Reiba galva no tveices un izsalkuma. Sajs skatījās, kā saulstaru viļņi apskalo nama baltās sienas un mirdzošos logus. Pār grantēto ceļu cēlās tveices radīta mirga, un likās, ka tas atrodas zem ūdens. ”Vieta zem ūdens,” viņš secināja, un prātā uzpeldēja tikko tveramas atmiņas par grāmatās aprakstītām nārām un ūdensvīriem, kas dzīvo jūras dzelmē.

Sajam likās, ka viņš iet pa ūdeni. Soļi bija lēni, pavisam gausi, un gaiss, ko viņš ieelpoja, līdzinājās siltam, biezam šķidrumam, kas piepildīja kaklu, nesniedzot kāroto. Mazliet bažīgi viņš paraudzījās uz savām kājām un īsti nesaprata, vai izjūt atvieglojumu vai vilšanos, redzot novalkātās un putekļainās kurpes, nevis zaļu asti.

Ejot apkārt apaļajai peoniju dobei, kurā pavisam nesen viņa tēvs bija piekāvis Takeru, zēnu apņēma spēcīga ziedu smarža.

”Cerams, ka pie durvīm pienāks mis Dela.” Viņam patika Dela, kurai bija koši sarkani mati un krāsainas rotas. Reiz viņa bija Sajam iedevusi ceturtdaļdolāru par to, ka viņš aiznesa iepirkumu somas no tirgus līdz automašīnai. Tā kā mis Delai bija spēcīgi roku muskuļi, zēns saprata, ka somas viņa būtu varējusi aiznest arī pati, tādējādi ietaupot naudu.

”Ja durvis atvērs viņa, tad varētu lūgt, lai eju pie sētas puses durvīm. Virtuvē mani pacienās ar vēsu limonādi un varbūt pat kādu cepumu. Tad es pieklājīgi pateikšos Delai un apvaicāšos, vai iespējams sastapt priekšstrādnieku Lūsiusu Gannu un parunāt par iespējām dabūt vietu.

Viņš stāvēja uz lieveņa, galva mazliet reiba, skatoties uz lielajām, grebumiem izrotātajām durvīm un misiņa klauvēkli. Viņš pacēla roku.

Durvis atsprāga vaļā, pirms viņš bija paguvis pieskarties klauvēklim. Viņam pretī stāvošā dāma bija nevis Dela, bet gan maza, paveca kundze ar oranži nokrāsotām lūpām un laikam jau ērgļa spalvu matos. Sajs nezināja, ka mirdzošie akmentiņi ap viņas krunkaino kaklu ir Krievijas briljanti. Viņai bija basas kājas un rokā bungas.

– Mans vecvectēvs no mammas puses bija pa pusei čikaso, – Lulū sacīja Sajam, kurš nenovērsdamies skatījās uz viņu. – Varētu būt, ka bija tādi laiki, kad mani senči skalpēja tavējos.

– Jā, kundze, – Sajs izstomīja, jo citu neko neattapa sacīt.

Lulū oranžās lūpas savilkās smaidā. – Un tev, puis, pavisam noteikti ir labi mati. – Večiņa atmeta galvu un izgrūda tādu saucienu, ka Sajs izbīlī atkāpās.

– Es tikai… es tikai… es vienkārši… – Vairāk nekā Sajs nespēja izdabūt pār lūpām.

– Māsīca Lulū, tu taču puiku esi pārbiedējusi līdz nāvei. – Takers iznāca uz lieveņa ar iecietīgu smaidu sejā. – Viņa vienkārši jokojas. – Bija nepieciešams vien mirklis, kad Takers saprata, kas ir ieradies, un viņa smaids pagaisa. – Kā es varu tev palīdzēt, Saj?

– Es… atnācu, jo meklēju darbu, – zēns atbildēja, tad sašūpojās uz priekšu un nokrita kā beigts.

Sajs pamazām attapās. Kaut kas lēni ritēja uz leju pār viņa deniņiem. Kādu īsu, neprāta apdvestu mirkli viņš iedomājās, ka tās ir paša asinis un trakā vecā dāma viņu ir noskalpējusi. Viņš pūlējās izrauties no bezapziņas lipīgās pasaules un piecelties sēdus.

– Lēnāk, lēnāk, puis. – Tā bija mis Delas balss. Saju pārņēma tāds atvieglojums, ka viņš gandrīz noģība atkal. Sieviete maigi pliķēja zēna vaigus, līdz viņš atvēra acis. Viņa bija izrotājusies ar auskariem, kas izgriezti no koka papagaiļa fromā un izkrāsoti košos toņos. Sajs vēroja tos šūpojamies, kamēr Dela ar mitru drānu vēsināja viņa seju. – Tu vienkārši atslēdzies, – viņa priecīgi paskaidroja zēnam. – Ja Takers nebijis gana veikls, lai tevi noķertu kritienā, tu būtu atsities ar galvu pret lieveni. – Aizlikusi plaukstu viņam aiz pakauša, viņa pietuvināja glāzi ar ūdeni viņa lūpām. – Es tieši nācu lejup pa kāpnēm un visu redzēju savām acīm. Pat neticēju, ka Takers spējīgs kustēties tik ātri!

No dīvāna aizmugures pāri pārliecās Lulū, ar seju gandrīz pieskardamās Saja vaigam. Viņš nosprieda, ka vecā kundze smaržo gluži kā liliju krūms.

– Man nebija nodoma tevi tik ļoti pārbiedēt, puis.

– Nē, kundze. Es vienkārši… laikam jau pārāk ilgi biju atradies saulē. Tas arī viss.

Saklausījis pazemojumu Saja balsī, Takers pagāja uz priekšu. – Pietiek noņemties ar viņu. Neba nu pirmais, kurš te nogāzies nemaņā.

Dela apcirtās, lai Takeram pateiktu kādu asāku vārdu, bet pamanīja viņa acīs piesardzīgu brīdinājumu un visu saprata. – Man ir savi darbi darāmi. Māsīca Lulū, es būtu ļoti pateicīga, ja tu nāktu man līdzi. Iedomājos, ka Rozes istabā vajadzētu nomainīt aizkarus.

– Kas par muļķībām? – Taču Lulū bija gana ieinteresēta, lai sekotu Delai pa pēdām.

Kad abi palika divatā, Takers apsēdās uz kafijas galdiņa. – Māsīca Lulū ir sākusi ļoti interesēties par saviem indiāņu senčiem.

– Jā, kungs. – Sajs jutās neglābjami pazemojis pats sevi un pieslējās uz drebošajām kājām. – Domāju, ka būs labāk, ja tagad es došos projām.

Takers paraudzījās uz bālo seju, kurā kā divi karogi kvēloja pazemojuma sārtums vaigu galos. – Tu veici šo ceļu, lai aprunātos par darba iespējām. – ”Gandrīz desmit jūdzes,” Takers nodomāja. ”Šajā tveicē.” – Varbūt aiziesim uz virtuvi? Es tieši grasījos ieturēt brokastis. Tu varētu man pievienoties un izstāstīt, kas uz sirds.

Dvēselē Sajam uzplaiksnīja cerības stars. – Jā, kungs. Es būtu pateicīgs par to. – Cik spēdams, viņš pūlējās pārāk uzkrītoši neskatīties apkārt, iedams pa priekštelpas mirdzošo grīdu. Pie sienām bija gleznas, viss tik bagātīgs, daudz elegantāks, nekā viņam gadījies redzēt citur. Ļoti gribējās kaut kam pieskarties, taču viņš apvaldīja rokas.

Virtuvē bija sārtas letes un spoži baltu flīžu sienas, gaisma likās zeltaina un vēsa.

Kad Takers atvēra Whirlpool ledusskapi un atklāja skatienam plauktus, kas bija pilni ar dažādiem produktiem, Saja vēders ierūcās. Ieraugot šķīvi ar šķiņķi, Saja acis teju vai izsprāga no dobuļiem.

– Apsēdies, kamēr es to izcepšu.

Sajam nebūtu nekādu iebildumu ēst arī aukstu šķiņķi. Pie joda, viņš to būtu ēdis pat jēlu, tomēr viņš paklausīgi apsēdās. – Jā, kungs.

– Esmu pārliecināts, ka mums te ir arī daži cepumi. Vai tu gribēsi kafiju? Varbūt labāk kolu?

– Kokakola būtu pašā laikā. – Sajs paberzēja mitrās plaukstas pret augšstilbiem. – Paldies, mister Longstrīt.

– Tā kā tu noģībi uz mana lieveņa, tagad es sagaidu, ka tu mani sauksi par Takeru. – Noņēmis atdzesētai pudelei vāciņu, Takers dzērienu nolika zēnam priekšā.

Kamēr Takers uzlika uz pannas pāris šķēļu šķiņķa, Sajs bija iztukšojis jau gandrīz pusi pudeles. Viņš nespēja apslāpēt skaļas atraugas un nosarka tik koši kā roze ”Amerikas skaistule”.

– Lūdzu piedošanu, – Sajs atvainojās, un Takers ar grūtībām apslēpa smaidu.

– Tā ir burbuļu vaina. – Kad šķiņķis uz pannas sāka čurkstēt, kairinādams Saja maņas ar kārdinošu smaržu, Takers pasniedza zēnam dažus aukstus cepumus. – Pamērcē kolā. Es pārējos pasildīšu mikroviļņu krāsnī. Ja sapratīšu, kā tas darāms.

Tikmēr Sajs pieveica cepumu divos kodienos. Takers ar acs kaktiņu to pamanīja un nolēma, ka šķiņķim klāt pieceps arī olas. ”Tas puika taču ēd kā izbadējies vilks!”

Olas bija mazliet šķidras vidū un malās nedaudz piedegušas, taču Saja acis iepletās pateicībā, kad Takers nolika šķīvi viņam priekšā.

”Glīts puika,” Takers sprieda. Kaut kādu iemeslu dēļ radās iespaids, ka Sajs līdzinās apustulim Jānim ģimenes Bībelē. Trauslais jauneklis izstaroja kādu iekšēju gaismu, taču bija ļoti tievs. Tā nebija parastā izstīdzējušam pusaudzim raksturīgā pazīme. Uz viņa kalsnumu bija pat sāpīgi skatīties – elkoņi asi kā naži, delnu locītavas kā smalki zariņi. ”Ko gan tas izdzimtenis dara? Vai badina savus bērnus, lai tie ātrāk nonāk debesīs?” Takers prātoja.

Viņš pacietīgi nogaidīja, līdz Sajs bija apēdis pēdējās olas dzeltenuma paliekas.

– Tātad tu meklē darbu. – Sajs par atbildi pamāja ar galvu, jo mute joprojām bija pilna ar ēdienu. – Vai esi domājis par kaut ko konkrētu?

Sajs izteiksmīgi norija kumosu. – Jā, kungs. Dzirdēju, ka meklējat laukstrādniekus.