– Laukstrādnieku līgšana vairāk gan ir Lūsiusa ziņā, – Takers sacīja. – Viņš ir aizbraucis uz Džeksonu. Būs projām dienu vai divas.

Labā ēdiena iedotais spēks un enerģija atkal izplēnēja. ”Es nācu visu šo garo ceļu, un tagad izrādās, ka darīju to tikai tāpēc, lai atgrieztos mājās un mēģinātu vēlreiz!”

– Varbūt jūs man varētu pateikt, vai patiešām pieņemat strādniekus.

Takers zināja, ka strādnieki tiek meklēti, taču šo bālo zēnu ar iekritušajām acīm un zīmuļa tievuma rokām noteikti nesūtīs kokvilnas laukos. Viņš jau grasījās sacīt, ka viņiem ir visi nepieciešamie cilvēki, tomēr kaut kas, ko viņš pamanīja zēna tumšajās acīs, neļāva to izdarīt.

”Tas ir Edas Lū brālis,” viņš sev atgādināja. ”Ostina dēls. Pieņemt darbā Ostina dēlu – tas nudien ir pēdējais, ko man šajā pasaulē vajag. Dievam ir zināms, ka man nav nekādas daļas gar Hetingeriem.” Taču šīs acis cieši raudzījās viņā – pilnas cerību, izmisuma un jaunības sāpju.

– Vai tu proti vadīt traktoru?

Cerība kļuva izteiktāka. – Jā, kungs.

– Vai proti atšķirt nezāli no atraitnītes?

– Domāju, ka jā.

– Vai spēj uzsist ar āmuru, netrāpot pats sev pa pirkstiem?

Gluži negaidīti Saja lūpās parādījās smaids. – Vairumā gadījumu.

– Man vajadzīgs kaut kas mazliet vairāk par laukstrādnieku. Man nepieciešams kāds, kurš te uzraudzītu apkārtni. To varētu dēvēt par cilvēku, kurš prot daudzus darbus.

– Es… es varu darīt visu, ko jūs vēlaties.

Takers paņēma cigareti. – Maksāt es tev varu četrus dolārus stundā, – viņš noteica un izlikās nedzirdējis Saja priecīgo spurcienu. – Un Dela tev pusdienlaikā iedos paēst. Vai apmēram tā. Ēdot vari nesteigties, tomēr es sagaidu, ka tu pulkstenī tomēr ieskatīsies. Es nemaksāšu tev par to, ka tu mielosies ar kukurūzas plāceņiem.

– Es nekrāpšos, mister Longstrīt… mister Taker. Es zvēru.

– Nē, es nemaz nedomāju, ka tu krāpsies. – ”Zēns ļoti atšķiras no pārējās Hetingeru ģimenes. Kā diena pret nakti. Interesanti, kā gan tas vispār iespējams?” Takers pabrīnījās. – Ja vēlies, vari sākt tūdaļ pat.

– Protams, ka varu. – Sajs pieslējās kājās. – Es būšu klāt katru dienu. Un es varu… – Viņš piepeši aprāvās, jo atcerējās, ka nākamajā dienā paredzētas Edas Lū bēres. – Ak, bet rīt ir…

– Es to zinu. – Vairāk neko Takers tobrīd nespēja pateikt. – Tu pastrādā šodien, tad atgriezies trešdien. Viss būs kārtībā.

– Jā, kungs. Protams, ka es atgriezīšos.

– Nāc šurp, – Takers veda zēnu ārā pa durvīm, pāri iekšpagalmam un zālienam uz šķūni. Uzsitis vairākkārt pa sienu, lai aizbiedētu nelūgtās čūskas, viņš atvēra durvis. Eņģes iečīkstējās kā veci kauli. – Tu tās varētu ieeļļot, – Takers itin kā nevērīgi noteica un ieelpoja šīs vietas aromātu. Bagātīgā kūdras smarža atmodināja atmiņas par to, kā mamma to iestrādāja zemē pirms puķu stādīšanas. Tas, ko viņš meklēja, bija atbalstīts pret šķūņa sienu pretī lāpstām, kapļiem un dārza šķērēm. Pie sevis smaidīdams, Takers izvilka savu veco Schwinn divriteni ar desmit ātrumiem.

Abas riepas bija pavisam plakanas, taču tepat bija pumpis un materiāls ielāpiem. Divriteņa ķēde ilgojās pēc eļļošanas daudz vairāk nekā vecās durvju eņģes, un sēdeklim bija radusies glīta pelējuma cepure.

Takers paspieda zvana mēlīti. Tas iedžinkstējās. Viņš gara acīm redzēja pats sevi traucamies uz Inosensu. Pat tolaik viņš bija braucis ļoti ātri, lai tiktu pie ķiršu saldējuma un kokakolas. Saule karsēja muguru, un priekšā bija visa dzīve.

– Šis ir jānotīra.

– Jā, kungs. – Sajs bijīgi pieskārās divriteņa stūrei. Viņam arī kādreiz bija divritenis. Ļodzīgs braucamais, kurš agrāk piederējis kādam citam. Taču kādā pēcpusdienā viņš bija to aizmirsis pievedceļā, un tēvs ar automašīnu tam pārbrauca pāri.

”Tā tu iemācīsies, ka nedrīkst pieķerties pasaulīgajai mantai,” tēvs bija teicis.

– Un uzturi to labā kārtībā, – Takers sacīja, un Sajs mazliet atkāpās. – Labs divritenis ir gandrīz tas pats, kas… – ”Sasodīts, es gandrīz pieminēju sievieti!” – Zirgs. Tas ir labi jāiejāj un bieži jāved izjādēs. Es domāju, ka tas lieti noderēs, kad tu katru dienu brauksi no mājām uz šejieni un atpakaļ.

Sajs divreiz atvēra un aizvēra muti. – Jūs gribat, lai es ar to braucu? – Jauneklis ļāva rokai noslīdēt no divriteņa stūres. – Nedomāju, ka es to varēšu.

– Vai tu neproti braukt ar divriteni?

– Kungs, es protu braukt ar divriteni, bet… tas kaut kā nešķiet pareizi.

– Bet man nešķiet, ka divdesmit jūdžu nostaigāšana diendienā un ģībšana uz mana lieveņa būtu uzskatāma par pareizu. – Takers uzlika plaukstas zēnam uz pleciem. – Man ir divritenis, un es to nelietoju. Ja tu grasies pie manis strādāt, tad nedrīksti atteikties jau no pirmā uzdevuma, ko tev dodu.

– Nē, kungs. – Sajs aplaizīja lūpas. – Ja mans tētis to uzzinās, tad kļūs traks no dusmām.

– Izskatās, ka tu esi gudrs zēns. Un gudrs zēns taču atradīs kādu vietu netālu pie mājām, kur noglabāt divriteni tā, lai tas nepiesaistītu lieku uzmanību.

Sajs iedomājās par caurteku, kas atradās zem Dedposumleinas, kur viņi ar Džimu mēdza spēlēt kariņu. – Laikam jau tā būs.

– Labi. Visam, kas tev nepieciešams, vajadzētu būt tepat šķūnī. Ja nevari kaut ko atrast, prasi man vai Delai. Algu es maksāju piektdienās.

Jauneklis noraudzījās, kā Takers aiziet, un pēc tam paskatījās uz zilajiem krāsas laukumiem zem netīrumu kārtas, kas klāja divriteni.

Pēc trijām stundām, pabeidzis visus steidzamākos darbus, par kuriem Takers bija spējis iedomāties tik īsā laikā, Sajs brauca projām pa asfaltēto ceļu. Desmit ātrumu divritenis gan vairs nebija tik gluds un spīdīgs sacīkšu braucamais kā Takera laikos, taču Sajam tas bija īsts rumaks, ērzelis – Pegazs, kas lidoja vēja spārniem.

Tagad, nonācis līdz Maknēru pievedceļam, viņš tajā iegriezās. Uz grantētās virsmas viņš bīstami sasvērās, tomēr noturējās nenokritis.

Viņš ieraudzīja Džimu un viņa tēti – katru uz savām izvelkamajām kāpnēm, kas bija pieslietas pie mājas sienas. Spīdēja svaigi uzklātā zilā krāsa. Pusceļā ticis, viņš nenoturējās un priecīgi izsaucās.

Džima ota apstājās pusceļā. – Tad nu gan! Paskat tikai, kāds ķēriens Sajam gadījies. Kur tu pie tāda tiki? – viņš uzkliedza. – Nozagi, vai?

– Nekā nebija! – Sajs apturēja divriteni, tik tikko izvairījies no uzbraukšanas ziedošām petūnijām, jo mazliet bija zaudējis iemaņas. – To varētu saukt par aizdotu transportlīdzekli. – Noslīdējis no velosipēda, viņš ar kāju attaisīja balstu. – Es dabūju darbu Svītvoterā.

– Ko, patiešām? Sasodīts! – Džims izsaucās un tad atcerējās, ka blakus ir viņa tētis. Par savu vaļību viņš saņēma nelielu uzsitienu pa pakausi. – Atvaino! – viņš noteica un turpināja smaidīt Sajam. – Vai tu strādā uz lauka?

– Mhh… Misters Takers sacīja, ka es būšu tas cilvēks, kurš dara daudzus darbus, un viņš man maksās četrus dolārus stundā.

– Nē… Tu mānies!

– Dieva vārds. Un viņš teica…

– Pagaidiet. Mācieties pacietību. – Tobijs pašūpoja galvu. – Vai jūs abi tagad tā klaigāsiet visu dienu? Mis Veiverlija mūs vienkārši padzīs no šejienes.

– Nepadzīs vis. – Notiekošā uzjautrināta, Kerolaina pabāza galvu ārā pa logu starp tēvu un dēlu. – Tomēr man patiešām izskatās, ka ir ļoti piemērots laiks pārtraukumam. Es jau visu dienu gaidīju, kamēr tu man piedāvāsi vēl kādu lāsi tavas sievas gatavotās limonādes.

– Ar lielāko prieku. Džim, tu tagad kāp lejā. Un uzmanīgi. – Patiesība gan bija tāda, ka arī Tobijam gribējās pašam visu apskatīt.

Kad viņš nokāpa lejā, Džims jau sajūsminājās par divriteni. Tobijs paņēma divu galonu trauku ar limonādi, bet Sajs stāstīja par saviem piedzīvojumiem.

– Tu noģībi? – Džims pārvaicāja. – Tieši tur, uz lieveņa?

Kerolaina iznāca pa sieta durvīm tieši īstajā laikā un to dzirdēja. Viņa mazliet sarauca pieri, ieklausījās un izklaidīgi pateicās Tobijam, kurš pasniedza viņai papīra glāzīti ar limonādi. ”Takers ir pieņēmis darbā šo zēnu,” viņa ar apbrīnu nodomāja. ”Kā… Dieva dēļ! Kā cilvēku, kas dara visus darbus. Tos darbus, kam Takers pats ir par slinku,” viņa nosprieda. ”Tas bērns taču ir kārns kā maikste. Vēl ne tik sen es pati biju gluži līdzīga.” Kerolainu pārpludināja līdzjūtība un dusmas.