties, ka viņš taču apsolījis aizvest viņu un mazo uz Grīnvilu ēst spageti, es pateicu, lai tik brauc vien, un apņēmos uzraudzīt servisu. Svētdienās jau ir diezgan mierīgi. Tā nu es izlēmu, ka pārbaudīšu, kas īsti ir ar tavas mašīnas bremzēm. – Viņš no kabatas izņēma košļājamās gumijas paciņu, attina papīrīti un iemeta gumiju mutē. – Es kārtīgi izpētīju bremžu caurulītes un arī hidraulisko stūres pastiprinātāju un neko nebūtu pamanījis, ja nepētītu tik rūpīgi.

– Ko tu ieraudzīji? – Kerolaina vaicāja, kad sāka šķist, ka Takers klusumam ļaus ilgt vai mūžīgi.