Viņš grasījās lūgt, lai Longstrīti pieņem viņu darbā.

Protams, tēvs bija cietumā, un tas deva zināmu mierinājumu. Ik pa laikam sajustie karstie vainas apziņas dzēlieni lika nosvīst vēl vairāk. ”Vai tu nepriecājies, ka esi lietojis Dial ziepes?”viņš domāja. ”Vai tad tu negribētu, lai tās lieto visi?”

Viņš pat īsti nesaprata, kāpēc ietērpj domas reklāmas tekstos. Varbūt iemesls bija tas, ka mamma dienu un nakti atstāja televizoru ieslēgtu. ”Lai būtu kāda sabiedrība,” viņa sacīja, rokas lauzīdama un truli skatīdamās uz dēlu ar sarkani saraudātām acīm. Tagad viņa raudāja gandrīz nemitīgi un tikpat kā nemanīja ne Saju, ne Rūtenu.

Mamma mēdza sēdēt uz izbalējušā un krietni nolietotā dīvāna. Dienas vidū, joprojām ģērbusies rītasvārkos, pie kājām nolikusi veļas grozu, viņa sēdēja, šņaukājās un skatījās seriālu ”Mūsu dzīves dienas”. Sajs īsti nebija pārliecināts, vai viņa lej asaras pati par sevi vai par seriāla varoņiem, mistiskās Salemas iedzīvotājiem.

Sajam šķita, ka Salemas Hortoni un Breidiji bija īstāki par paša māti, kura katru nakti klīda pa māju kā rēgs, bet fonā skanēja balsis no televizora – seriāli un reklāmas, kas slavināja dažādas iekārtas un palīgierīces. Piemēram, tādu, kas izslēdz gaismas vai televizoru, ja tu sasit plaukstas.

”Elektriskas ierīces godināšana ar aplaudēšanu ir kaut kas šaušalīgs,” Sajs prātoja.

Viņš iedomājās savu mammu, kurai arī piederētu tāda. Viņa raudātu un plaukšķinātu, bet gaismas izslēgtos un iedegtos, televizors ierunātos un apklustu…

”Paldies! Paldies!” putekļainais ekrāns sacītu. ”Un nākamais jūs uzrunās mācītājs Semjuels Heriss, lai jums, visiem grēciniekiem, parādītu ceļu uz paradīzes vārtiem.”

Jā, mammai visas šīs reliģiskā satura programmas ļoti patika. Mācītājs tāds vai mācītājs šāds ar hipnotizējošu balsi nosodīja grēku un solīja pestīšanu par dāsniem ziedojumiem.

Iepriekšējā dienā, kad Sajs bija pārnācis no kopīgas makšķerēšanas ar Džimu, mājās viņu sagaidīja ērģeļu mūzika un izsaucieni ”Aleluja!”. Viņš caur virtuvi devās uz istabu, kur mamma stiklainu skatienu bija ieurbusies televizora ekrānā. Jauneklis uz brīdi nobijās – uz pavisam īsu brīdi –, jo televīzijas sludinātāja seja piepeši likās pārvēršamies par tēva seju. Un tēva visuredzošās acis cieši raudzījās uz viņu.

“Tev ir apmatojums kājstarpē un neķītras domas galvā,” tēvs apsūdzēja. “Nākamais solis būs grimšana miesaskārībās. Miesaskārībās! Tas ir sātana instruments tev starp kājām, manu zēn.”

Ejot pa putekļaino ceļmalu, Sajs pieskārās sātana instrumentam, kurš likās gluži sarāvies no atmiņām par tēva balsi.

Sajs atgādināja sev, ka tēvs ir cietumā, un ar apakšdelmu notrausa sviedrus no pieres. Visnotaļ ticams, ka tur viņam nāksies pavadīt vēl kādu laiku. Tāpat kā Odžejam, kurš bija sācis ar cigarešu paciņu un šokolādes tāfelīšu zagšanu veikalā, bet nonācis līdz automašīnām. Tajā brīdī, kad aiz brāļa muguras aizcirtās cietuma durvis, tēvs bija paziņojis, ka viņam vairs nav dēla Ostina Džozefa.

”Tagad tēvs nonācis tajā pašā vietā… Vai tas nozīmē, ka man vairs nav tēva?” Sajs prātoja.

Šāda iespējamība šķita patiešām jauka, bet tūdaļ pat jauneklis atkal sajuta vainas apziņas dzēlienu.

”Nē, es nedomāšu par tēvu. Es domāšu par to, ka jādabū darbs.” Sajs zināja, ka māte aizliegtu pat kāju spert Svītvoterā. Viņas seja kļūtu tikpat bāla un neizteiksmīga kā brīžos, kad tēvs nolēma, ka viņa pelnījusi sodu.

”Kādus gan grēkus māte būtu pastrādājusi?” Sajs vīstīja dūres. ”Cik briesmīgam gan jābūt grēkam, ja tas jānomazgā ar pašas asinīm!”

Kad viņa – izglābta no sātana, dabūjot zilumu pie acs, saplēstu lūpu un salauztas ribas – kaimiņiem un šerifam stāstīja, ka esot nokritusi pa lieveņa kāpnēm, sejā parādījās tas šausmīgais, biedējošais smaids.

Neatkarīgi no tā, cik bieži vai smagi mammu skāra sitienu krusa, viņa palika pie sava vīra.

Tāpēc Sajs nešaubīgi zināja, ka māte kategoriski aizliegtu viņam doties uz Svītvoteru. Un tieši tālab viņš mātei neko nesacīja. Viņa tāpat necik daudz sev apkārt neredzēja un nepievērsa uzmanību gandrīz nekam, izņemot televīzijas pārraides un raudulīgos zvanus advokātam. Sajam nebija nekādu grūtību no rīta aizslīdēt projām no mājas. Jāsteidzas īpaši nebija – ja arī māte ieraudzīs viņu aizejam, viņas skatiens uzreiz atkal pievērsīsies televizora ekrānam.

Apmēram pēc trijām jūdzēm viņš nonāca pie grantētās Gūsnekroudas. Viņam paveicās, jo viņu savā automašīnā divas nākamās jūdzes paveda Hārtfords Prūets. Līdz Svītvoterai bija atlikušas vien četras kājām pieveicamas jūdzes.

Nonācis pie sabojātās pastkastītes Maknēru nama pievedceļa galā, Sajs atskārta, ka ir pamatīgi izslāpis. Viņš juta karstumu kāpjam augšup caur apavu zolēm. Rīkle bija kļuvusi pilnīgi sausa. Rīta klusumā viņš saklausīja Džima tēti dziedam.

Viņu pāršalca tik spēcīgas ilgas, ka nācās apstāties. Džims bija pastāstījis, ka ir izjutis sava tēva tulznainās plaukstas uz pēcpuses. Četru gadu vecumā Džims bija aizklīdis uz purvu. Tētis viņu atrada un tā laida ar rīksti pa kājām, ka zēns visu mājupceļu bija spiests lēkāt.

Taču Džima tēvs nekad neļāva dūrēm vaļu un neieslēdza Džimu istabā uz divām dienām pie maizes un ūdens. Un Džims bija sacījis, ka tētis ne reizi – nevienu vienīgu reizi – nebija sitis mammai.

Sajs bija redzējis, kā Tobija Mārča roka maigi un pat zināmā mērā ar lepnumu uzgulst dēla pleciem un kā abi kopā, makšķeres pārlikuši pār plecu, dodas ķert zivis. Viņi nepieskārās viens otram, taču tāpat bija redzama saikne.

Kakls sāpīgi sažņaudzās. Sajs apslāpēja vēlmi doties uz priekšu pa pievedceļu uz mis Īditas māju un paraudzīties, kā Džims un viņa tētis noņem veco krāsu no sienām. Viņš zināja, ka Tobijs pagrieztos un viņam uzsmaidītu, atklādams mirdzoši baltos zobus, kas īpaši izceļas uz viņa tumšās ādas fona. Kā mēness naksnīgās debesīs. Viņam uz sejas bija rētas, ko gandrīz pirms divdesmit gadiem sagādāja Ostins Hetingers, Saja tēvs.

”Džim, paraugies, kas te atnācis!” viņš teiktu. ”Man izskatās, ka šis puisis ir gatavs krāsošanai. Mums pusdienās būs garšīgas sviestmaizes ar tomātiem. Ja tu paņemtu otu un ķertos pie darba, varbūt vienu es atvēlētu arī tev.”

Saju tā vien vilka uz pieveceļa pusi. Viņš gandrīz fiziski izjuta, ka augums noliecas uz to pusi, lai gan kājas palika uz vietas.

”Mans dēls nepīsies ar nēģeriem!” Saja prātā kā sarūsējis asmens iegriezās Ostina balss. ”Ja Tas Kungs būtu gribējis, lai mēs ar viņiem brāļojamies, tad būtu tos radījis baltus.”

Taču ne jau tas bija īstais iemesls, kāpēc Sajs neiegriezās pievedceļā. Viņš saprata, ka pēc rīta, kas pavadīts kopīgi ar Džimu un viņa tēti krāsojam un pēc tam ēdam sviestmaizes ar tomātiem, viņam vairs nepietiks drosmes pieveikt vēl atlikušo jūdzi līdz Svītvoterai.

Brīdī, kad Sajs iegāja pa dzelzs vārtiem, izbalējušais rūtotais krekls lipa viņam pie miesas. Viņš bija nogājis gandrīz astoņas jūdzes neciešamā tveicē, kas pieņēmās spēkā. Un nožēloja, ka nebija pirms ceļa paēdis brokastis. Vēders ik pabrīdim ierūcās, un pēc tam kuņģis sāpīgi sažņaudzās, radot aukstus sviedrus un nelabumu.

No bikšu aizmugurējās kabatas Sajs izvilka pabalējušu galvas lakatiņu un nosusināja seju un kaklu. ”Var jau būt, ka došanās projām bez brokastīm bija pareiza rīcība.” Viņš juta, ka viss apēstais tāpat drīz vien prasītos ārā. Iepriekšējā vakarā viņš nebija ēdis vakariņas, jo jutās slikti pēc citronu kūkas gabala, ko bija dabūjis no Džima.”

Atmiņas par citronu kūku lika kuņģim atkal sarosīties. Viņš divreiz smagi norija siekalas, lai tas kaut cik norimtos, un ilgpilni noraudzījās uz vēso, zaļo zāli magnoliju pavēnī. ”Es taču varu tur mirklīti atpūsties, izstiepties zemē un piespiest sakarsušo seju veldzējoši zaļajai segai.”

Tad Sajs nosprieda, ka piepeši kāds varētu viņu tur ieraudzīt; tad viņš nekādā ziņā darbu nedabūtu.

Viņš soļoja tālāk.

Svītvoteru viņš bija iepriekš redzējis tikai kādas divas reizes. Reizēm viņš iztēlojās tās plašumus, baltās sienas, milzīgos, mirdzošos logus. Taču īstenība pārspēja iztēli. Doma par to, ka tur dzīvo cilvēki, ēd un guļ, sajūsmināja puisi, kurš visu mūžu bija aizvadījis lietām pārblīvētā būdā ar netīru pagalmu.