– Tur bija izdurti caurumiņi. Nekas nebija sapuvis vai tamlīdzīgi – tie caurumi bija izdurti. Iespējams, ka ar īlenu vai ledus cirtni. Šķidrums iztecēja, un bremzes vairs nedarbojās. Ja tu būtu zinājis par šo problēmu, tad vēl varbūt kaut ko iespētu, taču līkumā un milzīgā ātrumā… Bez izredzēm. Mašīna vienkārši brauca taisni uz priekšu. Spiešana uz bremzēm bija tikpat bezjēdzīga kā vērsim govs pupi. Atvainojiet, mis Veiverlija.

– Mans Dievs! – Kerolainas pirksti ciešāk piekļāvās Takera rokai. – Tu gribi teikt, ka Takera automašīnu kāds ir sabojājis tīšām? Viņš taču varēja aiziet bojā!

– Jā, varēja, – Bobijs Lī piekrita. – Taču vairāk gan bija paredzams, ka mašīna tiks sadauzīta. Pie mums visi zina, ka Takers vada mašīnu tikpat labi kā Pirmās formulas braucējs.

– Pateicos, ka atbrauci un visu pastāstīji. – Takers aizmeta izsmēķi un ar skatienu sekoja gailošās uguntiņas lidojumam. Viņš bija dusmīgs, ļoti dusmīgs, asinis kūsāja, un viņam vajadzēja uz brīdi apsēsties. – Vai tu šovakar sastapsies ar Mārvelu?

– Tā biju ieplānojis.

– Tad ieej pie šerifa un izstāsti visu par manu avāriju. Tikai citam gan nevienam, dzirdi? Nevienam citam neko nesaki!

– Ja tu tā gribi.

– Pagaidām. Es būšu tev pateicīgs, ja pagaidām citiem tas netaps zināms. Un tagad brauc atpakaļ uz pilsētu, lai Mārvela nesāk tev pārmest, ka ieradies pārāk vēlu.

– Laikam jau tā arī darīšu. Bija prieks tevi satikt, Taker. Mis Veiverlija.

Kerolaina klusēja līdz brīdim, kad Bobija Lī automašīnas aizmugurējās gaismas izgaisa pievedceļa tālumā. – Viņš varēja arī kļūdīties. Viņš taču ir tikai zēns.

– Viņš ir viens no labākajiem mehāniķiem apgabalā. Un versija izskatās sakarīga. Ja manas smadzenes nebūtu tik ļoti sakratītas, es arī pats būtu to iedomājies. Tagad man tikai jāizspriež, kurš ir tik ļoti pārskaities uz mani, lai gribētu radīt man problēmas.

– Radīt problēmas? – Kerolaina atkārtoja. – Taker, man ir vienalga, ko Bobijs Lī domā par tavām supermena spējām vadīt automašīnu, bet tu varēji gūt nopietnus ievainojumus un pat aiziet bojā.

– Saldumiņ, tu par mani raizējies? – Lai gan Takera domas bija pievērstas gluži kam citam, viņš pasmaidīja un noglāstīja Kerolainas rokas. – Man tas patīk.

– Neesi nu tāds ķēms.

– Nedusmojies, Kero. Lai gan, Dievs zina, man ļoti patīk, kāda tu izskaties dusmās.

Kerolainas balss kļuva salta. – Es te negrasos stāvēt un paciest, ka tu noglāsti man galvu un izturies kā pret vārgu sievieti! Es piedāvāju tev palīdzību.

– Tas ir jauki no tavas puses. Nē. – Viņš satvēra Kerolainu, apklusinot rāšanos un atturot viņu no aiziešanas. – Es to domāju nopietni. Man vienkārši viss jānoskaidro, un tur palīdzība nav vajadzīga.

– Man liekas pilnīgi acīmredzami, ka tas bijis kāds Edai Lū tuvs cilvēks. – Viņa papurināja galvu. – Ja vien nav vēl veselas rindas greizsirdīgu vīru, ar kuriem tev jārēķinās.

– Es neielaižos ar precētām dāmām. Izņemot to vienu, – viņš iesāka skaidrot un tad pamanīja Kerolainas skatienu. – Vienalga. Ostins ir cietumā, un es nudien nespēju iedomāties nabaga veco Meivisu ar ledus cirtni taisām caurumus manas mašīnas bremžu caurulītēs.

Kerolaina paslēja zodu. – Edai Lū ir brāļi.

– Prātīga piebilde. – Takers saknieba lūpas un apdomājās. – Vērnons neatšķirtu kloķvārpstu no sētas staba. Turklāt viņš nav arī necik izmanīgs vai viltīgs. Viņš vairāk līdzinās savam tēvam. Visu dara atklāti. Un Sajs… Viņā es nekad neesmu manījis nekādu ļaunumu.

– Viņi varēja kādu nolīgt.

Takers pavīpsnāja. – Par kādu naudu? – Viņš maigi piekļāva lūpas Kerolainas deniņiem. – Neraizējies par to. Es visu nesteidzīgi pārdomāšu. Rīts gudrāks par vakaru.

Cieši raudzīdamās uz Takeru, viņa pakāpās atpakaļ. – Laikam jau tu gulēsi mierīgi, – viņa lēnām noteica. – Ticu, ka spēsi aizvērt acis un iemigt gluži kā bērns. Pat pēc visa, kas atgadījies.

– Mašīna jau ir sadaudzīta, un galva ir sasista, – viņš atgādināja. – Lai kurš arī būtu vainīgais, es neredzu iemeslu, lai viņš tagad gribētu papriecāties un atņemt man iespēju arī mierīgi izgulēties. – Takera acīs atkal parādījās tas īpašais skatiens, kurš Kerolainai pamazām kļuva pazīstams. Tas mirdzums, kas sūtīja brīdinājuma signālus un modināja tauriņus viņai sirdī. – Vienīgā, kas spēj man laupīt miegu naktī, esi tu. Ja mēs tagad… – Viņš aprāvās, jo pa pievedceļu tuvojās kārtējā automašīna. – Dievs augstais, šovakar te gan ir ļoti dzīva satiksme.

– Tagad es došos projām, – Kerolaina izlēmīgi sacīja. – Es rīt piezvanīšu Delai un pateikšos viņai.

– Pagaidi taču. – Viņš mēģināja uzminēt, kas atbraucis, bet spēja vienīgi secināt, ka automobilis jau sen zaudējis trokšņa slāpētāju. Tāda rēkoņa pamodinātu pat mirušo. Grūti bija noticēt, ka melnais Lincoln, kas apstājās aiz Kerolainas BMW, varētu būt tik briesmīgi skaļš.

Kad atvērās automašīnas durvis un izkāpa neliela auguma sieviete baltiem matiem, ģērbusies batikotā krekliņā, zilos džinsos un armijas zābakos, Takers priekā izsaucās un plati pasmaidīja.

– Māsīca Lulū.

– Vai tas esi tu, Taker? – Viņas balss līdzinājās kravas vilcienam. Tā bija skaļa, graboša un putekļaina. – Ko tu te dari tumsā kopā ar to meiteni?

– Man gribētos darīt daudz vairāk. – Divos soļos viņš jau bija pie Lulū un saliecās gandrīz uz pusēm, lai noskūpstītu vecās dāmas plāno, pūderēto vaigu. – Skaista kā allaž, – viņš noteica. Lulū iesmējās un iedunkāja Takeru.

– Tas skaistais esi tu. Izskaties pēc savas mammas pat vairāk nekā reiz viņa pati. Tu, tu… – Viņa norādīja uz Kerolainu ar kaulaino pirkstu. – Nāc nu šurp, lai varu uz tevi paskatīties.

– Tikai neaizbiedē viņu, – Takers brīdināja. – Māsīca Lulū, šī ir Kerolaina Veiverlija.

– Veiverlija. Veiverlija… Laikam nav no šejieniešiem. – Viņas mirdzošās putna acis nopētīja Kerolainu no augšas līdz apakšai. – Un nav arī tāda, kādas tev parasti patīk, Taker. Nav ne tukšgalve, ne apalīte.

Kerolaina apsvēra dzirdēto. – Pateicos.

– No ziemeļniekiem! – Lulū izgrūda tādu ķērcienu, ar ko būtu gana, lai sašķaidītu kristāla traukus drumstalās. – Kaut kas vienreizējs! Viņa ir no jenkijiem.

– Tikai pa pusei, – Takers iebilda. – Viņa ir mis Īditas mazmeita.

Lulū piemiedza acis. – Īditas Maknēras? Džordža un Īditas mazmeita?

– Jā, kundze, – Kerolaina apstiprināja. – Es šovasar dzīvoju savu vecvecāku mājā.

– Viņi ir miruši, vai ne? Jā, abi ir miruši. Taču viņi bija īsti misisipieši. Te dzimuši un auguši. Un tas kaut ko nozīmē. Meitēn, tie ir tavi pašas mati vai parūka?

– Mani… – Kerolaina gluži mehāniski saglauda matus. – Neapšaubāmi.

– Labi. Es neuzticos plikgalvainām sievietēm tikpat ļoti, cik neuzticos jenkijiem. Tad nu paskatīsimies. Taker, tu tagad ienes manas somas iekšā un sadabū man brendiju. Un piezvani Tolbotu puikam! Ir jāapskata mana mašīna. Kaut kur Tenesī štatā pazaudēju trokšņa slāpētāju. Nu, varbūt tā bija Ārkanzasa. – Viņa apstājās pie pirmā pakāpiena. – Nāc, meitēn.

– Es… Es jau devos projām.

– Taker, tu tai meitenei pasaki… Ja es ziemeļniecei piedāvāju kopīgi iedzert brendiju, būs labāk, ja viņa brendiju dzers. – To pateikusi, Lulū jau dimdināja savus armijas zābakus uz kāpnēm.

– Viņā ir kaut kas tāds… vai ne? – Takers ievaicājās, izslēdzis automašīnas rūcošo dzinēju.

– Kaut kas tāds… – Kerolaina piekrita un nosprieda, ka brendijs būs īsti vietā.

Saja Hetingera plaukstas bija nosvīdušas. Jāatzīst, ka arī pārējās ķermeņa daļas nebija īpaši sausas. Sviedri lāsoja no padusēm, par spīti dāsni lietotajam dezodorantam. Tagad viņam tur bija arī apmatojums. Jau gandrīz gadu. Un arī starp kājām. Šis fakts viņam likās gan iepriecinošs, gan mulsinošs.

Tie bija viegli jaunības sviedri, visbiežāk oda diezgan neuzbāzīgi un radās no smagās rīta tveices, paša bailēm un aizrautības. Ja tēvs uzzinās, ko viņš pasācis, tad spļaus zilas ugunis.